Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savā folkloras kopā saklausījos visādus ticējumus par to, kā Jāņu naktī pieburt īsto vīrieti un vienu no tiem izmēģināju tajā Jāņu vakarā.
Paņēmu pīrāgu, pavārtīju savas paduses sviedros un pacienāju ar to smuko puisi A., ar ko biju iepazinusies pirms dažiem mēnešiem. Uztvēru to kā joku un nekādus īpašos brīnumus sagaidīt necerēju… tomēr, tomēr …tajā naktī man bija lemts izjust papardes ziedu tieši ar šo puisi.
Nakts bija skaista, silta, bez lietus. Spēlēja gan folkloras kopas ansamblis, gan skanēja toreiz tik populārā «mazo putniņu deja», mēs virpuļojām, griezāmies dejās un rotaļās, aizmirsām visu pasauli un bijām tikai mēs divi.
No rīta gribējām redzēt saulīti lecot un man ienāca prātā uzrāpties ozolā, jo no tā vislabāk varēs saulīti redzēt. Kad jau bijām uzkāpuši, un viens otram piekļāvušies un skūpstiem mainījušies, pie koka pienāca mana draudzene Ieva ar savu puisi (precētu vīrieti, kam pie tam bija līdzi arī sieva) un bija skaidrs, ka viņai ir tieši tāds pats nodoms uzrāpties ozolā. Kam gan citam vēl būtu varējusi ienākt prātā tik dulla ideja!
Sapratuši, ka ieradušies par vēlu, abi taktiski atkāpās un devās meklēt citu ozolu. Tai rītā tiešām redzēju vismilzīgāko un zeltaināko saules ripu savā mūžā un puisis pēc diviem gadiem kļuva par manu vīru un bērnu tēvu. Tā ka, meitenes, tautas ticējumus ir vērts izmēģināt!