Kas tas par putnu — Putins, Putns… Putnis? Brīdī, kad sabiedriskā organizācija — korupcijas apkarotāja «Delna», protestējot pret Ingrīdas Ūdres apstiprināšanu eirokomisāres amatā, pie Saeimas nama sarīkoja atraktīvu maskarādi, šis jautājums ieintriģēja ļoti daudzus.
Astoņas nedēļas «Delnas» vadībā esošais Roberts Putnis paguvis nokaitināt augstas amatpersonas, to preses dienestiem ar apbrīnojamu regularitāti licis izplatīt paziņojumus par pārprastiem, nepareizi saprastiem vai vispār neizskanējušiem izteikumiem, bet sabiedrības darba kārtībā iekļāvis jautājumu par nevalstiskā sektora tiesībām un ietekmi. Putnis «Delnā» nav jauniņais — oficiālajā dibinātāju listē viņš neiekļuva tikai tādēļ, ka divas dienas pirms šī notikuma devās mācīties uz Vāciju. Šobrīd, runājot arī organizācijas vārdā, viņš apgalvo, ka nepretendē uz patiesības monopolu, kaut gan tieši to pārmet aizvainotie. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šonedēļ par «Delnu» izteicās visnotaļ sarkastiski: «Tas iespaids palika tāds — mēs esam tik svēta un tik svarīga organizācija, un tas, ka mūsu aicinājumam netiek automātiski sekots, ir dzīvs pierādījums, ka šī valsts ir totāli korumpēta un ka valdība ir korumpēta. Tas nav loģisks secinājums.» Tomēr Putnis uzstājīgi pieprasa novērst jebkuru «aizdomu ēnu». Tās Latvijas politiķi ar savu nerunīgumu vai pretrunīgumu runās un darbos spēj nodrošināt pārpārēm — pēc Putņa domām, korupcijas ēna gulstas pār visiem cilvēkiem Saeimā. Tiesa gan, viņa vairākkārt lietotais arguments «izej uz ielas un paprasi, vai likumu ir iespējams nopirkt, un tev visi pateiks — jā» ir praktiski nepierādāms.
Gadi un priekšstati
Cīņa par vārda brīvību, diskrimināciju apkarošana, Eiropas vienošana, pilsoniskas sabiedrības veidošana ir Putņa jājamzirdziņš jau pietiekam ilgu laiku, tomēr viņa vecums — 27 gadi — nebūt neļauj runāt par nopietnu dzīves pieredzi. Iespējams, ka tieši šis stereotips rada nopietnākos šķēršļus Putņa darbā. To atzīst arī Augstākās tiesas senatore Jautrīte Briede, kura pati ir līdzīgā situācijā, jo nopietnajam amatam izskatās neraksturīgi jauna. Starp citu, Putnis savus gadus tiešām pieskata. Briede atminas, ka viņš, svinot savu divdesmito dzimšanas dienu, bija ļoti norūpējies par nenovēršamo novecošanu (toreiz abi strādāja Valsts cilvēktiesību birojā). Putnis piekrīt, ka viņa tēls īsajā publicitātes posmā jau ir cietis: «Ja palasa «Latvijas Avīzi», tad rodas priekšstats, ka esmu traks, naivs muļķis.» Iespējams, ka šādu viedokli stiprina ne tikai «Delnas» akcijās izmantotās ķerras, dzeltenas kleitas vai smaidīgi apsēji, bet arī viņa savdabīgais nazālais runas stils, uzvārdu attaisnojošie sejas panti un sievišķīgā plastika. Tomēr bargās kritikas, ko arī RB vēstuļu slejās pauduši prezidentes, premjera un topošās eirokomisāres Ūdres aizstāvji, ir pārspīlētas. Vācijā pavadītie gadi ir tikai stiprinājuši Putņa spēju analizēt un sistematizēt faktus, bez kā ir pilnīgi neiespējami radīt nenaivus un netriviālus dokumentus — tādus, kas spēj ietekmēt procesus valstī. Un vēlme tos ietekmēt Putnim ir. Šībrīža sociālpolitiskās norises valstī viņš novērtē ar atzīmi ļoti slikti: «Pirmajās piecās nedēļās man likās, ka Latvijā valda totāls stulbums. Sestajā nedēļā sāku saprast, ka nejaušību ir pārāk daudz. Tagad man šķiet acīmredzama organizētās noziedzības ietekme uz mūsu politiku.»
