Ieva Brašmane, Imants Reinholds, Juris Zvirgzdiņš sešdesmitajos.

«1913. gada 26. martā, kā parasti, es sēdēju kafejnīcā «Rotonda» Monparnasa bulvārī. Manā priekšā stāvēja jau sen izdzertas kafijas tase.»

I. Ērenburgs. Hulio Hurenito un viņa skolnieku neparastie piedzīvojumi. — M., 1962.

Par leģendu

Pirms gadiem desmit, precīzāk — 1993. gadā, kad nelielā kafejnīca Vaļņu ielā uz mēnešiem astoņiem no jauna atdarīja savas durvis, kad Literatūras muzejā, ja pareizi atceros, ilgāk nekā mēnesi notika izstāde «Kaza kāpa debesīs», es, šķiet, pirmo reizi nopietni aizdomājos, kas tad īsti bija «Kaza», kāds bija šis «Kazas» laiks (1962–1970). Kāpēc vēl šodien ne tikai tos sirmos ļaudis, kas šajās sienās pavadīja savu jaunību, bet arī nākamo, pat aiznākamo (sic!) paaudzi interesē šis laiks.

Mode? Jā, pašlaik sešdesmitie gadi nāk modē. Pārliecināties par to var, ieejot jebkurā grāmatu veikalā, — Kenediji, Merilina Monro, Če Gevara (tas pats argentīnietis revolucionārs, kura portrets, miljoniem reižu tiražēts, rotā T kreklus, vairojot transnacionālo kompāniju ienākumus, un, protams, bītli!…

Ķecerīga doma — ja jau visi, ar ko tad mēs būtu sliktāki? Vai tiešām mēs visus sešdesmitos visi kā viens dzīvojām no viena PSKP kongresa līdz nākamajam, Dziesmu svētkos — šķiet, propagandas nolūkā šis relikts nešķita bīstams Kremlim (re, kā brālīgajā padomju republikā darbaļaudis dzied un danco!) — patiesi dziedājām un dancojām, un Latvijas (nē, LPSR!) vārdu pasaulē (ja ne visā, tad vienā sestajā Zemeslodes daļā) zināja kā zemi, kur ražo «Rīgas melno balzamu» un «Miļijon, miļijon alih roz» autora — naševo maestro Raimonda Paulsa — dzimteni. Un viss? Jā, vēl Jūrmala — vsesojuznaja zdravņica, dzintara nieciņi, Doma ērģeles, nedaudz brīvāka literatūra un māksla (toties iztika bez samizdata un neformālās mākslas…)

Ja arī kādi rūgšanas procesi notika, tad — dod Dievs, ka es maldos! — virtuves līmenī.

Sistēma bija stabilizējusies, tie divdesmit brīvvalsts gadi, karš, izvešanas, terors tika izstumti no apziņas, labākajā gadījumā nogrūsti kādā tumšākā smadzeņu kaktā …

Dzīvot varēja, ja ievēroja spēles noteikumus. Ja gribēji taisīt karjeru, lūdzu, stājies partijā! Ja gribi braukāt pa ārzemēm, lūdzu, — tikai jums būs, paši saprotiet, nedaudz jāziņo…

Pastāvēja arī alternatīva — audzēt rozes, agros kartupeļus Ļeņingradas tirgum, strādāt trīs darbavietās, kopt savu dārzu… Galvenais — nelēkt acīs!

Nabaga vēsturnieki! Kāds talants ir vajadzīgs, lai šajā pelēkumā atrastu kaut kādu toņu atšķirību! Piecdesmitajos gados bija vismaz viens Berklavs, augsta ranga komunistu funkcionārs, kurš krita nežēlastībā un vēl šodien plūc cietēja laurus … Nu, na besptičji i ž … solovei …

Un, še ku, re ku, kā no gaisa! — «Kazas» fenomens! Veselus astoņus gadus, pārdzīvojot Hruščova atkušņa beigu posmu un Brežņeva stagnācijas gadu sākumu, pašā Rīgas centrā, milicijas, VDK acu priekšā, mazā kafejnīcā, kur vietas pietika labi ja trīsdesmit apmeklētājiem, tomēr kaut kas notika!

