Māksla sakāpt bēniņos

Kaļķu ielas nama dzīvokļu īpašnieku tiesāšanās radījusi interesantu precedentu

Četri Rīgas Kaļķu ielas nama nr. 2 dzīvokļu īpašnieki caur tiesu mēģina darīt to, kas jādara politiķiem un amatpersonām, — novērst jau sociālā, nevis atsevišķa izņēmuma gadījuma līmenī redzamas likumu nepilnības un netaisnību.

Viņu pilsoniskā rīcība atklāj kārtējo jomu, kurā paredzama plaša prāvošanās tik tāpēc vien, ka vara atkal uzskatījusi likumu par savu privātīpašumu un nav to piemērojusi kā visai tautai vienu, bet pielāgojusi atsevišķām ļaužu grupām. Turklāt varai nav pat ienācis prātā, ka arī citi ļaudis varētu pastāvēt uz savām tiesībām un prasīt tiesisku atbildi. Tāpēc pirmajās prāvās tiesas mēģina saudzēt un piesegt gan likumdevēja darbā pieļautās nepilnības, gan ierēdņus, kuri sev par labu piesauc formālo vai atsevišķo, bet notušē lietas būtību. Valsts un pašvaldību amatpersonas nekautrējas tiesā sacīt, ka to pienākumos ietilpst tikai redzēt papīru, bet par to, vai šī papīra saturs nekaitē valstij un pilsoņiem, šīs nav atbildīgas.

Kurš sēdēs par kļūdām?

Ja kāds nozog izžautas bikses, tā nav kļūda, tas ir noziegums. Ja kāds nozog valstij dzīvojamo fondu vai iespējas gūt ienākumus, tas nav noziegums, tā ir kļūda. Valsts kontroles revīzijas atzinumus (20.02.2004.) par virkni valsts un pašvaldību iestāžu, sākot ar Centrālo dzīvojamo māju privatizācijas komisiju (CDzMPK) un beidzot ar Valsts zemes dienestu (VZD) darbību, veicot mākslinieku darbnīcu privatizāciju.

Likuma Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju mērķis (2. p.) ir — «attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un veicināt dzīvojamo māju sakopšanu, aizsargājot (! — V. A.) iedzīvotāju intereses». Likums (1. p. 5.) par kopīpašumā esošu mājas daļu uzskata arī bēniņus un pagrabtelpas, «kas nepieder pie dzīvokļa, mākslinieka darbnīcas vai nedzīvojamās telpas».

Bet — «CDzMPK un RD darbību rezultātā atsevišķas personas ir iznomājušas un privatizējušas vairākas mākslinieku darbnīcas, kas ir ļoti ātri pārdotas nekustamā īpašuma tirgū par daudz lielāku vērtību». Proti, CDzMPK, veicot patvaļīgu telpu statusa maiņu, iznomāšanu, dzīvoklim piederīgu palīgtelpu privatizāciju, iznomājot neizbūvētas un ekspluatācijā nepieņemtas mākslinieku darbnīcas bēniņos un pagrabos, ciniski pārkāpusi virkni minētā likuma pantu (1., 2., 15., 17., 18., 42.,…p.), sava pilnvarojuma ietvarus, samazinājusi dzīvojamo fondu un ignorējusi ar likumu noteiktās iedzīvotāju tiesības, jo samazinājusi «mājas privatizācijas subjektiem» piekrītošo kopīpašuma daļu, formāli tulkojusi likuma normas un pieņēmusi, ka tās kompetencē neietilpst privatizācijai iesniegto dokumentu pārbaude, nav uzskatījusi, ka ir atbildīga, lai privatizācijas objekts (t. sk. mākslinieku darbnīca) dabā atbilst dokumentos fiksētajam.

CDzMPK pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Proti, persona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda fiziskai personai nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas. Privatizācijas likuma kontekstā dzīvokļu īpašniekiem tiesības uz mājas domājamo daļu pastāv jau kopš MK rīkojuma izdošanas dienas par mājas nodošanu privatizācijai. Ar šo brīdi valsts deva garantiju, ka dzīvojamā mājā esošiem īrniekiem, nomniekiem būs iespējams iegūt īpašumā ne tikai šos objektus, bet kopā ar to arī kopīpašuma domājamo daļu, kas proporcionāla dzīvokļa, neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas platībai pret mājas kopējo platību.

CDzMPK, kā to liecina, piemēram, AT Senāta spriedums (2003. g., lieta nr. S-1) sakarā ar sūdzību par Privatizācijas procesa departamenta kolēģijas lēmumu par SIA «Namatēvs» un SIA «Rīgas centra namu pārvalde» rīcību ar to apsaimniekošanā nodotajām valsts mājām, nav neierobežotas tiesības lemt par valsts mantu un «brīvi rīkoties ar valsts dzīvojamām mājām pēc pašas komisijas ieskatiem». Tā kā CDzMPK neesot gatava atzīt savas kļūdas, «atklāts paliek jautājums, kā interesēs tā strādājusi». Acīmredzot šis jautājums paliek mantojumā Mājokļu aģentūrai, kura pārņem komisijas funkcijas.

Analoģiski šajā laukā vērtējama pašvaldību iestāžu darbība. Savukārt VZD inventarizācijas lietās pagrabu un bēniņu telpās patvaļīgi iezīmējis mākslinieku darbnīcas, lai arī dienesta darbinieku «rīcībā nebija ne būvprojektu, ne aktu par mākslinieku darbnīcu pieņemšanu ekspluatācijā, ne arī attiecīgās pašvaldības izziņas par telpu grupas izmantošanas veida maiņu».

