Intervija. Ministre Vineta Muižniece — par tiesām un tiesiskumu valstī

2002. gada 21. maijā tiesu sistēmu asi kritizēja Valsts prezidente. Viņai tikpat asi iebilda Latvijas Tiesnešu biedrība. Taču arī Egils Levits pirms pāris gadiem tiesu un tiesu sistēmas attīstību nosauca par lidojumu uz vietas. Intervijā Neatkarīgajai tieslietu ministre Vineta Muižniece stāsta par paveikto šīs valdības laikā, uzsverot nozares attiecības ar sabiedrību.

– Sabiedrības uzticība tiesu varai aizvien ir zema (uzticas aptuveni piektā daļa). Kas darīts, lai sabiedrības attieksme mainītos uz labu?

– Viena puse ir jau iepriekšminētais — administratīvo tiesu izveidošana, tiesnešu atlases kritēriju noteikšana… Šīs lietas vērstas uz to, lai uzlabotu tiesas spriešanas kvalitāti. Daudz darāms, lai uzlabotu tiesas spriedumu kvalitāti. Tā ir problēma, kas vairo cilvēku šaubas. Nepieciešama ne tikai argumentācija, bet arī lai tiesas spriedumi būtu nepārprotami. Te milzu loma ir tiesu prakses apkopošanai. Varam konstatēt, ka atšķirības līdzīgās lietās pieņemtos tiesu nolēmumos tomēr ir ļoti lielas. Tas nevairo uzticību.

Turklāt sabiedrība vēlas saņemt taisnību uzreiz. Bet procedūras to uzreiz nesniedz.

– Dzintars Rasnačs un vēl vairāki citi juristi savulaik medijos aktīvi iebilda «pret politisku tiesu varu». Kāds ir jūsu viedoklis? Un kā gribēt, lai tiesu (tiesību) sistēma ir nepolitiska, ja likumu jēgu nosaka politiskā konjunktūra, nevis valstiskums? Par «vienu likumu visiem» tiek pasludināts tas, kas nemaz nav taisīts visiem.

– Mēs visi zinām, ka likumdošanas attīstībā daudz atkarīgs no tā, kādi politiskie spēki ievēlēti Saeimā. Es citēšu Egilu Levitu, kurš saka — likums ir sastingusi politika. Politiķi ir tie, kas ievēlēti, kas spriež par likumiem, saka par tiem galavārdu. Nevar piekrist tam, ka politiķi kaut ko uztiepj. Likums, kas tiek pieņemts, ir kompromiss. Ja mēs kā Tieslietu ministrija piedāvātu ārkārtīgi labu projektu, nav garantiju, ka tas tieši tāds tiks pieņemts. Mēs varam motivēt un skaidrot, bet izpaudīsies politiskā griba un vairākums balsojumā. Jā — «viens likums, viena taisnība visiem» — tas ir tas, par ko es stāvu, un ceru, ka nebūs jākrīt. Bet galīgajā veidā un redakcijā likums rodas Saeimas namā.

– Jā, bet labos principus un labos nodomus palaikam mēdz pārtraukt, piemēram, kāds zvans no ministrijas tiesnesim naktī…

– Es ļoti ceru, ka man vairs neko tādu nenāksies dzirdēt. Jūs varat iedomāties — tā persona, kas zvanīja, joprojām nesaskata, ka bijis pārkāpums. Toreizējā KNAB vadība uzskatīja, ka te nav nekādu likuma pārkāpumu. Tas mani pilnīgi satrieca.

– Bieži nākas dzirdēt, ka tiesas domātas tikai bagātiem. Tiesu nodevas (pēdējais, šķiet, Saeimā iesniegtajos Civilprocesa likuma grozījumos paredzētais valsts nodevas pieaugums par civilprasības iesniegšanu) aug ātrāk nekā algas.Vai ir kas darīts, lai tiesas būtu pieejamākas?

– Par nodevām nav taisnība. Nodevas nav mainītas kopš 1999. gada. Izņemot lietas par laulības šķiršanu. Civilprocesa likuma grozījumu, kas paredz palielināt nodevu apjomu, mērķis nav sadārdzināt tiesvedības procesu, lai samazinātu personu loku, kuras vēršas tiesā. Mērķis ir veicināt nopietnāku sabiedrības attieksmi pret tiesāšanos, veicināt strīdu izšķiršanu ārpus tiesas.

Ja runājam par lietām, kas nav saistītas ar mantiskiem strīdiem, tad Civilprocesa likums paredz tiesai iespēju, ievērojot cilvēka mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvot cilvēku no valsts nodevas samaksas. Turklāt likums paredz arī izņēmumus, kad valsts nodeva prasītājam nav jāmaksā — prasības par darba samaksas piedziņu.

Ministru kabinets šogad apstiprinājis koncepciju par valsts apmaksātas juridiskas palīdzības izveidi Latvijā. Bet Tieslietu ministrija savukārt ar ANO attīstības programmas palīdzību ir sākusi darbu pie likumprojekta par bezmaksas juridisko palīdzību. Palīdzība paredz izdevumu kompensāciju, konsultācijas, lai lietu varētu iesniegt un pietiekami kvalitatīvi sagatavot. Tikko valdības sēdē pieņēmām noteikumus par juridisko palīdzību administratīvās lietās, kas prasītājam ir sarežģītas. Esam prognozējuši, ka no visām lietām sarežģītās varētu būt kādi 10 procenti.

