/../ mūsu kopīgais ienaidnieks

Nacistisko noziedznieku bargā tiesa — Starptautiskais tribunāls — Vācijas pilsētā Nirnbergā sākās 1945. gada 20. novembrī. Iespējams, tas ir vēsturē visvairāk aprakstītais un analizētais process un nav nekā īpaši jauna, ko par to pateikt, taču izrādās, arī šim plaši atspoguļotajam pasākumam bijušas dažas aizkulišu padarīšanas, par kurām skaidrība rodas tikai mūsu dienās. Runa ir par rietumu politiķu un viņu vadīto specdienestu centieniem izmantot Trešā reiha bijušo augstākā līmeņa vadītāju potenciālu. Reizēm lietas sasniegušas gluži fantastisku līmeni un izpausmes formas. Piemēram, amerikāņu specdienesti piedāvāja Hitlera tuvākajam līdzgaitniekam Gēringam un citiem noteikt jaunu kopīgo ienaidnieku un apmainīt «reiha zeltu» pret «inku zeltu»…

/../

Hess — atzīts, ka zaudējis atmiņu

15. oktobrī ASV puses galvenais apsūdzētājs Džons Eimens savā kabinetā psihiatra Daglasa Kellija un psihologa Džona Gilberta klātbūtnē sarīkoja Rūdolfa Hesa un viņa sena drauga un skolotāja Karla Haushofera tikšanos. Haushofers bija vācu ģeopolitikas pamatlicējs. Hess paziņoja, ka zaudējis atmiņu un nevienu un neko neatceras. Savukārt Haushofers, kurš nebija Hesu redzējis četrus gadus, kopš viņš atradās britu gūstā, bija pārsteigts par pārmaiņām, kādas skārušas Hesu. Tomēr Haushofers uzreiz viņu uzrunāja ar familiāro «tu», paspieda roku un uzsāka sarunu kā ar patiešām senu paziņu: par Hesa ģimeni, kas tolaik arī uzturējās Nirnbergā, par to, kā izaudzis Hesa septiņgadīgais dēls, par māsu Margaritu, par Hesa vēstulēm no Anglijas, kuras viņa sieva Elza devusi Haushoferam lasīt…

Sarunas protokols ir saglabājies, tas iekļauts citu procesa materiālu apkopojumā. Lūk, neliels fragments:

«Haushofers: (…) Es zinu, par ko tu domāji gūstā. Tavi pārdzīvojumi mums labi zināmi, tava garīgā dzīve…

Hess: (…) Ārsti sola, ka mana atmiņa atgriezīsies. Taču tagad es jūs neatminos. Man ļoti žēl.

Haushofers: Es vienmēr esmu visu lasījis tavās acīs, Rūdij. Man pietiek ar to atbildi. Vai atceries Albrehtu? Viņa vairāk nav mūsu vidū. (Albrehts Haushofers, Karla vecākais dēls, Hesa tuvākais draugs, viņu nošāva, izpildot Kaltenbrunnera personīgu rīkojumu 1945. gada aprīlī). Rūdij, vai tu patiešām esi viņu aizmirsis?

Hess: Kaut kad es visu atcerēšos. Pagaidām… Man ļoti žēl, ka jūsu vārdi man neko nenozīmē».

Haushofers runāja vēl daudz un ilgi, bet Hess palika indiferents.

Pēc Haushofera uz tikšanos ar Hesu atveda fon Papēnu. Arī viņš centās atgādināt par kādiem notikumiem un cilvēkiem. Atveda arī Rībentropu, Funku, Boli (agrāk strādājis pie Hesa) un visbeidzot arī Leju, kurš apsēdās Hesa priekšā un klusēja, raugoties laukā pa logu. Uz priekšlikumu kaut ko jautāt, viņš atbildējis: «Kāpēc? Man tāpat viss ir skaidrs».

– Vai jūs esat pārliecināts, ka jūsu priekšā atrodas īstais Rūdolfs Hess? — jautāja pulkvedis Eimens.

– Jā. Esmu pārliecināts. Jūs varat par to pārliecināties paši. Īstajam Rūdolfam Hesam uz kreisās plaušas ir lokveida rēta, ko viņš guva 1917. gadā.

– Interesanti gan, kā lai mēs par to pārliecināmies? Vai mums viņš jāpārgriež? — Eimens.

Ar to arī šī tikšanās beidzās.