VK sauc (sk. «Latvijas Republikas Valsts Kontroles Vēstis») CDzMPK, VZD,… rīcību, privatizējot neapdzīvojamās telpas un mākslinieku darbnīcas, par «kļūdām». Manuprāt, VK atzinums skaidri apliecina korupciju institucionālā līmenī, patvaļu likuma pielietojumā, apzinātu pastāvīgu rīcību, nevis nejaušas, gadījuma rakstura kļūdas. Šīs «kļūdas» bijušas tuvas arī tiesām.

Tiksimies tiesās!

Jo vairākas tiesu instances, kuras izgājuši Kaļķu ielas otrā nama iedzīvotāji, lietojušas savu spriedumu pamatojumam tieši tādu pašu retoriku kā CDzMPK un citi kantori, aizstāvot darbnīcu «privatizāciju».

Bet — šā gada 21. jūnijā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta izskatīja un daļēji apmierināja (!) Janīnas Jefimenokas, Jāņa Bezmera, Gaļinas Svatikovas un Jāzepa Gavara apelācijas sūdzību par 2001. gada 7. augusta Rīgas apgabaltiesas spriedumu minēto četru un vēl Jekaterinas Gorbunovas prasībā pret Rīgas Domi, RDzMPK, Rīgas centra rajona izpilddirekciju, Anitu Grasi, Uģi Jankavu par nomas līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem, RDzMPK lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, zemesgrāmatu ierakstu anulēšanu un domājamo daļu atgriešanu nama īpašumā kopumā.

Visi prasītāji (un vēl 78) ir dzīvokļu īpašnieki minētajā namā. Arī šī nama bēniņu un pagraba telpas tikušas vispirms iznomātas, pēc tam pārdotas kā mākslinieku darbnīcas. Nama inventarizācijas lietā darbnīcas nav norādītas. Bēniņi un pagrabs kā koplietošanas telpas bijušas fiksētas daudzu īrnieku īres līgumos. Prasītāji uzskata, ka aizskartas viņu tiesības uz daļu īpašuma, reāli samazināts prasītājiem piederošās mājas īpašuma daļas apjoms. Apgabaltiesas argumentācija sasaucas ar iepriekš minēto (bēniņi nav koplietošanas telpas, nav svarīgi — ir vai nav izbūvētas un nodotas ekspluatācijā darbnīcas uz nomas slēgšanas brīdi u. tml.). Prasību noraidījusi AT Civillietu tiesu palāta 2002. gada 7. februārī, vēlreiz 2003. gada 12. martā. AT Senāts 2003. gada 10. septembrī atkal izskata kasācijas sūdzību un atkal nodod lietu jaunai izskatīšanai palātā. Nonākam pie 2004. gada 21. jūnija sprieduma, kas gan ir prasītājiem daļēji apmierinošs, taču nez vai ir pēdējais, jo, pēc manām ziņām, tagad jau atbildētājs grasās to pārsūdzēt vai ir jau pārsūdzējis.

Salīdzinot šo spriedumu konstatējošās daļas, to polemiku ar AT Senātu, liekas, ka visu tiesu, izņemot pēdējo, mērķis bijis nevis izskatīt šo prasību, bet — apriori noraidīt to. Jo tiesu argumentācija, apstrīdot prasītāju, nav bijusi mērķtiecīga, tā ir eklektiska. Tieši tas rada neticību objektivitātei.

Neesmu ticies ar prasītājiem no Kaļķu ielas nr. 2. Manuprāt, prasībā un tiesu spriedumos viņu argumenti atklāti pārliecinoši. Tāpat kā pretargumenti. Toties tikos ar vairāku citu māju iedzīvotājiem, arī to, kuras skārusi LR Ģenerālprokuratūras interese. Un ar vairākām pašvaldību amatpersonām.

Domāju, ka AT Senātam, ja tas vēl grasās spriest, vai būtu likumīgi atņemt telpas šajās afērās tapušajiem to īpašniekiem, būtu jānovērtē visi problēmas aspekti un ar tiem saistītās likumu nepilnības. Ne tikai to, kāpēc koplietošanas telpas pēkšņi kļuvušas par nedzīvojamām telpām. Iedzīvotāju nosauktie iespējamo prāvu iemesli sniedzas vairākos desmitos. Var izcelt trīs lielākos iemeslu blokus. Pirmais — koplietošanas telpu «privatizācija», samazinot esošo īpašnieku īpašuma vērtību. Otrais — juridiskā attiecību neskaidrība starp mājas un dzīvokļa īpašnieku; starp īpašnieku, apsaimniekotāju un konkrētu darbu veicēju; starp Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību un pašvaldību, jo pēdējā nule tiecas atkratīties no savas daļas mājā un sludināt, ka tā nepieder nevienam, domādama visu atbildību par māju nogrūst uz dzīvokļu īpašniekiem.

Trešais — miglainā īpašuma nodokļa piemērošanas un aprēķina kārtība. Piemēram, ja manai mājai «piesaistītais zemes gabals» ir prāvs, tātad mana zemes domājamā daļa — krietns pleķis, tad, vienojoties ar citiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, uz tās zemes varam uzcelt mazu bordelīti, kas nosegs visus mūsu apsaimniekošanas izdevumus. Varam rīkoties, ja jau maksājam nodokli kā šīs zemes īpašnieki? Vai nevaram, jo pašvaldība brēks, ka tā nav mūsu zeme? Atbildes — tiesā?

Paldies Dievam, ja Kaļķu ielas ļaužu centieni radīs citas prāvas. Draudi pajumtei liks daudziem padomāt, kas izdevīgāk — dzīvot valstī, kur birokrātija uztur tiesisko bardaku, lai pašapgādātos, vai tomēr rūpēties par tiesiski stabilu vidi.