– Manuprāt, tiesiskais nihilisms piemīt ne tikai sabiedrībai, bet arī pašai tiesību sistēmai. Proti — sociālajā vidē ir zonas, ar kurām sistēma neuzskata par vajadzīgu ķēpāties. Vesela vieglo nodarījumu virkne, labi ja tiek reģistrēta, bet netiek ne izmeklēta, ne sodīta. Nesodāmība mudina lielākiem varoņdarbiem. Paši juristi atzīst, ka sodu sistēma nav kārtībā, bet sabiedrība nosacītu sodu netur par sodu. Kā panākt, lai Temīdu respektētu katrs — no tiesneša līdz pusaudzim?

– To nevar panākt tikai ar izmaiņām tiesību sistēmā, kaut arī sodu sistēmā es saskatu pozitīvas izmaiņas. Piemēram — 2005. gada 1. janvārī stāsies spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas ļoti daudzos pantos paredz kriminālsodu — piespiedu darbu.

Turklāt jautājums ir par to, vai spējam kļūt par pilsonisku sabiedrību, kurā sabiedrības nopēlums darbojas daudz efektīvāk un adekvātāk. Mēs esam vēl tikai ceļā uz to. Parunāsim, piemēram, par sabiedriskajām organizācijām, kuras uzmanību vērš uz to, lai nebūtu korupcijas, lai tiktu ievērota atklātība… Bet, ja sabiedriskā organizācija rīko pasākumu, neievērojot likuma prasības, vai tad tie ir pilsoniskas sabiedrības veidotāji vai nav? Te nav runa par viedokļu izteikšanu. Ja tu apzināti pārkāp noteikto kārtību, tas nozīmē, ka mana uzticība tev mazinās.

– Kāpēc noklusušas runas par ombuda institūta iedibināšanu Latvijā?

– Gluži otrādi — jautājums par tiesībsargu ir pat ļoti aktuāls. Valsts prezidente ir iesniegusi Saeimā tiesībsargu (svešvārdā — ombuda) likumprojektu kā savu inciatīvu tikai šā gada jūnijā. Rudenī likumprojekta virzība varētu būt visai strauja. Valsts prezidente šajā likumā ierosinājusi uz Valsts Cilvēktiesību biroja pamata veidot jaunu institūciju. Šis institūts darbotos kā starpnieks starp varu un tautu, kā konfliktu risinātājs, mierizlīgumu veicinātājs. 

— Vai Tieslietu ministrija joprojām saņem daudz sūdzību par šķīrējtiesu darbību? Kā jūs vērtējat aso šķīrējtiesu kritiku medijos? Ja tā pamatota, kas darāms?

– Šobrīd reģistrētas 105 šķīrējtiesas. Visas šķīrējtiesas vainot blēdībās nav pamata, bet ir atsevišķas sūdzības un tās ir pietiekami nopietnas. Jāsaprot, ka šķīrējtiesa nav valsts tiesa. Tā nepieder pie vispārējās tiesu sistēmas. Tā ir tikai darījumu slēdzošo pušu personīga izvēle — ierakstīt līgumā vai ne, ka strīdi izšķirami šķīrējtiesā. Neviena puse nevar otrai šādu ierakstu uzspiest.

Tas, kas noteikti novēršams un kas maldina cilvēkus — šķīrējtiesu nosaukumi. Tālā rajonā šķīrējtiesa saucas Baltijas komerciālā šķīrējtiesa. Ir Vidzemes apgabala patstāvīgā šķīrējtiesa, Latvijas šķīrējtiesa, Kurzemes reģionālā šķīrējtiesa, Latvijas augstākā šķīrējtiesa. Rodas asociācijas par saistību ar tiesu sistēmu.

Šķīrējtiesas nav Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Ar šķīrējtiesām saistītais regulējums šobrīd ir vairāk nekā liberāls. Tādēļ gatavojam grozījumus Civilprocesa likumā, lai sakārtotu šķīrējtiesu reģistrācijas kārtību un garantētu šķīrējtiesu procesa dalībniekiem vienlīdzīgas procesuālās tiesības. Paredzam, ka šķīrējtiesu reģistrēšanu turpmāk veiks Uzņēmumu reģistrs. Bieži bijis tā, ka informācija par atrašanās vietu nav patiesa, bet nosaukumi — maldinoši. Civilprocesa likums ir papildināms arī ar normu, kas precīzāk reglamentētu strīdus, kurus nedrīkst nodot izskatīšanai šķīrējtiesā, ieviestu stingrākus nosacījumus izskatīšanas kārtībai un pušu procesuālai aizsardzībai, kas nav pienācīgi regulēta. Turpinās diskusija , vai šķīrējtiesnešiem jānosaka kāda konkrēta izglītības pakāpe vai citi ierobežojumi (ir sūdzības, kurās minēts, ka šajās tiesās strādā personas ar sodāmību pagātnē). Ļoti atšķirīgi ir juristu viedokļi par šķīrējtiesu lēmumu pārsūdzību. Turklāt ar grozījumiem nedrīkst degradēt šķīrējtiesu jēgu, jo šķīrējtiesa domāta, lai uz pušu vienošanās pamata strīdu atrisinātu ātri. Uzņēmējdarbībā tas ir ļoti svarīgi.