Dokumenti nepārprotami liecina, ka milzīgas finanšu problēmas bankā «Baltija» (BB) gan auditori, gan arī tālaika banku sistēmas uzraudze Latvijas Banka ir konstatējuši jau 1993. gada beigās, tas ir, vismaz pusotru gadu pirms BB slēgšanas. Tomēr tie, kam vienīgajiem šī satraucošā informācija bija zināma, nav rīkojušies, lai krahu novērstu vai vismaz būtiski samazinātu draudošos zaudējumus.

Stokholmas apgabaltiesas materiāli BB lietā, kas pēc auditorfirmu «Coopers&Lybrand» attaisnojošā sprieduma kļuvuši pieejami arī žurnālistiem, atklāj faktus, kas Latvijas sabiedrības absolūtajam vairākumam nebija zināmi nedz pirms BB bankrota 1995. gada maijā, nedz arī pēc tam. Šie dokumenti pilnīgi jaunā gaismā parāda gan BB bankrota priekšvēsturi, gan notikumus pēc tā. Pavisam citādi pašlaik izskatās arī Latvijas Bankas un tās vadītāju loma 1995. gada banku krīzē. Tie vairs nevar iztēloties kā drosmīgi karotāji pret ļaunajiem superbankas BB izlaupītājiem, bet gan kā mazdūšīgi birokrāti, kuri, bailēs trīcēdami, noskatās, kā blēži godīgiem pilsoņiem iztīra kabatas.

Latvijas Banka zināja!

Izrādās, jau 1993. gada beigās Latvijas Banka ir atklājusi, ka BB kredītportfelī pārsvarā ir nedrošie kredīti un kredīti bez seguma (jāatceras, ka bankas pelna, izsniedzot kredītus; bet, ja kredīti netiek atdoti, bankām rodas zaudējumi). Tikai 12 procenti izsniegto BB kredītu, pēc pašas Latvijas Bankas novērtējuma, tobrīd bija droši. BB kredītos izsniegusi 40 miljonus latu, bet tās saistības pret noguldītājiem un citiem klientiem 1993. gadā pieaugušas līdz 101 miljonam latu!

Uz Latvijas Bankas lūgumu sniegt informāciju par finansiālo darbību BB atbild ar pietiekami rupju atteikumu, arī auditori ir atzinuši, ka BB nesniedz informāciju. Tālāk dokumenti nepārprotami liecina par BB finansiālās situācijas krasu pasliktināšanos, bet Latvijas Banka tikai lūdz no BB papildu informāciju, tomēr nepieņem nevienu konkrētu lēmumu, lai briestošo krahu novērstu.

Tikmēr, kā zināms, iedzīvotāji nesa un nesa naudu uz BB, bet tā aizplūda BB faktiskajam vadītājam Aleksandram Laventam vien zināmā virzienā.

Arī lielākā daļa «VZ» aptaujāto tālaika notikumu liecinieku apgalvo — Latvijas Bankas vadībai bija jāsaņemas un vīrišķīgi jāpieņem lēmums par BB darbības apturēšanu vismaz jau 1994. gada rudenī. Viņi tālaika Latvijas Bankas neizlēmību vērtē kā gļēvulību.

Repše «skraidījis un raudājis»

Pašreizējais finanšu, ārlietu un kultūras ministru padomnieks Edmunds Krastiņš, kas neilgi pirms BB aizvēršanas 1995. gadā kā neatkarīgais eksperts uzstājās ar ziņojumu par situāciju banku sektorā, teica: «Toreiz bija skaidri redzams, ka ar komercbankām tā mūžīgi nevar turpināties. Turpretī Latvijas Banka vienmēr teica, ka tai ir garantijas. Visi tolaik paļāvās uz Latvijas Banku, kura apgalvoja, ka viss tiek uzraudzīts.»

Krastiņš uzskata, ka Repšem tolaik vajadzējis nākt klajā ar priekšlikumiem grozījumiem kredītiestāžu likumā: «Nesen tiku kritizēts par publikācijām presē, kur biju minējis, ka Repše tolaik augstprātīgi izturējies pret Saeimu. Bet tā toreiz bija. Atceros, ka tolaik Repše skraidīja apkārt un raudāja, ka likumi traucē šaubīgās komercbankas slēgt. Es teicu, ka jārevidē kredītiestāžu likumdošana. Repše turpretī teica — nē, jo deputāti tur visu saputrošot. Repše negāja uz parlamentu un nesniedza grozījumus. Latvijas Bankai toreiz bija bailes slēgt bankas, jo toreizējie likumi to īsti neparedzēja. No otras puses, Latvijas Banka bija pilnībā uzņēmusies pārraudzību. Nebija enerģiskas rīcības, lai likumus grozītu.»

