Diskusija. NRA, RB un «Čas» žurnālisti par dažādo mediju realitāti

Gan latviešu, gan krievu presē apgalvots, ka cilvēku priekšstatus par krievu skolu reformu galvenokārt noteikuši nevis skolotāji, politiķi vai izglītības ierēdņi, bet — masu informācijas līdzekļi. Kā mediju ietekmi vērtē paši žurnālisti? Par to «Neatkarīgās» sarunā ar «Rīgas Balss» redaktori Ivetu MEDIŅU, laikraksta «Čas» politisko komentētāju Leonīdu FEDOSEJEVU, brīvo žurnālistu Grigoriju ZUBAREVU un sociālu iemeslu (badošanās pret reformu) dēļ atvaļinājumā esošo «Čas» žurnālistu Igoru VATOĻINU.

— Savādi — nesen publicētais Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums liecina, ka etniska spriedze valstī nepastāv. Turpretī avīzes vēsta, ka konfrontācija reformas dēļ teju teju kļūs fiziska. Vai mēs kopā ar politiķiem radām citu īstenību? Kāda ir mediju pozicionēšanās saistībā ar šo reformu?

Iveta Mediņa: — Mediju pozicionēšanās bāzējas vienā vārdā — auditorija. Patlaban tas tā diemžēl ir. Jo grūti iedomāties, ka, piemēram, krievu presē šobrīd tiktu tiražēts kas cits kā vien Juris Dobelis un — attiecīgi — Jakovs Pliners viņam pretī. Kāpēc krievu prese neuzaicina, piemēram, Marinu Kosteņecku, kura ir lielisks tilts starp abām kopienām?

Leonīds Fedosejevs: — Šaubos, vai Marina Kosteņecka ir lielisks tilts. Daudzi nelatvieši viņu uztver tāpat kā latvieši uztver, piemēram, pulkvedi Alksni. Latvieti pēc dokumentiem, kurš pauž viedokli, kas nav lielākās latviešu daļas viedoklis.

I. M.: — Jūs esat definējuši viedokli, ko gaida jūsu auditorija?

L. F.: — Piekrītu, ka starp cilvēkiem attiecības ir diezgan normālas, bet politiķi pauž tādu viedokli, ka jādomā par konfrontāciju. Mums jāstrādā ar politiķiem, gribi vai negribi. Mēs nevaram pamāt ar roku un sacīt — tauta ir tas lielais veselais, bet politiķi tas slimais mazākums — lai viņi tur muld.

— Ko medijiem darīt ar tiem politiķiem? Vai norobežot tautu no politikas? Nepiekrītu.

L. F.: — Tas, ko mēs darām, lielā mērā ir tukšvārdība, atražošana. Gan Dobelis, gan Ždanoka, gan krievu, gan latviešu žurnālisti lielā mērā nodarbojas ar vēsturiskajiem monologiem. Mēs ļoti daudz atražojam vēsturiskos stereotipus. Tas ir neauglīgi. Vieni bļauj — 40. gads, deportācija, okupācija,… vai kādi mēs nabagi, bet tie otri — tie ir tie, kas mūs mocījuši. Otri bļauj — 19. gada pavalstniecības likums, 19. gada izglītības likums, Tautas frontes solījumi — ak, kādi mēs nabagi, kā viņi mūs sit!

— Tāpēc esam tuvāk politikai, nevis sabiedrībai, jo pati sabiedrība (auditorija) grib, lai esam, kur esam? Kopā ar politiķiem esam tā kā uz skatuves, bet sabiedrība uz mums skatās un mūs arī uztver kā no sevis pastarpinātu izrādi?

L. F.: — Mūsu politiķi cītīgi izvairās no runāšanas par interesēm. Tā pati reforma. Neviens neprasa — kādas ir nelatviešu intereses, bet tās ir — saglabāt latviešu intereses. Otra puse arī tikpat labi ignorē latviešu intereses. Bet latviešu intereses nav — likvidēt latviešu skolu, tās ir — lai Latvijas teritorijā visur varētu brīvi lietot latviešu valodu.

I. M.: — Jūs esat to saviem lasītājiem paskaidrojuši, ka latviešu intereses nav iznīcināt nacionālo skolu? Vai — gluži otrādi — ir ticis kurināts: latviešu globālā interese ir — padarīt visus vienādus, padarīt bērnus debilus un tamlīdzīgi?