Gilberta dienasgrāmata: «… acīmredzot, šeit izplatītās baumas, ka «īsto Hesu» sodījuši ar nāvi jau 1941. gadā Anglijā, bet uz Nirnbergu atvests kāds viņa dubultnieks, kurš speciāli sagatavots tiesas procesam, par ko arī liecina viņa uzvedība un ārējais izskats, doktoram Lejam likās pašam Hesam bīstamas, tāpēc viņš piedāvāja iesniegt pierādījumu, ko gatavs apliecināt krievu un franču pārstāvju un… klavieru klātbūtnē. Viņa prasības izpildīja un mēs sapulcējāmies cietuma baznīcā, kur ienesa pianīnu. Lejs palūdza, lai Hess uz lapiņas uzraksta trīs savus iecienītākos muzikālos sacerējumus. Hess to nekavējoties izdarīja. Šo lapiņu iedeva mums. Pa to laiku Lejs apsēdās pie mūzikas instrumenta un nospēlēja Mocarta «Pusnakts serenādi», Bēthovena «Elīzai» un Čaikovska «Ziemu». Tieši šīs trīs lietas lapiņā bija ierakstījis arī Hess, turklāt tieši tādā secībā. Tieši es uzstāju, ka minētie skaņdarbi jānospēlē, nevis jāaprobežojas tikai ar to nosaukšanu, un kopā ar Kelliju mums izdevās nomierināt uzbudināto Endrjūsu. Nešaubīgi, Rūdolfa Hesa emocionālā atmiņa bija identificēta. Tomēr acīmredzams arī tas, ka Hess arī iznesams ārpus iekavām…»

Proti, nav lietderīga turpmāka Hesa «izstrāde»: vai viņš kaut ko zina, vai nezina, vai viņa amnēzija ir patiesa, vai arī viņš veikli simulē — viņš vienalga neatvērsies nekādai sadarbībai.

Gērings: «Vai atceries, Katrīna…»

Gilberta dienasgrāmata: «17. oktobris. Šodien darbs ar Gēringu. 17. oktobris, vakars. Gērings ārpus iekavām».

Vārds «darbs» nozīmēja pratināšanu vai testēšanu, ar ko psihologi reizēm tracināja cietuma priekšnieku Endrjūsu, jo viņš uzskatīja, ka tā ir cietuma režīma pārkāpšana. Taču tieši šajā dienā nebija ne pratināšanu, ne testēšanu. Gērings visu dienu viens pats pavadīja savā kamerā. Kas gan tur notika? Jāpievēršas noklausīšanās aparātu bezkaislīgajām stenogrammām.

Visu dienu, ievērojot tikai nelielus atelpas brīžus, Gērings skaļi sarunājās pats ar sevi, pareizāk sakot, ar savu… pirmo sievu Karīnu, kura nomira jau 1931. gadā. Viņš viņai stāstīja par visu, kas risinājies viņa dzīvē pēc viņas nāves, skaidrojot, ka «tiesai jābūt», bet vienīgais viņa tiesnesis var būt tikai viņa, Karīna. «…Vai atceries, kā mēs ar tevi pastaigājāmies pa Izaras krastiem, vienmēr vienā un tajā pašā vietā, netālu no vecā torņa, un es vienmēr stāstīju vienu un to pašu, pats nejūtot, ka atkārtojos. Bet tu klausījies… vienmēr it kā pa jaunam, it kā patiešām to dzirdētu pirmo reizi. Un vienreiz tu atbildēji: «Ja viss patiešām būs tā, kā tu stāsti, tad man kļūst baisi…»

Tādā garā. Gērings runāja monotoni, visu laiku staigājot pa šauro kameru: četri soļi vienā virzienā, četri atpakaļ, nepārtraukti raugoties griestos. Brīžiem viņš uzdūrās pie grīdas pieskrūvētajam krēslam, uz neilgu brīdi it kā atgūstoties no savdabīga transa. Taču drīz atkal atsāka staigāšanu. Speciālisti tādu stāvokli sauc par psiholoģisku lūzumu, pēc kā ieslodzītais uz nenoteiktu laiku kļūst neadekvāts.

Neadekvāts… Bet laiks iet… Acīmredzot, tieši tāpēc Hermanis Gērings arī izkrīt «ārpus iekavām», kā savā dienasgrāmatā ieraksta Gilberts. Kas tad paliek? Tikai pēdējais sarakstā — Roberts Lejs.

/../

Pilns teksts žurnālā «Kabinets», «Musulmaņu Austrumi ir mūsu kopīgais ienaidnieks».