Nebūdams ne vēsturnieks, ne kulturologs, mēģināšu atcerēties šos laikus, tikai …

Nu, nebija mums sešdesmitajos gados «Kazā» intelektuālās geriļjas štābs, ne masonu loža, ne kaut kas līdzīgs Lonžimo partijas kadru kalvei. Bet kas tad bija «Kaza»?

Vispirms brīdinājums šo rindiņu lasītājiem. Lai apskatītu kādu parādību kaut cik objektīvi, ir nepieciešams konfrontēt vairākas aculiecinieku versijas, izrakties cauri avīžu kalniem, pētīt arhīvus (ceru, ka Eižena Valpētera vairāku gadu garumā veiktais darbs, pētot «Kazas» laiku, drīz iznāks grāmatas formātā, ka reiz VDK arhīvi būs publiski pieejami). Varbūt arī LTV, kas šā gada sākumā lepni, «ar blīkšķi», atzīmēja savu 50 gadu jubileju, varētu izvilkt no saviem krājumiem vēl okupācijas gados filmēto sižetu par «Kazu» kā dīkdieņu un kriminālu elementu pulcēšanās vietu?

Tālāk — mana versija. Protams, subjektīva un laika transformēta.

Par vietu

1962. gada septembrī es nejauši ieklīdu mazā kafejnīcā Vaļņu ielā. Tur priekšā jau sēdēja Sandris Rīga, Aivars Neibarts — abi no mana dzimtā Torņakalna — un Juris Tīfentāls no Avotu ielas. Piesēdos klāt un tā arī paliku sēdēt «Kazā» līdz pat tās slēgšanai 1970. gadā. (Tie, šķiet, astoņi mēneši 1993. gadā neskaitās, tas bija jau pavisam cits laiks, kad tikās sirmās galvas. Nu, nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē…) Tālāk manas šīsdienas — cik mēs visi «pēc kara» esam gudri! — domas, brīdinu, visai subjektīvas.

Nezinu, vai kāds ir pētījis, kāpēc kāda vieta — laukums, teātris, kafejnīca — pēkšņi kļūst par enerģētisku centru? Kāpēc dadaisti 1916. gadā pulcējās tieši «Voltēra» kafejnīcā, kāpēc franču eksistenciālisti izvēlējās Senžermendeprē, kāpēc provinciālajā Paņevežā sešdesmitajos gados dzima modernākais lietuviešu teātris, kāpēc Viļņā visi (pārspīlējums) sēdēja «Nēringā», bet Ļeņingradā — «Saigonā» (kā septiņdesmitajos gados rakstīja padomju prese — tur («Saigonā») izaugušas jau vairākas dīkdieņu paaudzes), kāpēc Rīgā par šādu centru kļuva «Kaza»?

Vispirms — telpa nedrīkst būt pārāk liela, tas traucē domu apmaiņai. Protams, masu mītiņiem Providence izvēlas plašākas teritorijas, skat. Vudstoka, Tjaņaņmiņa laukums Pekinā, mūsu pašu Mežaparka estrāde Atmodas laikā.

Ne «Saigona», ne «Nēringa», ne «Kaza» nebija pārāk lielas, tās neatradās pagrabā (tie vairāk piestāv sazvērnieku mitekļiem), ne pārāk tālu no pilsētas centra, tās (kafejnīcas) nedrīkst būt pārāk dārgas un prestižas, bohēma parasti nav naudīga …

«Kaza» atbilda visām šīm prasībām — necila telpa ar 8–10 galdiņiem, lete, kafijas automāts «Casino» (no šejienes arī neformālais nosaukums «Kaza»), skats uz vēsturisko Vaļņu ielu — kādreizējo Rīgas pilsētas robežu, eja cauri pagalmiem uz toreizējo Padomju (tagad Basteja) bulvāri, vēl no ēkas celšanas, ja nemaldos, saglabājušos flīzīšu grīdu, blakus namā, kā liecināja zīme, kāda ar radioaktivitāti saistīta laboratorija, un uzraksts ēkas zelmenī — SOLI DEO GLORIA. Un — kafija par 9 kapeikām, dubulta — par 15… Vēl — smēķēšanas liegums, kas nekaunīgi tika ignorēts (kā pasīva pretošanās forma!?).