Igors Vatoļins: — Manuprāt, situācija Latvijas medijos šobrīd atspoguļo reālos procesus. Latvijā ir latviešu un ir krievu vai krievvalodīgo kopiena. Mediji strādā savas auditorijas labad. Ciktāl tad tagadnes un nākotnes projektēšana ir mediju uzdevums? Cita lieta — ja izdevējam būtu humanitāras, politiskas vai citas intereses, lai virzītu auditoriju uz noteiktu pusi. Bet — tad jārunā ar izdevēju. Žurnālistam jānodrošina, lai fakti būtu atspoguļoti un interpretēti tā, kā saprot viņa lasītājs. Ciktāl žurnālists var audzināt savu auditoriju? Vai žurnālists ir pravietis vai savas tautas balss, kurš vienkārši informē, izskaidro un publisko to, ko reāli domā latviešu vai krievu cilvēki? Manuprāt, politikai, nevis presei, jādod stimuli, lai kaut kas mainītos. Ja nebūs politiskas iniciatīvas, prese diez vai kaut ko mainīs.

— Tātad — prese servē īstenību tā, kā no tās gaida. Problēma neattīstās uz labu ne mazākā mērā. Caur mūsu pozīciju tā ir nolemta konfliktiem. Mēs ar to izklaidējam, nevis nodarbinām savas auditorijas. Bet saucam to par atbildīgu darba darīšanu.

I. V.: — Mēs demonstrējam to, kas reāli notiek. Ko reāli domā un gaida mūsu lasītāji…

— Naši — vaši…

Grigorijs Zubarevs: — Atšķirībā no kolēģiem nepārstāvu nevienu masu mediju. Agrāk avīze bija kaut kā centrālais orgāns, un arī tagad tā ir «centrālo» akcionāru orgāns. Tas ir normāli. Nav ko sevi maldināt, ka varam mainīt sabiedrību. Ne velna mēs nevaram. Mēs apkalpojam tos politiķus, kuri vai nu atbilst mūsu skatam uz dzīvi (un tas ir labi), vai arī esam spiesti tos apkalpot, tāpēc, ka par to saņemam naudu (tas ir slikti, bet nav briesmīgi).

Cita lieta — ko esam spējīgi izdarīt. Laikam esam spējīgi sanākt kopā un padomāt — ja tiek lauzti šķēpi ap reformu, varbūt kaut kas nav kārtībā? Reforma vajadzīga? Vajadzīga. Latviešu valoda jāzina? Kurš iebilst? 60% priekšmetu latviešu valodā? Kāpēc ne 100%? Esmu par to, lai nacionālajās skolās 100% priekšmetu tiktu mācīti valsts valodā. Kaut vai tāpēc, ka mani bērni beiguši latviešu skolas un nav zaudējuši savu krieviskumu.

Taču — man ir jautājums varai. Kungi, vai valsts ir sagatavojusi reformu? Turklāt — sagatavojusi to tā, lai krievvalodīgo kopienas vecāki gribētu, lai viņu bērni 100% priekšmetu apgūst valsts valodā. Nē, nav sagatavojusi! Sportā tādā situācijā tiek ņemts minūtes pārtraukums. Mums vara negrib ņemt ne tikai minūtes, pat sekundes pārtraukumu negrib.

— Mediji — vieni grib, otri — negrib.

G. Z.: — Mūsu loma diemžēl ir — nulle. Mēs varam tikai uzkarsēt no vienas vai otras puses ļoti vienkāršu tēzi — «Mūsējos sit!» Kopienas krievu daļā ieviesies lozungs — «Skolas mūsu Staļingrada!», bet kopienas latviešu daļā — «Latvieti nepadodies!». Ja mēs spētu to pārvērst par — «Mūsējiem palīdz!», dalīšanās «mūsējos» un «jūsējos» mainītos. Varbūt pamēģinām sanākt kopā latviešu un krievu mediju pārstāvji un izlemt, vai reforma ir sagatavota un vai medijiem ir varai ko piedāvāt. Ja mums nav nekā ko piedāvāt, tad — ko rakstīt, ko rādīt televīzijā? Var, cik gribi, brēkt, ka smilšu kastē jūklis, bet no trokšņa nekas nemainīsies. Un allaž vienlaikus ar koncertiem Doma laukumā notiks piketi Esplanādē.

