Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8694760t1h9003.jpg)
Ja salīdzinām desmit šogad populārākās studiju programmas ar desmit nepopulārākajām, tad jūtu uzplūdā varētu secināt, ka valstī gaidāma pavirši skolotu mēlnešu pārpilnība.
Manuprāt, velti cerēt uz labiem juristiem, vēsturniekiem, komunikāciju vai vides speciālistiem, kamēr nepopulārākās vienā laidā būs programmas, kuras paredz skolotāju sagatavošanu. Jo tādā garā populārākās programmas jau tagad vai pēc kāda laika izrādīsies nenodrošinātas ar pietiekami pedagoģiski sagatavotiem pasniedzējiem. Ne katrs, kurš labi vai izcili zina ģeogrāfiju, spēj to labi vai izcili pasniegt. Te nav runa par izņēmumiem, jo izņēmumi bija un būs vienmēr, neraugoties uz konkursa lielumu. Te ir runa par caurmēra rezultātu un arī par valsts tautsaimnieciskai attīstībai pievērstu prioritāšu trūkumu izglītības sistēmā.
Bet, tā kā deviņas no desmit (desmitā — ārstniecība) nepopulārākajām programmām šā vai tā saistāmas ar skolu, tas nozīmē, ka skolām nav ko cerēt uz jauniem kadriem pat labu viduvējību līmenī. Protams, es te tīšām pārspīlēju, jo ne visas skolotāju studiju programmas ir tās nepopulārākās u. tml. Tomēr to popularitātes lejasgalā ir tik daudz, lai satrauktos un apgalvotu, ka skolām kopumā var nākties rēķināties ar pelēcību, ar tādiem, kuri izvēlējušies skolotāja amatu kā «vieglāko ceļu pie augstākās izglītības, pie diploma». Jaunieši jau tādi naivi, stāsta visu, kas uz sirds, tāpēc, uzkavējoties pāris Rīgas augstskolās pie dokumentu iesniegšanas, attieksmi bija viegli noskaidrot. Bet vairākums no tiem, kuri tiešām gribot būt skolotāji no sirds, teicās pie šādas izvēles nonākuši lielā mērā tāpēc, ka viņiem pašiem bijuši labi skolotāji. Cik garš tik plats — jo pelēkāka būs skolotāju pamatmasa, jo mazāks konkurss gaidāms uz skolotāju studiju vietām, jo vairāk šai profesijai nāksies rēķināties ar citur atmestu pārpalikumu. Ja to neņemsim nopietni un nedomāsim, kā šī problēma valstiski pārvarama, tad jārēķinās, ka arī prestižākajās programmās kopējais sagatavotības līmenis kritīsies. Jo, neskaitot paša gribu un spējas, galvenais tam ir skolotāja talants, profesionalitāte un prestižs.
Visnepopulārākā turklāt izrādās tā studiju programma, par kuru vismaz publiski runāts kā par politiski visaktuālāko. Proti — vidusskolas latviešu valodas kā otrās valodas skolotājs (0,58 pieteikumi uz vietu). Kādā veidā nostiprināt latviešu valodas mācīšanu krievu skolās, ja nav, kas to gribētu darīt? Tātad jārēķinās, ka krievu skolas nosegs iespējamo deficītu ar gadījuma rakstura cilvēkiem, kuru prasme nevairos ne interesi, ne mīlestību pret latviešu valodu. Tātad šoreiz it kā pat esošai politiskajai gribai, kā parasti, nav atrasti sociāli stimuli, lai šo gribu praktiski nodrošinātu. Plašāk runājot, nav īstenota Hosē Žoakina Brunera Latvijas augstāko izglītību vērtējošā dokumentā pērn konstatētā «nepieciešamība atrast atbilstošo līdzsvaru studiju programmu orientācijā un organizācijā starp teoriju un praksi, vispārīgo un specializēto izglītību, mācīšanu un mācīšanos un starp studēšanu un strādāšanu».
Šajā sakarā varēja arī cerēt, ka izglītības politikai būs izdevies vismaz kaut cik jūtami mazināt Latvijas uzņēmēju un arī augstskolu mācībspēku jau vismaz četrus gadus uzsvērto, reālajam darba tirgum neadekvāto līdzsvara trūkumu starp gribētājiem apgūt humanitārās, sociālās zinības un tiem, kuri dod priekšroku eksaktām zinātnēm. Taču būs vien jārēķinās ar to, ka vienlaikus ar patriotisma akcentēšanu skolās Latvijas darba tirgū kā migranti ieplūdīs inženieri, būvnieki, fiziķi un matemātiķi (arī ārsti) no ES vai trešās pasaules valstīm. Cerams, vismaz, ka jauno Latvijā mācīto juristu, politologu vai sociologu kvalifikācija nodrošinās tiem stabilu pieprasījumu un konkurētspēju ES vai citās valstīs, kad kadru pārprodukcijas dēļ vairs neatradīsies vieta dzimtenē.