Skrunda — Nīkrāce — Embūte — Priekule — Rucava — Bārta — Nīca — Liepāja

Ne vienmēr taisnākais ceļš uz Liepāju ir labākais, piedāvātais ir neapšaubāmi interesantāks.

Skrunda vēstures avotos pirmoreiz minēta 1253. gadā, bet

tagadējais ciemats veidojies tikai 1929. gadā pēc Glūdas–Liepājas dzelzceļa līnijas izbūves. Vecākā māja (1921) ir Liepājas ielā 21, neskaitot muižas ēku (19. gs. sākums, pārbūvēta 1881). Pateicoties uzņēmēja novadnieka R. Gerkena atbalstam, Skrundas luterāņu baznīca atguvusi torni. Pļavu ielas sākumā ir vienīgā vieta, kur saglabājušies visi četri 1939. gadā rombveidā stādītie Brīvības ceļaozoli.

Pie Lēnu Sv. Trīsvienības katoļu baznīcas (1756) Ventas krastā plebānija (18. gs.). Turpat lapene (19. gs. 2. puse) ar gotiskās formās veidotu dekoru. Lēnu muižas ansamblis (19. gs. sākums) atrodas pie Nīgrandes ceļa. Tālāk var izvēlēties, pa kādu ceļu nokļūt Embūtē. Ieteicams nedaudz pariņķot pa Ventas kreiso krastu, jo šeit ir daudz gan dabas, gan kultūrvēsturisku objektu, pie-mēram, viena no Latvijas straujākajām upēm Dzelda te ietek Šķervelī, bet tas savukārt Ventā, tur interesanti krastu atsegumi, šeit var atrast Šķerveļa akmeni un Nīkrāces akmeni, Vormsātes pilskalnu un Vormsātes muižu. Ja aizbrauc līdz Nīgrandei, aplūkojams vecais Alšu kaļķu ceplis un Nīgrandes luterāņu baznīca, bet no turienes pa ceļam uz Embūti var pameklēt Meldzeres dobumakmeni.

Nīkrācē varam apskatīt Brāļu kapu ansambli (1979) ar Mātes

tēlu (tēlniece L. Rezevska). No Dekamera kalna (senču svētkalns) 2 km līdz Induļa kapam, kas ir ar Embūtes pilskalnu saistītas teikas varonis, tur netālu arī Bagas kalns (128 m vjl.) Var sameklēt arī bijušo Briņķu muižu, kur dzīvojušais barons ar iesauku Trakais Simoliņš aprakstīts J. Janševska romānā kā barons Šalks. Embūtes pauguraine ir dabas liegums, te vairākas labas skatu vietas, Embūtes dabas parks. Embūtes pils nodegusi tādēļ, ka 1919. gadā, aizceļojot uz Vāciju, bijušie īpašnieki atstājuši svečturos degošas sveces. Aiz Embūtes pilsdrupām pa labi ceļš uz 1,1 km attālo Embūtes pilskalnu, kas ir visaugstākais senkuršu pilskalns. Tā plakums atrodas 26 m virs Lankas upes līmeņa. Rietumu pusē no tā Joda dambis, ar kuru saistīta teika par Induli un Āriju. Embūtes pagasta valde atrodas Vībiņos. Te darbojas Embūtes pamatskola, kas izvietota Bakūzes pilī. Netālu Taurētājkalns (157 m vjl.).

Ja no šejienes tālāk dodas uz dienvidiem Vaiņodes virzienā, var apskatīt Veldas kapus, kur apglabāts pirmais baptistu draudžu dibinātājs Latvijā Ādams Gertners (1829–1876). Lielbātas muižas pils (1912, arhit. V. Reslers) paplašināta 1929. gadā (arhit. J. Gailis), tagad te atpūtas bāze. Vaiņodes senākā apbūve atrodas Rīgas ielā. Bojā gājušās Bātas baznīcas vietā Brīvības ielā 43 tika uzcelta jauna luterāņu baznīca (1958). Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodes apkaimē vācu celtie cepelīnu angāri tagad kalpo Rīgā kā Centrāltirgus paviljoni.

Savukārt, ja no Embūtes uz Priekuli braucat pa tais-nāko ceļu, tā kreisajā pusē citu pēc cita var sameklēt Krievukalnu (190 m vjl.), Mušu kalnu (182 m vjl.) un Sauļu kalnu (121 m vjl.).

Priekules muižas vārti (Zviedru vārti) celti 1688. gadā, nišās bijuši akmens tēli. Skatu tornis (19. gs. beigas) ielas malā, dziļāk pils (projektēta 1887, arhit. M. P. Berči). Te dzīvojis barons A. J. Korfs (1697–1766), Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidents. Ar teiksmoto Ikara lidojumu 16. gs. saistīta vecā Priekules luterāņu baznīca. Tagadējās baznīcas (17. gs. sākums) drupas 1996. gadā tika pie jumta un K. Taivanes altārgleznas, bet iekārtas priekšmetus 1998. gadā izgatavoja Rīgas Amatniecības vidusskolas V kursa audzēkņi.

Dodoties tālāk uz dienvidiem, pie Gramzdas ceļa atrodas lielākie padomju karavīru (ap 23 000) Brāļu kapi Latvijā ar tēlnieces

Pārslas Zaļkalnes veidoto skulpturālo daļu. 1,3 km tālāk ceļa kreisajā pusē pret priedi Pilspurva kalns, īslaicīgi apdzīvota kuršu apmetnes vieta. Pa labi nostāk Ruņas upes (ko gleznaini aprakstījis rakstnieks A. Caune savā grāmatā «Sūrums un veldze») un Mālupītes satekā Gravas Sudmaļu pilskalns. Pie Gramzdas skolas sienas piemiņas plāksne rakstniekam Sudrabu Edžum, kas te vecajā skolā no 1888. līdz 1905. gadam strādājis par skolotāju. No Kalētu ceļa nozarojas aleja uz Gramzdas muižas vietu (nav saglabājusies). Bet jēdziens gramzda ir tas, kas jānotīra, ja baļķiem jau novilkta āda. Pēc ainaviski skaistiem 3,6 kilometriem t. s. Septiņu vēju kalns.

