Spēļu klubi — pirmskara Latvijas pieredze

Visos laikos azartspēles ir pievilkušas cilvēkus un visos laikos vara arī centusies tās turēt grožos — dažkārt vājākos, dažkārt stingrākos. Tāpat spēļu namu turētājiem allaž šķitis, ka varasvīri tos pārāk ierobežo, tāpēc tajās pašās varas aprindās laikus meklēti aizstāvji.

Šolaiku avīzēs lasām, ka «Admirāļu klubs» strīdas ar Latvijas Finanšu ministriju par kāda Rīgas kazino slēgšanu. Tikmēr Saeimas deputāts Jānis Jurkāns ministriju pat aicinājis pārbaudīt amatpersonu rīcības pareizumu. Tie ir tikai šķietami pirmreizēji fakti Latvijas vēsturē, jo gan kazino slēgšana, gan deputātu iesaistīšanās lietas risināšanā ir reiz jau piedzīvota.

Legāliem spēļu klubiem Latvijas Republikā starpkaru posmā bija īss mūžs — trīs gadi, pēc kuriem Saeima lēma azartspēles aizliegt. Klubu likteni izšķīra tas, ka azartspēles uzskatīja par «sabiedriskās tikumības» sfērai piederošu problēmu. Pat tas, ka daļa no klubu peļņas nāca par labu labdarības un kultūras biedrību mērķiem, lielākās sabiedrības daļas acīs nemazināja spēļu klubu amoralitāti.

Neatkarīgajā Latvijā azartspēles bija aizliegtas kopš 1919. gada 5. decembra, kad Tautas padome piemēroja tiesību kontinuitātes principu attiecībā uz agrākās Krievijas impērijas likumiem Latvijas teritorijā. Taču jau 1921. gadā 27. jūnijā valdības nostāju zondē kāds Kārlis Bērziņš. Viņš iesniedz lūgumu iekšlietu ministram Albertam Kviesim, izsakot vēlēšanos kopā ar Vācijas pavalstnieku Hermanu Heldtu, Dancigas kūrmājas «Kazino Coppot» līdzīpašnieku, Rīgas jūrmalā ierīkot kazino. Atbilde ir noliedzoša un interesenti lietu sāk kustināt no citas puses. 3. septembrī Rīgas jūrmalas pilsētas dome nolēma līdzekļus karā nopostītās pilsētas attīstībai iegūt ar kazino palīdzību. Oktobrī tā noslēdza līgumu ar K. Bērziņa pārstāvēto «Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrību» un virzīja jautājumu valdībā. Pirmais mēģinājums 1922. gada 31. martā beidzās nesekmīgi, uz ko Rīgas jūrmalas pilsētas valde iekšlietu ministram norādīja, ka pilsētas labiekārtošanai trūkst līdzekļu, bet valsts tos nesola. Otrajā reizē 1922. gada 20. jūlijā Ministru kabinets pret kazino vairs neiebilda.

Attieksmes maiņu nākamais iekšlietu ministrs Pēteris Berģis skaidroja šādi — A. Kviesis sākumā bijis pret kazino, bet piekritis, kad «lieta nonāca ļoti piedzīvojuša advokāta rokās, kurš gan vēl bija tikai zvērināta advokāta palīgs». Pēc paziņojuma, ka K. Bērziņš sabiedrībai piesaistījis franču kapitālistus ar Žanu Reno priekšgalā («šai grupai pieder visi Francijas spēļu klubi»), valdība 1922. gada 3. augustā grozīja likumu — Ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics un iekšlietu ministra biedrs Alfrēds Birznieks parakstīja likuma papildinājumu, ka spēles, kuru ierīkošanai dabūta iekšlietu ministra atļauja, nav uzskatāmas par aizliegtām. Tā azartspēļu politika nonāca iekšlietu ministra kompetencē un varēja mainīties līdz ar katru valdību.

Ar iekšlietu ministra Kvieša atļauju 12. augustā Rīgas jūrmalas pilsētas pašvaldība varēja ķerties pie lietas. Drīz pēc spēļu bankas reglamentu apstiprināšanas Rīgas jūrmalas kazino Bulduros 1922. gada 17. novembrī sāka darbu. Spēlēt kazino bija ļauts ārzemniekiem un Latvijas pilsoņiem, kuru gada ienākums bija vismaz 12 tūkstoši latu. Toties loto klubos indivīda brīvībai robežu nebija.