Runājot par iemesliem, kāpēc Latvijas Banka pieļāva cinisku attieksmi pret sevi no BB puses, atsakot sniegt informāciju, Krastiņš sprieda, ka Repšem tolaik bijušas bailes no Laventa varas un ietekmes politikā. Vienlaikus Krastiņš uzsvēra, ka jau pirms BB kraha vairāki politiķi pat valdībā nebija slēpuši savas bažas par notiekošo. «Es domāju, ka to lietu Repše nesaprata un varbūt kādi bankas darbinieki viņu arī maldināja,» sprieda Krastiņš.

Pēdējo gaļas gabalu — ienaidniekiem

Bijušais enerģētikas valsts ministrs Māra Gaiļa valdībā Juris Ozoliņš, kas bija viens no tālaika premjera padomdevējiem ekonomikā, «VZ» stāstīja: «Latvijas Banka tolaik rīkojās nīkulīgi un nevarīgi. Tad, kad valdība mēģināja glābt valsti no BB bankrota sekām, mazināt spriedzi un nemierus, Latvijas Banka ļoti gļēvi un negodīgi paslēpās no problēmas. Tas izskaidrojams ar Latvijas Bankas vadītāja rakstura īpašībām — runāt vienu, bet darīt citu. Tādos posteņos, kādu ieņēma Latvijas Bankas prezidents, jārīkojas vīrišķīgāk. To, ka BB iet uz grunti, saprata jebkurš, kad tā sāka izsniegt neizprotamus kredītus un izsludināja augstās depozītu likmes. Protams, tur tiešām vajadzēja vīrišķību, lai pateiktu to pirmajam. Latvijas Bankas prezidents bija vienīgais komercbanku uzraugs. Runāšana par auditoru atbildību — tās ir pilnīgas muļķības. Auditoru slēdzieni tika gaidīti tikai tādēļ, lai novilcinātu laiku. Bet krīzes situācijās tev jāsēž uz ielenktā cietokšņa mūra un jāizmet savs pēdējais gaļas gabals ienaidniekam, lai nodemonstrētu stiprumu.

Man personīgi šķita, ka tas viss tika darīts ļoti nesimpātiski no Latvijas Bankas puses. Atceros kādu 1995. gada valdības sēdi, kurā tika spriests par to, vai valdībai vispār ir jānostājas Latvijas Bankas pusē. Kabinetā notika asas diskusijas, bet, kamēr šīs diskusijas notika, Latvijas Bankas vadītājs sēdi pameta un jau sniedza intervijas presei. Interesanti, kāpēc viņš negribēja būt solidārs ar visiem? Tā bija ļoti uzkrītoša epizode, un manā uztverē te ir saskatāma morāles problēma. Jautājums — vai tādiem cilvēkiem var uzticēties?

Iespējams, Repše cerēja, ka BB atveseļosies, jo, viņaprāt, Krievija ir neizsmeļamo iespēju zeme. Bet man ir vēl viena versija. Man šķiet, ka viņš no finansēm vispār neko nesaprata. Man arī šķita, ka viņam ar savu profesiju nodarboties nebija īsti laika. Arī kad sākās «Latvenergo» trīs miljonu lieta, tad arī Repšes rīcība bija vairāk nekā pārsteidzoša. No vienas puses, viņš izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija piedzīt no «Latvenergo» līdzekļus, bet pēc tam viņš pēkšņi sāka brēkt, ka ir atklājis noziegumu.»

Slepenās tikšanās

Bijušais finanšu ministrs, tagad konsultantu biroja «Konsorts» vadītājs Uldis Osis atminējās: «Cilvēki, kuri tajā laikā bija saistīti ar banku lietām, kuri bija politikā un biznesā, jau 1994. gada beigās redzēja, ka ar BB ir nopietnas problēmas. Atceros, 1995. gada sākumā Aleksandrs Lavents vai nu ar starpniekiem, vai pa tiešo gan valdībā, gan citur zondēja, lai viņam aizdod naudu. Runa bija par desmitiem miljonu latu. 1995. gada ziemā es biju premjeram Mārim Gailim padomnieks. Viņš man vienu dienu lūdza satikties ar BB vadību, jo viņi gaidot palīdzību no valdības. Tikšanās notika pie toreizējā «Unibankas» prezidenta Andra Bērziņa. Tur piedalījās Lavents un vēl vairāki cilvēki no BB. Mēs tur aizgājām kopā ar Vili Krištopanu. Lavents prasīja, lai valdība sniedz palīdzību. Bija runa arī par to — ja notiks kas slikts, tad tiks skartas noguldītāju intereses. Mēs ar Krištopanu teicām, ka varam runāt par šo jautājumu, bet ar tādu nosacījumu, ka BB godīgi liek galdā visus savus dokumentus: pārskatus, bilanci ar visiem atšifrējumiem, kādas naudas nākušas iekšā, kādas ārā, kādas ir saistības un ar ko ir saistības. Teicām — kamēr šādas informācijas nebūs, mēs nekādas sarunas uzsākt nevaram. Pārējie to visu noklausījās. Kad noziņojām premjeram, Gailis teica: «Labi. Gaidīsim, kāda būs viņu tālākā reakcija.» Tālākās reakcijas nebija absolūti nekādas. Tad mēs sapratām, ka laikam lieta tiešām ir nopietna un laikam tā ir tāda, ka rādīt nevienam neko nevar. Toreiz tas nemaz nebija noslēpums, jo par to biju stāstījis arī Saeimā. Situācija ar BB bija diezgan labi zināma. Informācija nāca arī no citas puses. Visiem bija skaidrs, ka BB draud ziepes.»

