Kā radusies pirts

Pirmatnējā pirts

Pirmatnējās pirtis bijušas jau akmens laikmetā. Tajā laikā slietnis vai ala tika uzsildīta ar iepriekš ugunī uzkarsētiem akmeņiem. Uz akmeņiem lēja ūdeni, un tā izveidojās mitrs gaiss.

Liecības par to atrodamas visā ziemeļu puslodē. Šāds ķerme­ņa tīrīšanas veids bija plaši izplatīts, jo iemesls ir ļoti vienkāršs. Gaisu ir vieglāk sasildīt nekā ūdeni, kura sildīšanai vajadzētu izgatavot speciālus traukus un vest tos līdzi, pārvietojoties uz citu vietu.

Piemērotu alu, padziļinājumu vai telti ar nelielām pūlēm ir vienkārši pārveidot par svīšanas telpu. Bija nepieciešami tikai ugunī sakarsēti akmeņi un nedaudz ūdens, lai aplaistītos.

Svīšanas agrākā forma

Svīšanas ar akmeņu palīdzību agrāko formu atklāja mongoļu ciltis savā dzimtenē, Āzijas vidienē. Protams, viņi paņēma šo ieradumu līdzi, izceļojot pāri Bēringa jūras šaurumam uz Ziemeļameriku. Svīšana, izmantojot karstus akmeņus, ieviesusies arī Korejā un Japānā, kur to lieto vēl tagad. Ziemeļamerikā tradīcija izplatījās pāri visam kontinentam līdz Meksikai un Gvatemalai. Šeit svīšana kalpoja maiju un acteku iezemiešu rituālos.

Ziemeļamerikas indiāņi lika uz karstiem akmeņiem no ārstnieciskiem augiem pagatavotu maisījumu. Radušies tvaiki ārstēja gan fiziskās, gan garīgās kaites.

Daļa mongoļu cilšu devās no Āzijas rietumu virzienā, un uzskatīta, ka somiem, kas nonāca savā pašreizējā dzimtenē, sauna jeb pirts bija līdzi kā bagāža.

Grieķi iemācījās pazīt svīšanas peldi, nodarbojoties ar tirdzniecību un kolonizāciju Melnās jūras un Vidusjūras austrumu reģionos, kontaktējoties ar Āzijas tautām.

Pirtis senajā Grieķijā un Romā

Hērodots, kas dzīvoja 6. gadsimtā pirms Kristus, savos vēstures pierakstos ir aprakstījis skitu svīšanas peldes. Skiti savēla karstus akmeņus mazās teltīs, kurās sviedrējās. Grieķi šeit guva paraugu savām tvaika pirtīm, kas parasti bija izvietotas sporta celtnēs (ģimnāzijas) vai cīņu skolās (palestrās). Īpaši iecienītas šādas peldes bija spartiešiem, kuri cienīja visu, kas kalpoja ķermeņa rūdīšanai.

Romas ķeizaru laikmetā mūsu ēras sākumā izbūvēja publiskas termas, kas bija neiedomājami lielas un grezni iekārtotas. Šādā veidā ķeizari vēlējās iegūt tautas atbalstu.

Karakalas termas varēja uzņemt 6000 cilvēku, un tās bija būvētas no augstvērtīgiem materiāliem (piemēram, Aleksandrijas marmora), ko varēja atrast Romas valstī, bet termu sienas greznoja vērtīgi metāla spoguļi un sudraboti ūdens krāni. Tirgotāji, masieri, pārtikas pārdevēji un frizieri piedāvāja savus pakalpo­jumus. Pirts apmeklētājiem mēdza draudēt briesmas — pirtīs darbojās zagļi un krāpnieki.

Romas valsts ekonomiskais pagrimums un kristietības sakums izraisīja dārgās peldes kultūras pagrimumu. Kristietības sākumā cilvēki vēl atzina pirtis, taču laika gaitā augošā dievbijība un pārspīlētais kautrīgums radīja pat ķermeņa higiēnas noliegumu.