Vācijas pieredze
Kāda paziņa stāsta, ka, atbraucot dzimtenē, Putni spēja satracināt pat īgna konduktore tramvajā. Turpretim Vācija jaunajam censonim septiņus gadus spēja piedāvāt, viņa paša vārdiem runājot, «ekstrēmi augstu dzīves kvalitāti». Tāpēc Latvijā ir pēc kā tiekties. Vācijas sabiedrībā par Putņa aktivitātēm ir gūstamas pamatā pozitīvas atsauksmes. Esot gan notikusi kāda saķeršanās ar Latvijas vēstnieku Mārtiņu Virsi, taču šo intriģējošo faktu RB neizdevās izzināt detaļās. Putnis par to runāt atteicās, savukārt vēstnieks vien paskaidroja, ka nevēlas no mušas uzpūst ziloni: «Tas ir pagājis. Jauns cilvēks, dedzīgs ideālists… reizēm var aizmirst, ka revolūcijas jau ir beigušās.» Vācijā paralēli mācībām Putnis iesaistījās visdažādākajos sabiedriskajos darbos, un tie viņam gāja no rokas. Minsteres latviešu biedrības lietvede Zuze Krēsliņa-Sila, raksturojot Putņa aktivitātes, teic: «Viņš ātri vien saprata, ka ar jauno latviešu emigrāciju, kas pārsvarā sastāv no nelegāļiem, nav vērts pīties, un arī nedzēra ar latviešu večiem baznīcas pagrabā alu. Viņš par Latviju runāja ar īsto publiku — vāciešiem.» Nekāda varenā iedzīve Vācijā Putnim pa šiem gadiem nav iekrāta, un visa vecpuiša mantība bez problēmām salien busiņā, kas ir viņa mājas neskaitāmo pārbraucienu laikā. Arī šobrīd Putnis ir devies uz Vāciju — piedalīties «Delnas» mātes organizācijas mācībās.
Privātā dzīve…
…tādas viņam nav, un labi vien ir —– šādu kategorisku spriedumu pauda vairāki RB aptaujātie cilvēki. Ja Putnim būtu ģimene, viņš nevarētu strādāt ar pilnu atdevi. Arī ilgstoši Vācijā pavadītais laiks un tāpēc Latvijā nenodibinātās draudzības esot tikai pluss, jo Putnis līdz ar to nevienam nav parādā. Kaut gan viņa paziņu loku veido galvenokārt nevalstisko organizāciju pārstāvji, šos cilvēkus ar Putni vieno ne tikai nebeidzamas cīņas par saulaināku sabiedrības nākotni. Piemēram, ar «Papardes zieda» prezidenti Ivetu Ķellu — tā ir pavārmāksla. Ne jau tādā nozīmē, ka abiem patiktu gatavot ēst vai apmainīties ar receptēm. Viņi apmeklē dažādas ēstuves un bauda profesionāļu pagatavoto. Piemēram, kopīgām brokastīm piemērotākais esot «Oziriss», bet nākamais iecerētais objekts esot restorāns viesnīcā «Roma». Šim apmeklējumam gan esot jāpiekrāj nauda. Putņa kolēģe «Delnas» valdē Ildze Slanke piebilst, ka šajā amatā Putnis pirmo reizi saņem atalgojumu par sabiedrisko darbu. Arī palasot CV, noprotams, ka nevalstiskās aktivitātes līdztekus mācībām Putnim nācies piesubsidēt ar gluži vienkāršos darbos pelnītu atalgojumu – viņš strādājis izsoļu namā, bijis nakts portjē, auklējis bērnus, nesenā periodā arī veiksmīgi pildījis tulka pienākumus. Līdz šim Putnis pamanījies darīt vairākus darbus vienlaikus, taču tagad gan visu laiku paņemot «Delna». Tāpēc brīvu brīžu neatliek arī vaļaspriekiem — standarta un Latīņamerikas dejām, kā arī fotografēšanai.
«Delna» uzelpo
Putnis pēc savas dabas ir jautrs un atraktīvs cilvēks, viņš daudz smejas, un tas likumsakarīgi atspoguļojas arī «Delnas» uzvedībā. Kā atzīst Putņa komandas biedri, tagad organizācija ir atguvusi otru elpu. Kāds darbinieks, lūdzot neminēt savu vārdu, izteicās pat tik skarbi: «Iepriekšējās vadītājas Ineses Voikas laikā «Delna» bija kā liela spēcīga upe, kas ieplūst purvā.» Arī mediju un Eiropas lietu eksperts Ainārs Dimants norāda, ka pēc Latvijas kuģniecības lietas «Delnas» rosība noklusa, bet sabiedriska organizācija nevar nodarboties ar vieniem vienīgiem pētījumiem. Putnis piedāvā jaunas darbības formas. Tiesa gan, pie Saeimas sarīkotās atrakcijas Dimants kritizē, norādot, ka piekliboja režija. Proti, daudzie tēli saskaldīja uzmanību, tāpēc cilvēki šajā balagānā neuztvēra vēstījumu. Tomēr spontānums organizācijas darbībā ir sagaidāms arī turpmāk, sola Putnis:
«Es taču nevaru prognozēt, ko Emsis stulbu pateiks rīt. No tā būs atkarīga mana reakcija.»
***
CV
Roberts Putnis ir pabeidzis Rīgas 64. vidusskolu. Apguvis politikas zinātni un starptautiskās attiecības LU, bet Ķelnē maģistrantūrā studē tiesību zinātni. Viņš ir saņēmis trīs starptautiskas stipendijas. Pirms «Delnas» viņš vadījis Starptautisko Jauno Eiropas federālistu Vācijas nodaļu. Darba pieredze viņam ir gan Ķelnes universitātē, gan arī Stradiņa augstskolā, kur pasniedzis mediju tiesības. Četrus gadus viņš pildīja preses sekretāra pienākumus Valsts cilvēktiesību birojā. Pieredze uzkrāta, līdzdarbojoties vai vadot dažādus projektus — galvenokārt saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem. Putnis, saskatīdams Latvijas un visa kontinenta nākotni vienotā Eiropā, ir arī dibinājis jauniešu klubu «Māja» un joprojām darbojas organizācijā «Eiropas kustība Latvijā».