Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/11/8700705t1h6499.jpg)
Kāpjot augstāk par 7000 metriem, pēkšņi bija dzirdamas balsis, sieviešu balsis…
9. augustā Latvijas alpīnisti guvuši vēl vienu nebijušu panākumu. Valdis Puriņš, Oļegs Siļins, Timurs Geļejevs un Mihails Pietkevičs kopā ar Sanktpēterburgas kolēģiem sasnieguši 7719 metru augsto Kongura virsotni Rietumķīnā. Pirmo un iepriekšējo reizi cilvēks šajā smailē stāvējis pirms 23 gadiem.
26 neveiksmes
Ekspedīcijā uz Kongura virsotni, kas atrodas Kuņluņa grēdas rietumos netālu no Pamira, blakus Latvijas alpīnistiem labāk pazīstamajam Muztagatam, mūsu alpīnisti devās kopā ar trim Sanktpēterburgas meistariem, kuri šai kalnā neveiksmīgi bija mēģinājuši uzkāpt jau pagājušajā gadā — sniegs bijis līdz padusēm, un tik mazā sastāvā to pieveikt praktiski nav bijis iespējams. Kongura virsotne slavena ar to, ka jau 23 gadus tajā nevarēja uzkāpt neviens. Līdz šim vienīgais šo virsotni bija sasniedzis angļu alpīnists Kriss Boningtons. Tas notika 1981. gadā, un šī ekspedīcija (trīs cilvēku sastāvā) viņam izmaksāja 150 tūkstošus mārciņu.
«Tātad mēs esam tikai otrā ekspedīcija, kurai izdevies spert kāju šā kalna virsotnē,» tikko atgriezies mājup, «Neatkarīgajai» lepni saka Rīgas alpīnistu kluba «Traverss» dalībnieks Valdis Puriņš. Pēc 1981. gada Kongurā bijušas 26 neveiksmīgas ekspedīcijas. «Tur ir ļoti nepastāvīgi laika apstākļi, brīžam — migla, nulles redzamība, sniegs, lavīnas. Pirmais, ko uzzinājām no sanktpēterburgiešiem, kuri bija ieradušies nedēļu agrāk, ka sniega lavīnā viņi jau pazaudējuši pusi sava aprīkojuma. Ka viņu telts ir nonesta, ka viņiem pazuduši dzelkšņi un ledus cirtnis palicis uz trijiem viens… Bet viņi bija baigi laimīgie, ka paši nebija tajā teltī iekšā.»
Lēciens pāri galvai
Visi līdz šim neveiksmīgie mēģinājumi uzkāpt Kongura virsotnē bijuši pa Krisa Boningtona maršrutu, taču pagājušajā gadā sanktpēterburgieši Valerija Šamalo vadībā mēģināja kāpt pa citu maršrutu un tika līdz kādiem sešarpus tūkstošiem metru. Tāpēc cerība, ka veiksmīgākos apstākļos varētu tikt līdz pašai augšai, viņus mudināja meklēt sev sabiedrotos. Savā mājas lapā internetā viņi ievietoja paziņojumu, lai piesakās tie, kas vēlas un ir spējīgi doties pretim šim izaicinājumam.
«Protams, bija bail. Un, godīgi sakot, man tas bija lēciens drusku pāri savai galvai,» atzīst Puriņš. Tik bīstamos apstākļos viņš līdz šim nebija bijis. «Katrā ziņā, Konguru absolūti nevar salīdzināt ar jau izietajiem maršrutiem, kur bāzes nometnē savācas daudz tautas un visi ķēdītē cits aiz cita kāpj augšup…»
Lai arī Valdim Puriņam šis bija jau otrais septiņtūkstošnieks (daudzi tiem pieskaita arī Hantengri virsotni, kas oficiāli ir par pieciem metriem zemāka, bet parasti slēpjas zem ļoti augstas sniega segas), viņš atzīst, ka īsi pirms pēdējā kāpiena bijusi sajūta — varbūt labāk nevajag… «Laiks jau arī nebija īpaši labs, ļoti nepastāvīgs. Vietām ceļš bija normāls, vietām slapjš, un vietām sniegs slīdēja lejā. Mēs jau arī dabūjām drusciņ nošļūkt…» atceras Puriņš, kuram saņemties un turpināt ceļu lika ticība spēcīgajiem komandas biedriem. «No Pēterburgas tur bija divi sporta meistari, arī mūsu Oļegs ir viņiem līdzvērtīgs partneris, komanda pietiekami spēcīga. Es tur biju tehniski vājākais, bet pārējie komandas biedri jau zināja, ko dara. Nu, protams, drusku riskantāk par šahu tas bija,» smej alpīnists un rāda, kā no kalna virsotnē apsalušajiem roku pirkstiem tagad lobās nost āda. «Tā kā mēs bijām tikai otrā ekspedīcija, kas tikusi līdz virsotnei, un vēl pa jaunu maršrutu, bija ļoti būtiski to visu nofilmēt — lai pierādītu, ka tur ir būts. Kamēr pusminūti tur augšā filmēju, pirksti drusku apsala,» stāsta Puriņš.
Tās bija sieviešu balsis
Pati grūtākā bijusi pēdējā diena, kurā Valdis Puriņš piedzīvojis līdz šim nebijušas sajūtas. Viņš savulaik lasījis kāda pasaulslavenā alpīnista Reinholda Mesnera grāmatas, kuros aprakstīts, kā, uzkāpjot virs septiņiem tūkstošiem metru, viņš dzirdot tādas kā cilvēku balsis. «Jūs neticēsiet, bet es arī tās bišķiņ dzirdēju: tu ej un tev liekas, ka kāds kaut kur kaut ko runā. Un — kas ir interesanti — tās bija sieviešu balsis…»
Lai arī tikko atgriezušies no kalna, Kongura iekarotāji jau domā, kurp doties nākamgad. Puriņš ir pārliecināts: gan jau atkal kaut kas būs, jo plāni ir diezgan lieli. Varbūt tā būs Vidusāzija, varbūt atkal Ķīna. Bet tikai ne Kongurs! «Nē, nē! Otrreiz šajā kalnā vairs negribētu kāpt… Vismaz tagad tūlīt ne.»
Latvieši atkal pie Ļeņina
Aptuveni tajā pašā laikā visai nelabvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos ziemeļaustrumu Pamirā uz Ļeņina smaili (7134 m) sekmīgi virzījās Ata Plakana vadītā ekspedīcija. No astoņiem tās dalībniekiem ar četru dienu intervālu virsotni sasniedza pieci — Dace Līduma, Līga Plakana, Andris Andrejevs, Varis Peisenieks un pats ekspedīcijas vadītājs divreiz. Ne visiem šajā augustā Ļeņins bija tik labvēlīgs. Bojā gāja kāds krievu alpīnists, kurš startēja starptautiskā ekspedīcijā.
Vēl var lasīt [s:888].