— Tad iznāk, ka mediju atkarība spiež gribēt bērniem sliktu. Tātad pastāv mediju angažētība uz apzināti sliktu profesionālu iznākumu? Vai tad tā mums vieniem ir Ždanokas reforma, otriem, pieņemsim, Šadurska vai Radzeviča reforma. Kas liek mums vārdam «izglītība» piešķirt partijiskumu? Izdevēji?

I. V.: — Ja runā par reformu projektīvi, tad, protams, vajag parādīt reālo situāciju Latvijas izglītībā. Ja būtu speciālists, kurš spētu izanalizēt un sniegt šādu informāciju, ka ir izglītības krīze, salīdzinot izglītības tendences ar to, ko pieprasa pasaules tirgus, tad varbūt mēs uz to reformu varētu raudzītos pavisam citādi.

I. M.: — Es saprotu tā — ģeopolitika nepieprasa latviešu valodu. Un nav no svara, ka Latvijā dzīvo apmēram piecdesmit procenti cittautiešu… Svarīgākais ir tas, ka darba tirgū latviešu valoda nav pieprasīta?

I. V.: — Jā, tāpēc argumenti par konkurētspēju ir krievu auditorijā absolūti garām. Varbūt latviešu arī. Latviešu valodu vajag saglabāt, ne jau lai stiprinātu konkurētspēju, bet tāpēc, ka šeit ir Latvija un šeit visiem ir jāzina latviešu valoda.

I. M.: — Jūs esat to tā uzstādījuši savā mediju telpā?

I. V.: — Cik spēju, tik mēģinu to darīt. Bet — līdztekus latviešu valodai, te jābūt arī kaut kādai krievu valodas pozīcijai. Tikai tad tēze par latviešu valodas zināšanas obligātumu tiks uztverta normāli. Citādi tas tiek uztverts kā diskriminācija.

L. F.: — Konfrontācijas tradīcijas mums ir dziļi iekšā, un mediji ir tajās ieciklējušies. Varbūt vainīga kristietības tradīcija, kas visu paradusi dalīt ellē un paradīzē. Man gribas uz šo procesu paskatīties kā uz laukumu, kurā mēs spēlējam. Nevis konfrontējam. Faktiski mēs — latvietis un nelatvietis, pilsonis un nepilsonis — spēlējam vienā komandā. Šo komandu sauc Latvija. Ja gribam kādu spēlētāju izgrūst laukā, atdot komandai, ko sauc Krievija vai kā citādi, tad tas ir zaudējums. Jo šis spēlētājs tagad spēlēs pret mums. To negribam saprast. Nav mums šīs saspēles.

— Preses vara nostiprina nevis sabiedrības, bet Ždanokas varu?

L. F.: — Tikpat labi var teikt, ka tā nostiprina arī otras galējības varu.

G. Z.: — Latvijai ir pieredze neatkarības deklarācijas rakstīšanā. Varbūt pienācis laiks rakstīt deklarāciju par izlīgumu. Žurnālisti par izlīgumu. Ja to nevaram, tad pat savā cehā neesam nobrieduši, lai viens otru uzklausītu.

I. V.: — Ja mēs sāktu darboties šajā virzienā, tad vairs nebūtu žurnālisti, bet politiķi.

G. Z.: — Mēs būtu Latvijas inteliģence. Latvijas neatkarības deklarāciju rakstīja ne jau politiķi, bet inteliģence.

L. F.: — Vai mēs tiešām gribam dzirdēt viens otra viedokli, vai iespējams latviešu presē (un otrādi) panākt, ka krievu viedokli pauž krievu žurnālists un šo viedokli nepavada indīgi komentāri? Cilvēki būtu jāpieradina pie tā, ka pastāv cits viedoklis. Ka noteiktas grupas vārdā var runāt šīs grupas pārstāvis pats. Parasti krievu vietā runā vai nu latviešu nacionālis, vai tas, ko mēs saucam — «kabatas krievs». Viens un tas pats, kurš atražo to, kas no viņa tiek prasīts.