Zem labdarības maskas

Tikmēr Rīgā ar Iekšlietu ministrijas atļauju darbojās vairāki loto klubi, kaut arī pilsētas dome bija pret tiem galvenokārt tāpēc, ka trūkumi likumdošanā pilsētai liedza aplikt klubus ar nodokli. Tāpēc pilsētas valde 1922. gada otrajā pusē atkārtoti lūdza ministriju loto klubus slēgt, jo to darbība atstāj uz apmeklētājiem «ļoti nevēlamu iespaidu morāliskā un ētiskā ziņā», turklāt ievērojama ienākumu daļa paliek uzņēmēju rokās, kuri iedzīvojas zem labdarības maskas.

1923. gada 25. aprīlī Rīgas dome savu it kā panāca — sociāldemokrātu atbalstītās Jāņa Pauļuka valdības (27.01.1923.–27.06.1923.), ko mēdz saukt par pirmo kreiso kabinetu, iekšlietu ministrs, Demokrātiskā centra deputāts P. Berģis paziņoja, ka no 1. maija spēļu klubi jāslēdz (Rīgā tobrīd darbojās 11 loto klubi). Šķita, ka Demokrātiskā centra pārstāvis mainījis priekšgājēja no Zemnieku savienības liberālo politiku, bet tā nebija. Jau 18. aprīlī intervijā «Jaunākajām Ziņām» P. Berģis norādīja, ka loto klubus gan slēgs, bet to vietā Rīgā nodibinās kazino, kurā varēs spēlēt ārzemnieki un turīgie Latvijas pilsoņi. Lai noskaidrotu kazino lietu, P. Berģis pieprasīja informāciju par «Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrību» un tās statūtus. Līgumu viņam nerādīja mēnesi. «Tad es piedraudēju — ja man līgumu nerādīs, es slēgšu kazino, jo mans priekšgājējs Kvieša kungs, dodams šo svarīgo koncesiju, nebija parūpējies atstāt Iekšlietu ministrijas aktīs nekādu ziņu par to, kas ir šī famozā sabiedrība. Pēc tā piedraudējuma, ka kazino tiks slēgts, tāpēc ka man to līgumu nerāda, atnāca pie manis zvērināts advokāts un atnesa man izrakstu no šī līguma.» Taču sabiedrības locekļus nerādīja. (Arhīva dokumenti liecina: 1923. gada 18. janvārī sabiedrības īpašnieki bija: 1) Pēteris Binders (1 paja); 2) Kārlis Bērziņš I (2 pajas); 3) Kārlis Bērziņš II (1 paja); 4) Aleksandrs Jansons (1/2 pajas); 5) Jēkabs Burdajs (1/2 pajas). Tikai viens Kārlis Bērziņš uzstājās atklātībā.)

P. Berģis teicās noskaidrojis, ka «spēļu elles» īpašnieki ir latvieši — kāds Bērziņš, «par kura kredītspējām ļoti var šaubīties», jo, pirms viņš «nebija kļuvis par departamenta direktoru, kas viņš arī tagad ir, viņam nekas vairāk kā balta veste un lakotas kurpes neesot bijis». Toties 1924. gadā viņam jau piederēja savs nams.