Aiz Kalētu muižas klēts (1777) parkā atrodas pamatskola. Pagastam ir savs muzejs, bet Kalētu priedienā un daudzviet citur ko paliekošu atstājis Ģirta Burvja organizētais koktēlnieku plenērs 1997. gadā.

Bārtas pagasta centrā atrodas 1985. gadā dibinātais muzejs, ir jauna katoļu baznīca. Pie Elkupītes ietekas Bārtā atrodas 1812. gadā kritušo franču kapi.

Tālāk caur Duniku ceļš ved Rucavas virzienā. Dabas liegumā Dunikas tīrelī ierīkota tūristu taka. Sikšņu pamatskolā Dunikas pagasta muzejs. Pie Dunikas Krustceļu (Golgātas) luterāņu baznīcas (1933) piemiņas akmens represiju upuriem.

Rucava ir novads, kur tautas tērpa valkāšanas tradīcija saglabājās visilgāk. Pagasta bibliotēkā (bērnudārza ēkā) ir novadpētniecības ekspozīcija un tūristu informācijas centrs. Te apskates vērta ir luterāņu baznīca (1874, pēc ugunsgrēka atjaunota 1932), kuru savā gleznā «No dievkalpojuma Rucavā» atveidojis A. Baumanis, ar D. Gabaliņa kokgriezumā veidotu altāra (1990) dekoru. Arī ērģeles (1936) šeit atšķiras no visiem citiem Latvijas instrumentiem, jo veidotas latviskā stilā. Savdabīgs arī 1999. gadā atklātais tirgus laukums. Muižas kalnā ierīkots dendroloģiskais parks, netālu no tā Leju svētavots, segts ar spīlu (niedru) cepuri.

Pirms braukt uz Liepājas pusi, var apmeklēt Papes ciemu pie jūras, putnu novērošanas torni (1996) seklajā Papes ezerā, arhitektūras pieminekli Papes Ķoņuciemu, kur Vītolnieku mājās (1890) Brīvdabas muzeja filiāle, ekspozīciju Dabas māja, bāku (1910), ornitoloģisko staciju, kas izveidota caurceļojošo putnu uzskaitei. Te izveidota 26 km gara dabas taka apkārt ezeram. Pie tās mītošos savvaļas zirgus un taurus var apmeklēt, arī iebraucot pēc norādes šosejas malā. Netālu no šosejas Kalnišķos atrodas arī Jāņakmens, uz diviem Liepakmeņiem liepas gan vairs neaug. 

Nīcā pie moteļa «Nīcava» (1993, arhit. U. Pīlēna birojs) komunistiskā terora upuru piemiņas akmens (1997), nostāk Nīcas baznīca (1851, pārbūvēta). Vērts nobraukt pa dambi gar Bārtas upes krastu no 1983. gadā uzceltā pagaidu tilta līdz Bārtas ceļam.

Uz Jūrmalciemu ved divi ceļi, tur 34 m augstais Ķūpu kalns, te augstākās kāpas Latvijā. Koktēlnieka Miķeļa Pankoka bijušo māju Veckupšu vietā viņam veltīts piemiņas akmens (1986, tēln. S. Beļinska). Atjaunotas Klajumu vējdzirnavas (1930). Jūrmalciemā luterāņu (1833) un baptistu baznīcas (1933).

Netālu no šosejas sakoptā bijušās Lejnieku skolas ēka (1881), kur rakstnieks Jēkabs Janševskis strādājis par skolotāju (1889–1896). Aiz Muitnieku luterāņu baznīcas (1914, pārbūvēta 1950) pagrieziens uz Bernātiem — tālāko Latvijas rietumu punktu. To iezīmē V. Titāna darinātais Zaļais stars (1999), līdzīgas zīmes ir arī tālā-kajos Latvijas dienvidu, ziemeļu un austrumu punktos.

Uz Liepājas pusi Skatres baptistu baznīca (1892).

Pērkonē pie šosejas vairākas senas lauku sētas, piemēram, Šķilas, kuru klēts celta 1882. gadā.

Liepājā iebraucot pa Ganību ielu, noteikti pamanīsiet apaļo Sv. Meinharda katoļu baznīcu (2001), kas sākotnēji bija uzcelta kā Vatikāna paviljons Hannoveres pasaules izstādē «Expo–2000». Liepājā vienmēr arhi-tektūras jaunumi: gan veikals «Māja» Vecajā Ostmalā 22 (1998, arhit. birojs «Padēlis-Līns un Kaugurs») bijušā siļķu brāķa ēkā, kas 1923. gadā tika pārbūvēts par cirku, gan labāko 2002. gada jaunbūvi — rokkafejnīcu (arhit. Andris un Aija Kokini) Stendera ielā, kuras nakts apgaismojums arī atzīts par labāko. Vai arī apskatīt seno sienu gleznojumu fragmentus vecākajā Liepājas dzīvojamā mājā (17. gs. 1. ceturksnis) Kungu ielā 6, kur darbojas frizētava un krogs «Lemo». Neaizmirstiet arī par vienreizējiem skatiem Liepājas Karostā. Bet Liepājā labāk sameklēt plašāku ceļvedi pilsētas apskatei.