Antīkās pirts kultūras turpinājums

Austrumromas impērijā peldes kultūra saglabājās un to pārņēma arābi, kas no Arābu pussalas iekaroja citas Austrumu zemes, Ziemeļāfriku un Spāniju. Tā dēvēto hammam viņi izmantoja citādiem mērķiem nekā grieķi un romieši, kas vērtēja pirti kā ķermeņa un garīgo spēku stiprināšanas veidu. Arābiem hammam galvenokārt bija vieta, kur atpūsties.

Šādu peldes kultūru pārņēma turki un izplatīja to savās iekaro­tajās teritorijās. Tā radās hammam. Abasītu kalifāta laikā 9. gad­simtā un vēlāk Osmaņu impērijas ziedu laikos 16. gadsimtā pir­tis tika celtas no Persijas līdz Marokai, gan Spānijā, gan Balkānos.

Ibrahima ibn Jakuba pirts apraksts

Lai gan antīkā peldes kultūra Viduseiropā piedzīvoja pagrimumu, tradicionālā svīšanas pelde tomēr saglabājās. To mēs zinām, pateicoties ebreju ārstam Ibrahimam ibn Jakubam, kurš dienēja pie Kordobas kalifa. 973. gadā viņš uzturējās Vācijas ķeizara Otto I galmā Merseburgā un arī pie čehiem apmeklēja pirti, ko aprakstīja šādi:

«Slāvi būvē koka kambari, kura spraugas aizbāž ar sūnām. Kambara vienā stūrī viņi no akmeņiem uzbūvē krāsni un atstāj griestos virs tās caurumu, lai dūmi varētu izkļūt ārā. Kad krāsns sakarsusi, dūmu atvere tiek aizbāzta un durvis aizvērtas. Katram apmeklētājam rokās ir siena saišķis, ar kuru tie ieberzē savu ķermeni un vicinās, lai gaiss kustētos. Šādi atveras ādas poras, un sviedri straumēm plūst pa ķermeni uz leju.»

Svīšanas peldes viduslaikos

No viduslaikiem ir saglabājušies plaši apraksti, galvenokārt tā sauktie pirts likumi, kas liecina par pirts popularitāti un to, ka tās priekus baudījuši visu šķiru un cunftu pārstāvji.

Lai pirts apmeklētājus aizsargātu pret zagļiem, par pirtī izda­rītajiem noziegumiem tika noteikti īpaši bargi sodi. Ir zināms par Zviedrijas pilsētu Bjērki, kur kādam, kas zaga pirtī, tika noteikta soda nauda 40 kronu apmērā par katru nolaupīto puskronu. Ja noziedznieks nespēja samaksāt šādu summu, viņu gaidīja karātavas.

Pirts kultūras pagrimums

Slimību rašanās un sviedrēšanās peldes morāles acīmredzams pagrimums, kas izpaudās tādējādi, ka ne viena vien pirts vairāk atgādināja bordeli kā pirti, noveda pie peldes kultūras pilnīgas degradēšanās Viduseiropā. Izplatītas bija slimības, īpaši sifiliss, ko tauta dēvēja par «franču slimību», to var skaidrot ar biežo asins nolaišanu, un tā tika veikta vairākiem pacientiem ar vienu un to pašu nazi. Iegriezumiem ādā bija jāpalīdz attīrīt ķermeni no nevajadzīgām vielām. Tādējādi ne viens vien pa­cients, ļaunu nenojauzdams, saslima ar bīstamu vai pat nāvē­jošu slimību.

Baznīca un pirts

Baznīca, kurai publiskās pirtis un tajās notiekošais bija kā skabarga acī, sāka kultivēt mācību, saskaņā ar kuru atteikšanās no peldēm un mazgāšanās vispār pieder pie dievišķās dzīves. Tā Svētā gavēņa laikā tika ieteikts izvairīties no iešanas pirtī vai arī pirts apmeklēšana tika aizliegta, draudot ar baznīcas sodu. Ja viduslaiku pirts ziedu laikos 14. gadsimta beigās Frankfurtē pie Mainas bija divdesmit deviņas pirtis, tad 16. gadsimta vidū bija palikušas tikai divas. Eiropas valdnieku galmos sāka lietot pūderi un parūkas. Taču šī jaunā labās uzvedības forma nejauki smirdēja.