Par apmeklētājiem

Protams, «Kaza» bija publiska telpa, te nebija ne ieejas biļešu, ne biedru naudas, nāca un gāja, kafiju ar pienu (varbūt krējumu?) dzēra un bulciņas ēda apkārtējo iestāžu kalpotāji (kazinieku valodā — bulciņu rijēji), nereti ieklīda kādi svešinieki, darba pārtraukumos, ziemā, kad tuvējais «Putnu dārzs» bija slēgts, centra štelmaņi un, teiksim tā, — jautras meičas, kas draudzējās ar ārzemju jūrniekiem.

Kas tad bija pastāvīgā «Kazas» publika, kas bija tās štamgasti? Pēc kādiem kritērijiem tie rekrutējās (varbūt strukturējās?)?

Bija tuvējo Mākslas akadēmijas studentu un rozentāliešu grupiņa, bija no lietišķajiem, bija kurlmēmo kompānija, bija neliela esperantistu/tūristu brālība, bija poēti, topošie mākslinieki, kas studijas oficiālajās mācību iestādēs uzskatīja par liekām, reizēm ieklīda kāds aktieris (publika šeit taču bija!), kāds no Konservatorijas.

Bet kur bija tie, no lielās, atzītās pasaules? Tie, kurus «Kazas» ļautiņi — es vismaz tā ceru! — būtu uzklausījuši atplestām mutēm, gaidot … jā, ko? Pamācības un padomus, kā ielauzties šajā oficiālajā pasaulē? Grēku nožēlas par kompromisiem, kas nepieciešami, pat obligāti, lai iznāktu tava dzejoļu grāmatiņa, lai tavu bildīti pieņemtu izstādē? Šķiet, «Kaza» tiem nederēja, drīzāk «Skapis», kur pie švarcīša glāzes visi bija draugi un viens otru, cits citu, — tādi mēs latvieši nu esam! — saprata bez vārdiem.

«Kaza» bija, vismaz man tā šķiet šodien, pārāk skeptiska, pret kompromisiem pārāk neiecietīga, mēs taču bijām tik jauni, neviens tā īsti vēl nesapņoja par iefiltrēšanos oficiālajā apritē. Septiņdesmitie gadi, kad konformisms nebija lamuvārds, jo — visi dara tā! — vēl bija priekšā, tāpat kā rūpes par ģimeni, bērniem, sabiedrisku stāvokli, karjeru.

Vai tiešām neviens tā arī neienāca «Kazā» no iepriekšējās paaudzes? Nu, teiksim tā, daži, baltie zvirbuļi…  Kā atceros, reizēm kā meteors iebrāzās Jānis Pauļuks, garā bezmaz jaunāks par mums, bet viņš jau arī bija enfant terrible… Vēl Johans Fābers, saksofonists («Pie manis spēlēja pats Raimonds Pauls!»). Un viss?

Diemžēl vairāk neatceros.