Slēdz un atver

Jau 27. aprīlī bija zināms, ka ar tuberkulozi sirgstošais P. Berģis maijā dosies uz ārzemēm ārstēties, bet viņa pienākumus pildīs ministra biedrs A. Birznieks (arī no Demokrātiskā centra). Drīz ministrija gatavojās izsniegt atļaujas atjaunot loto spēli. Taču arī šī rīcība bija tikai taktikas, ne mērķa maiņa — kaut prese ziņoja, ka nodoms par sabiedrisko organizāciju kopēja kazino dibināšanu atmests ministru maiņas dēļ, izrādījās, ka pajukuši sakari ar kapitālistu grupu kas solīja 10 miljonus rubļu kredītu kazino iekārtošanai. Toties ministrija uzlika klubiem pienākumu maksāt nodevu pilsētai un Rīgas pilsētas valde tamdēļ vairs neiebilda pret klubu darbības atjaunošanu. A. Birznieks 19. maijā biedrības sadalīja trīs grupās, katrai ļaujot ierīkot pa vienam loto spēļu klubam sekojošās vietās — 1. grupa: Latvijas Jaunatnes savienība, Kara invalīdu savienība, Brāļu kapu komiteja, Kultūras veicināšanas biedrība, Sieviešu palīdzības korpuss — Rīgā un Liepājā; 2. grupa: Nacionālā jaunatnes savienība, Izpostīto apgabalu kongress, Bēgļu reevakuācijas biedrība, Latvijas pretalkohola biedrība, Baltais Krusts — Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī un Jelgavā, kā arī Rīgas jūrmalas pilsētā ar noteikumu, ka ienākumos dalīsies ar Dubultu — Majoru labdarības biedrību; 3. grupa: komanditsabiedrība «Latvju kultūra» — Rīgā. Ministrija paturēja tiesības atļauju anulēt, neuzrādot iemeslus un neuzņemoties atlīdzības pienākumus.

Informētākā amatpersona spēļu klubu lietās bija A. Birznieks. Viņš jau pirms P. Berģa aizbraukšanas sāka izskatīt teju starptautisku skandālu — no Parīzes iebraukušās finansistu grupas pārstāvja Henrija Kona pretenzijas atstāt latviešus kazino bez teikšanas. (Starp koncesijas īpašnieku K. Bērziņu un franču grupu noslēgtais līgums paredzēja, ka franči finansēs kazino tikai tad, ja komanditsabiedrību «Rīgas Jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrība» pārveidos par akciju sabiedrību, kurā franči saņems 58% akciju. Taču latvieši vilcinājās, radās konflikts un franču grupa piekrita sarunām tikai ar solīdākiem uzņēmējiem.)

Ministru kabineta uzdevumā A. Birznieks izskatīja franču pretenzijas un anulēja 1922. gada 12. augustā piešķirto koncesiju. Lēmumu slēgt Bulduru kazino pieņēma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pretēji Ministru kabineta lēmumam sabiedrība ārzemju kapitālistus nepielaida pie kazino vadīšanas un neienesa pilsētas labierīcības attīstīšanai vajadzīgos ienākumus, turklāt sabiedrības stāvoklis nepārliecināja, ka tās darbība nākotnē varētu būt sekmīgāka. Otrkārt, vilcinājās atklāt ministrijai savus finansētājus. Treškārt, bez Iekšlietu ministrijas piekrišanas cedēja līgumu. (1923. gada 18. aprīlī «Rīgas jūrmalas tirdzniecības, banku un sporta sabiedrība» K. Bērziņa personā un Čehoslovākijas pilsonis Vojtehs Josefs Gerde noslēdza līgumu, ar kuru minēto sabiedrību likvidēja, bet Bērziņš par koncesijas cedēšanu saņēma 1 miljonu rubļu līguma parakstīšanas brīdī un vēl vienu miljonu rubļu 1923. gada 2. maijā. Ar to pašu Gerde nodibināja kazino akciju sabiedrību, kurā viņam piederēja 51% akciju. Kopš šā brīža kazino bija ārzemnieku uzņēmums. Vēlāk par līdzīpašnieku līdzās Gerdem kļuva Francijas pilsonis J. Rossi.) Ceturtkārt, pārkāpa spēļu reglamentu, atļaujot spēlēt Latvijas pilsoņiem, kuru ienākums bija mazāks par 12 000 latu gadā.

12. maijā kazino slēdza, bet jau 23. maijā Rīgas jūrmalas pilsētas valde iekšlietu ministram A. Birzniekam jautāja, vai pilsēta varētu slēgt līgumu ar citu solīdu ārzemju finansistu grupu un saņēma apstiprinājumu. 29. maijā pilsētas valde ar jau minēto Čehoslovākijas pilsoni Gerdi noslēdza jaunu līgumu, ko 28. jūnijā apstiprināja Ministru kabinets.