G. Z.: — Ja latviešu un nelatviešu žurnālisti meklēs ceļu uz izlīgumu, gudri cilvēki sāks domāt, bet glupam pieraksti kaut foliantus ar sakarīgām lietām, viņš kā būs iesprūdis tajā mūsu Staļingradā, tā arī paliks un no otras puses pretī paliks — Latvieti, nepadodies!

— Mēs — vecākie — izlīgsim vai arī paliksim katrs pie savas retorikas. Bet reformas sakarā vai esam adekvāti tai pieredzei, kāda šobrīd ir jauniešiem? Vai mums ir, ko viņiem teikt, lai viņus samierinātu?

G. Z.: — Nevajag te izvirzīt tādus vispasaules uzdevumus. Tu lieliski saproti, ka reformu neapturēsim. Mūsu varai patīk producēt varoņus. Re, kur viens ir [rāda uz Vatoļinu]. Kam tāda varonība vajadzīga? Mēs tagad necīnāmies ar varu, bet savā starpā. Tā ir tā muļķība, kuru nesapratuši producēsim varoņus katru dienu.

I. M.: — Tomēr mēs katrs pat valdību lamājam citādi.

L. F.: — Mēs varam atgādināt, ka atkārtojam vecās kļūdas. Kā mēģināja nobremzēt «Helsinki 86» akciju? Ar sporta svētkiem pie Brīvības pieminekļa. Tagad — koncerts. Vara var izlikties kā vien grib, bet faktiski atkārto vecās kļūdas. Varbūt ieskaidrot varai, ka nav vērts tā darīt, jo diez vai vara grib to pašu rezultātu, kas tajā laikā.

I. M.: — Nav vērts iet uz koncertu? Bet — varbūt lai runā mākslinieks, un politiķi pastāv pie ratiem? Situācijas ir pilnīgi atšķirīgas.

G. Z.: — Būtu labi, ja pirmajā septembrī tiktu ieplānota Latvijas basketbola izlases uzvara olimpiskajās spēlēs. Jo — ja hokeja izlase uzvar kaut to pašu Krieviju — viscaur kopīga līksmība un prieks. Ja žurnālistiem par izlīgumu pievienosies sportisti par izlīgumu, ārsti par izlīgumu,… nebūs, kam konfliktēt.

— Tā mediju pašvērtība mums te iznāk dikti pieticīga. Kāda laicīga dieva — tirgus vai politikas — dēļ nevaram pat tik daudz kā nodrošināt pietiekami kvalitatīvu skatu uz atsevišķu profesionālu problēmu — skolu reformu.

L. F.: — Mums ne tik daudz debesis traucē, cik pagātne no apakšas tur aiz kājām un traucē skatīties citādi kā vien konfrontējoši. Baidāmies pacelties un ieraudzīt visu spēles laukumu. Līdzko sāc runāt par krievu kopienas veidošanu, latvieši to uztver kā draudu. Lai arī tas ir normāli. Kad divas kopienas apzinās savas intereses, tās sāk domāt, kā šīs intereses apvienot. Un es simtprocentīgi uzskatu, ka šīs intereses ir apvienojamas, jo mēs cits citu netraucējam, mēs cits citu papildinām.

I. V.: — Pagaidām var tikai domāt par tādu Latviju — ne tikai kā par valsti, bet arī kā sabiedrības telpu —, kurā būtu pieprasījums pēc spēcīgiem medijiem. Tagad situācija ir diezgan fatāla.

G. Z.: — Nezinu nevienu gadījumu, kad reālā vara ieklausītos kādā citā, izņemot to, kas varu apmierina. Nezinu gadījumu, kad masu informācijas līdzekļi būtu spējuši pārliecināt informācijas patērētāju mainīt savu viedokli. Ja cilvēks kaut kam tic, viņš presē meklē savas ticības apliecinājumu. Ne vara, ne informācijas patērētāji presi neuztver citādi kā vien viņus apmierinošas datu bāzes piegādātāju. Tāpēc man šķiet, ka mūsu maksimālais uzdevums ir parādīt varai, ka reforma nav gatava, bet negatavība nāk par ļaunu Latvijas valstij.

I. M.: — Diemžēl man jāpiekrīt, ka nekas nemainīsies, kamēr prese apkalpos politiķus un nerunās ar citiem slāņiem. Kamēr esam tādā lomā, tikmēr esam tikai iluzora ceturtā vara.