Tomēr baznīca prata izmantot pirts apmeklējumu pirti savās interesēs — reliģiozo gājienu laikā pirts īpašniekam un viņa sievai vispieticīgākajā apģērbā tērptiem bija jātēlo Ādams un Ieva. Iešana pirtī ieguva arvien lielāku negatīvu pieskaņu, par to liecina 1631. gadā izdotais Cīrihes pilsētas rīkojums, ar kuru pirts īpašniekiem Ziemassvētku dienā tika aizliegts reklamēt savu iestādi ar skaļiem saucieniem.

Peldes tika uzskatītas par kaitīgam veselībai

Baroka laikmetā ārsti brīdināja par bēdīgām sekām, kādas varot būt, mazgājot ķermeni ar ūdeni — tas samazinot cilvēka dzīvesspēku un padarot viņu par lutekli. Līdzīga negatīva ietek­me tika piedēvēta arī tīram gaisam. Uz ādas sakrājušies netīrumi tika uzskatīti par aizsargslāni, kuru labākajā gadījumā drīkstēja apstrādāt ar nelielu daudzumu piena vai vīna. Pret ķermeņa smaku bija jāpalīdz spēcīgi pēc ziediem un garšvielām smaržo­jošām esencēm, bet taukaini mati tika slēpti zem kuplām parū­kām vai ieziesti ar parfīmu.

Protams, tā laika dāmas un kungi, šādi kopjot ķermeni, cieta no izsitumiem un augoņiem, kurus mēģināja slēpt ar biezu rīsa vai pat indīgu svina pūderi. Otrs populārākais līdzeklis ādas bojājumu notušēšanai bija modē nākušie skaistuma plāksteri.

Tikai pēc Franču revolūcijas visu vērtību pārvērtēšanas gaitā atkal atcerējās higiēniskākas ķermeņa kopšanas metodes. Go­dā tika celta vienkāršība un dabiskums, bet parūkas un smiņķi vairs neatzina. Pamazām privātajās mājsaimniecības ierīkoja mazgāšanās un peldes telpas. Sabiedriskās uzvedības normas kļuva askētiskākas un stingrākas.

Priecīga iešana pirtī pēc Somijas parauga, kailam citu cilvēku sabiedrībā, 19. gadsimtā būtu skandalozs pasākums.

Atbilstoši 17. un 18. gadsimta stingrajām morāles prasībām atšķirīgi dzimumi drīkstēja pieņemt peldes tikai atsevišķi. Šis ieradums saglabājās līdz 20. gadsimtam. Mūsdienās dažādās zemēs (piemēram, Vācijā) atkal ir izplatījušās kopējās pirtis.

Pirts mūsdienās

1924. gadā Parīzē notikušās VIII olimpiskās spēles atkal So­mijā pirti padarīja populāru. Somijas brīnumainais skrējējs Pāvo Nurmi un viņa tautietis Ritola, pieturoties ļoti karstai gaisa temperatūrai, stundas laikā ieguva divas medaļas — zelta un sudraba. Viņi uzvarēja gan 5000 m, gan 10 000 m skrējienā, ļoti apsteidzot konkurentus, jāpiebilst, ka 10 000 m skrējienā finišēja tikai ceturtdaļa dalībnieku.

Izbrīnītā sporta pasaule vaicāja, kas padara somus izturīgākus par citiem sportistiem. Meklējot atbildi, nonāca pie svīšanas peldes fenomena, kas Somija no seniem laikiem ir zināms ka pirts jeb sauna. 1936. gadā olimpiskajās spēlēs somi uzbūvēja pirti arī Berlīnē, kas savukārt sekmēja tās popularitāti.

Augstās temperatūras (100 °C) ietekmē, pirtī rodas ne gluži pilnībā sterils, bet no daudziem slimību izraisītājiem brīvs gaiss. Tādēļ iespēja inficēties publiskā pirtī apmeklētāju pastāvīgās maiņas dēļ ir minimāla.

Raksts veidots pēc grāmatas «Pirts. Veselība ikdienā» materiāliem.