Sociāldemokrātu krusta karš

Tādu politiku kritizēja sociāldemokrāts Roberts Bīlmanis. 1923. gada 11. jūlijā, apspriežot Iekšlietu ministrijas budžetu, deputāts pārmeta Kārlim Ulmanim, ka viņa «Iekšlietu ministrija visos laikos un visās variācijās ir koncesionējusi šīs iestādes pret pašvaldību gribu». Savukārt iekšlietu ministra A. Birznieka viedoklis (un Latviešu zemnieku savienības nostāja) bija — neatļautas spēles tik un tā notiek, tāpēc jāatļauj tās, kurām nav tik ass raksturs. Spēlēm piemītošo ļaunumu daļēji attaisnojot no apgrozījuma maksātais % par labu labdarībai.

Azartspēļu politiku sociāldemokrātiem izdevās mainīt, piedaloties Voldemāra Zāmuēla valdībā (27.01.1924.– 18.12.1924.), un arī tad tikai amatā nomainot A. Birznieku ar viņa partijas biedru Pēteri Juraševski. A. Birznieku var uzskatīt par Iekšlietu ministrijas pelēko kardinālu — viņš kā otrā vai pirmā persona turēja roku uz ministrijas pulsa no 1918. gada 19. novembra līdz pat 1924. gada 8. maijam. Ilgstošā sastrādāšanās ar labējā spārna ministriem noteica A. Birznieka simpātijas pret Latviešu zemnieku savienību, realizējot tai pieņemamu politiku arī azartspēļu jautājumā. Tāpēc pēc viņa «diskvalificēšanas» sociāldemokrāti sasparojās mainīt azartspēļu kursu.

1924. gada 13. jūnija sēdē parlaments pēc R. Bīlmaņa ierosinājuma uzdeva valdībai trīs mēnešu laikā pēc valsts budžeta spēkā stāšanās slēgt visus Latvijā pastāvošos loto klubus un citas azartspēles (jo sociāldemokrāti esot pret tādu kultūru, kuru veicina ar spēļu klubiem). Klubus slēdza 25. septembrī. Taču kazino turpināja darboties. Sociāldemokrātu atbalstītā V. Zāmuēla valdība Saeimas lēmumu slēgt loto klubus attiecināja tikai uz Rīgu un atstāja kazino Jūrmalā. Vienīgi pirmās Saeimas pēdējā darbības dienā 1925. gada 29. maijā Valsts kontrolei tika uzdots pārbaudīt Rīgas Jūrmalas pilsētas līguma attiecības ar kazino un sākt tā slēgšanu. Opozīcijā pret šo sociāldemokrātu priekšlikumu palika Zemnieku savienības frakcija. Tās biedra Hugo Celmiņa valdība (19.12.1924. — 23.12.1925.) nesteidza pildīt aizgājušās Saeimas lēmumus. 9. jūlijā ministrs Eduards Laimiņš gan parakstīja instrukciju pie likuma par biedrībām, savienībām un politiskajām organizācijām, nosakot, ka to telpās vai pie tām nodibināto klubu telpās aizliegtas azartspēles, taču kazino lietu «nekustināja». Pretēji 2. Saeimas uzstājībai vēl 23. oktobrī Ministru kabinets nolēma lēmumu par kazino slēgšanu nepieņemt, pirms saņemts Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas atzinums. Kazino problēmu atrisināja tā īpašnieku pilnvarnieka Karola Našmana nozušana no Latvijas 20. novembrī. Tad Ministru kabinets 24. novembrī anulēja spēļu bankas koncesiju.

Tā valsts politikā virsroku pār zemsaviešu liberālismu ņēma sociāldemokrātu apsvērums — pat ja pilsonis ir pilngadīgs un garīgi normāls, viņš tomēr nespēj atšķirt ļauno no labā. Deputāti pielika punktu azarta demokrātijai valstī, atgriežoties pie tradicionālā, no bijušās Krievijas impērijas mantotā valsts aizbildniecības pār pilsoņiem principā un aizliedza Latvijā visa veida azartspēles. Jūrmalas kazino gan tiesājās, taču Augstākās tiesas senāts 1926. gada 19. aprīlī pasludināja spriedumu Jūrmalas pilsētas valdes un kazino akcionāru sūdzības atstāt bez ievērības. Turpmāk mēģinājumi iegūt kazino koncesiju beidzās neveiksmīgi. Parlaments savu attieksmi mainīja vienīgi ekonomiskās krīzes laikā 1932. gadā, atļaujot totalizatoru hipodromā.