Par laiku

Bet kas notika aiz «Kazas» logiem, tur, ārā aiz durvīm? (V. Borherta lugas nosaukums, ko mēs braucām skatīties uz Paņevežas teātri). Ārā traucās sešdesmitie gadi, fonā skanot rokenrolam, laiks, kad pasaule tā īsti atguvās pēc Otrā pasaules kara, tiesa, sadalīta divās konfrontējošās daļās. (Lai situācija būtu uzskatāmāka, Berlīnē vienā naktī uzslēja mūri, Kubas krīzes laikā abas lielvaras, muskuļus demonstrējot, balansēja uz kodolkara robežas). Eiropas kreisā inteliģence, visi tie sartri un aragoni, apjukuši no Hruščova runas PSKP XX kongresā un Ungārijas revolūcijas, līdz 1968. gadam, Čehoslovakijas «samta revolūcijai», klusēja, t. s. tautas demokrātijas zemēs, pat tajās, kurās padomju režīms bija maigāks — Dienvidslāvijā, Polijā («Mūsu baraka socnometnē ir pati jautrākā») — nekāda strādnieku paradīze netika uzcelta, visur valdīja slepenpolicija un cenzūra… Tiesa, mums, okupētajā Latvijā, Polija likās kā bezmaz īsta garīgās brīvības zeme, tur bija teātris, kino, literatūra. Atceros, kā mēs lasījām poļu žurnālus, skatījāmies Slavomira Mrožeka zīmējumus «Szpilkos», skatījāmies kaut vai tos pašu «Pelni un dimants» (A. Vajdas filma).

Kā līdz mums nonāca informācija par pasauli, to tur, aiz Berlīnes mūra?

Protams, bija Rietumu radiobalsis, «Amerikas balss», «BBC», «Brīvība», «Vācu vilnis», caur radiosparkšķiem un slāpētājiem («Ja jau ir padomju tauta, tad tās valoda ir radio zāģis» — jokoja mūsu draugs Jānis Jākobsons) mēs uzzinājām, kas notiek pasaulē, šad un tad mūsu rokās nokļuva krāsainie žurnāli «Amerika» un «Anglija», mēs lasījām Maskavā izdotos žurnālus «Novij mir» un «Inostrannaja ļiteratura», atceros 1960. gadā Inostrankā publicēto Dž. Keruaka «Ceļā» fragmentu un D. Selindžera «Virs kraujas rudzu laukā», krieviski tulkotos F. Kafku un A. Kamī, sēdējām bibliotēkās un lasījām. Protams, daudz kārdinošas literatūras glabājās specfondos, bet — ne jau viss bija noslēpts vai sadedzināts! — bija saglabājušās, ne jau bibliotēkās, pirmskara «Atpūtas», «Daugavas», no «Tēvijām» izgrieztais Anšlava Eglīša romāns «Homo novus», bija A. Čaks, E. Ādamsons, M. Zīverts.

Nosaukšu te tikai dažas sešdesmito gadu grāmatas, kuras mēs lasījām «Kazā», teiksim tā, kā mācību grāmatas: I. Ērenburga memuārus «Cilvēki, gadi, dzīve», L. Franka «Kreisajā pusē, kur sirds», M. Karnē «Krāpniekus» (krājumā «Franču kinoscenāriji»).

Nu, un protams, E. Hemingvejs, E. Remarks, H. Bells, G. Grīns, simtiem citu, tagad jau piemirstu autoru. Jā, mēs bijām bibliofāgi (J. Sudrabkalna termins), lasīšana glāba mūs no tās pelēkās realitātes tur, aiz «Kazas» durvīm, ar visām padomju dzīves reālijām — cīņu par mieru, arodbiedrību sapulcēm, 1. maija un Oktobra svētku demonstrācijām.

Jā, tas bija eskeipisms, mēs slēpāmies grāmatās, kino, mūzikā, bet kāda bija alternatīva? Par to lai pastāsta tie, kas aktīvi darbojās komjaunatnē, piestrādāja par ziņotājiem VDK …

(Kad es šodien dzirdu to taisnošanos — «Tādi bija laiki…», — man nāk vēmiens)

Hmm… te es samulstu. Vai tiešām mēs bijām kaut kas līdzīgs mūku ordenim, kas nosēdēja plakanus dibenus, degunus grāmatās iebāzuši? Nē, nē un vēlreiz nē! Viss bija — sausie vīni, ballītes, braucieni ar «autostopiem» (PSRS hičhaikeru variants) uz Viļņu, Tallinu, Maskavu, Krimu, bija flirts, romāni, bija kāzas, kopīgi svētki. Mēs caurām naktīm varējām sēdēt un klausīties Ellas Ficdžeraldas koncertu, ja nemaldos, Berlīnē, un Luiju Armstrongu no Varšavas (protams, radio), desmitiem reižu griezt vienu un to pašu Edītes Piafas plati.

Un kā es varu aizmirst «Bītlus»? Džoanu Baezu, Bobu Dilanu, Bulatu Okudžavu, Žannu Bičevsku?

Par politiku

Protams, mēs zinājām, ka dzīvojam okupētā zemē, ka pirms kara bija brīva Latvija, zinājām, ka bija Jānis Čakste un Kārlis Ulmanis, kas ir Vilis Lācis un J. Kalnbērziņš. (Brīnums, kādā mucā bija auguši tie, kas to uzzināja tikai no M. Vulfsona 1988. gadā? )

Kādi senili tēvoči padomju svētkos stāv uz Mauzoleja, kā sauc LPSR vietvalžus — tas mums bija, izsakoties pieklājīgi, pie vienas vietas. Nu, tur, Maskavā, Hruščova vietā nosēdās Brežņevs, nu un? Vai mēs bijām disidenti? Domāju, ne pārāk.

Likās, vismaz līdz 1968. gadam Prāgā, — nu, pamazām režīms reformēsies, nekas taču nav mūžīgs, cik ilgi var laist muļķi

Tad kā zibens, Parīzes maijs, Prāgas pavasaris, visi klausās radio, lasa avīzes, līdz visām cerībām pāri melna svītra — tanki Prāgā …

Bet cik jaunība ir naiva, cik cerībām ilgs mūžs, neviens no mums toreiz pat iedomāties nevarēja, cik tās 1968. gada «atraugas» būs garas … Kas varēja, septiņdesmitajos gados emigrēja, citi kaut kā vilka savu dzīvīti. Cik ilgi vilkās, kā svina kurpēm… (Rainis)

Par «Kazas» mācību

Nē, tie nebija zemē nosviesti gadi, šodien es ne par kādu naudu (kam šodien būtu vajadzīgi tie padomju rubļi? Joks.) nemainītu tos astoņus gadus, ko pavadīju «Kazā».

Protams, ne visi izturēja šo bohēmas dzīvi — dažus salauza čeka, citi nodzērās, vēl citi, noguruši no šīs relatīvās brīvības, atgriezās, jā, kur? Reālajā dzīvē, ar visām no tās izejošām sekām…

Kāds tad būtu, kā tagad saka, tas sausais atlikums? Es nenosaukšu to «Kazas» iemītnieku vārdus, kas dzīvē kaut ko sasnieguši, ne jau tas ir svarīgi, par to baļķa nešanu lai stāsta kāds cits…

Par sevi — vismaz man «Kazā» pavadītie gadi deva ja ne brīvību, tad tās ilūziju, un — kurš spēj tās strikti nodalīt? Man bija draugi, daudzi vēl ir pie dzīvības, bija sarunas, svētki, bija jaunība.

Žēl, ka jūs toreiz pagājāt garām tām durvīm Vaļņu ielā, kur tagad tirgo ekskluzīvus apavus.

Nobeigšu ar Pola Makartnija (sera Pola — ha-ha! — te iesmejas «Kazas» gars) vārdiem: 

«Mēs nekad neesam mācījušies par arhitektiem, gleznotājiem vai rakstniekiem, mēs mācījāmies būt. Tas ir viss.»

Skaidrojumi

«Miļjon, miļjon alih roz» (krievu val.) — R. Paula dziesmas «Dāvāja Māriņa» krievu valodas teksts.

Naševo maestra Raimonda Paulsa (krievu val.) — mūsu maestro Raimonda Paula.

Samizdats (no krievu val.) — nelegāli izplatīti bezcenzūras raksti.

Na bezptičji i ž… solovei (krievu val.) — aptuveni: kad klusē putni, arī d…. ir kā lakstīgala.

Štamgasti (no vācu val.) — kroga, kafejnīcas pastāvīgie apmeklētāji.

Enfant terrible (fr. fal.) — burt. ‘briesmīgais bērns’, pārnestā nozīmē — ‘ārpus pieņemtām uzvedības normām’.