Prasīja devalvāciju

Vaicāts, kāpēc, viņaprāt, Latvijas Banka neko nedarīja, Osis teica: «Viņi vienkārši pārāk baidījās, bet teikt, ka viņi pavisam neko nedarīja, arī nevar. Viņi uzstājīgi prasīja no BB pārskatus un citus datus. Es runāju arī ar auditoriem un Uldi Klausu, kurš vēlāk tika nozīmēts par administratoru BB. Es viņiem vaicāju, vai jūs nevarat iedot datus par BB, ko paanalizēt. Viņi atbildēja: «Mums nekā nav.»

Man šķiet, ka Latvijas Banka briestošajai problēmai piegāja pārāk formāli un pārāk juridiski. Viņi baidījās spert kādus radikālus soļus. Es nedomāju, ka Repše un Latvijas Banka baidījās no Laventa varas. To Laventa varu mēdz pārspīlēt. Viņam, protams, bija liela ietekme biznesa aprindās. Arī kad BB bija labie laiki, mēs ar Laventu esam tikušies, un to nekad neesmu slēpis. Viņš vairākkārt bijis pie manis, kad es biju finanšu ministrs. Viņš mēģināja pierādīt, ka jādevalvē ir lats. Lata vērtība toreiz cēlās strauji, un tas bija viens no faktoriem, kas to banku iegāza. Protams, es nepiekāpos. Es arī Repšem esmu teicis, ka man ir bijušas sarunas ar Laventu.

Jāatzīst, ka no BB spiediens bija diezgan liels. Tagad uz visu to skatoties atpakaļ, domāju, ka Lavents arī Latvijas Banku mēģināja pārliecināt, ka lats jālaiž lejā. Lavents redzēja, ka viņš iet bezdibenī un ka viņam var palīdzēt tikai lata devalvācija. Laventam tas noteikti palīdzētu, bet Latvijai pilnīgi noteikti, ka nē. BB veidotā stratēģija uz pieņēmumu, ka lats agri vai vēlu sabruks, bija milzīga viņu kļūda. Šī stratēģija bija pilnīgā pretrunā ar Latvijas stratēģiju.

Latvijas Banka pārāk vilcinājās. Viņa uzticējās, ka auditori savāks informāciju. Viņa arī uzskatīja — auditori ir vainīgi, ka informāciju nesavāca. Bet es gan uzskatu, ka auditori neko nevarēja savākt — viņiem vienkārši to informāciju nedeva. Varbūt auditoru vaina arī bija. Pēdējam tiesas lēmumam es gluži nepiekrītu. Auditoriem oficiālā BB adresētā vēstulē vajadzēja noteikt — ja līdz tādam un tādam termiņam netiek sniegta auditoru pieprasītā informācija, tad viņi auditu slēdz. Tad viņu slēdziens ir: nav viedokļa par bankas stāvokli, un tas nozīmē, ka risks ir neierobežots. Ja viņi kaut ko tādu Latvijas Bankai būtu uzrakstījuši, Latvijas Bankai būtu tūlīt jārīkojas un BB jāslēdz ciet. Bet viņi viens uz otru skatījās — tikmēr laiks gāja un situācija pasliktinājās.»

Labāk paklusēt

Bijusī Latvijas Bankas valdes locekle un juridiskā biroja vadītāja, tagad zvērināta advokāte Guna Varslavāne nevēlējās atminēties desmit gadus vecus notikumus. «Kādēļ to vajag, un ko no tā cilvēki iegūs? Vai tādēļ, lai sētu neuzticību un naidu?» sprieda Varslavāne.

Savukārt 1993. gada 27. jūlijā, strādājot Latvijas Bankas juridiskā biroja vadītājas amatā, viņa laikrakstam «Dienas Bizness» skaidrojusi: «Latvijas Banka atbild par to, lai kredītiestādes, kam esam izsnieguši licences, nebankrotētu. Mēs garantējam to, lai bankas darbotos labi un godīgi.»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp