Dzirdot vārdu «aukle», man un, pieņemu, lielākajai daļai lasītāju vispirms nāk prātā Mērija Popinsa un Bokas jaunkundze. Pirmā — aukles vārda ideāla iemiesojums, otrā — vienā vārdā — «Mājāzis».
Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā par pieņemamu un visnotaļ noderīgu atkal tiek atzīta auklītes profesija. 20.–30. gados smalkajās latviešu ģimenēs šāda cilvēka klātbūtne bija pat labais tonis. Tas nekas, ka māmiņa nestrādāja. Padomju laikos šī buržuāzijas palieka oficiālā līmenī tika izskausta. Padomju sievietei vienai ar visu bija jātiek galā. Valsts radīja bērnudārzus un pat zīdaiņu uzraudzības iestādes, mīļi sauktas par silītēm. Ja nebija vecmāmiņas vai kāda radu tantuka, tad ģimenei nekas neatlika kā uz lielāko dienas daļu nodot bērnu valsts gādībā. Teikt, ka tādu aukļu vispār nebija, būtu nepareizi. Bija cilvēki, kas neoficiāli maksāja kundzītēm, lai tās pieskata viņu bērnus. Ar likumu jau tas aizliegts nebija.
Tad nāca neatkarība. Pirmās jaunās meitenes no Latvijas devās strādāt par auklītēm uz Eiropu un Ameriku un ieguva pirmo starptautisko pieredzi, vispirms jau labi apgūstot svešvalodas. Radās firmas, kas, organizējot šādus braucienus, arī labi nopelnīja. Nebūt ne vieglā ekonomiskā situācija arī Latvijas māmiņām lika agri atgriezties darbā un meklēt kādu, kas rūpēsies par mazuli. Tad atklājās, ka tikt bērnudārzā nebūt nav tik viegli, un atkal bija jādomā, kam atstāt savu lolojumu.
Labās auklītes
Kādai jābūt perfektai auklei — tas nekādos likumos nav definēts. To izvēlas pati ģimene, kas nolēmusi pieņemt šādu cilvēku.
«Auklei jābūt ārkārtīgi jaukai, jo paliks ar manu vislielāko mīļumu,» teikts kādā sludinājumā.
Lūk, triju jaunu māmiņu pārdomas. Viņas savus lolojumus ir uzticējušas auklītēm.
***
Jautājumi un atbildes
1. Kāpēc sava bērna pieskatīšanu uzticējāt svešam cilvēkam, nevis meklējāt radinieku (omes, tantes utt.) lokā?
Evita: — Mani vecāki vēl strādā, vīra vecāki savukārt dzīvo laukos, patālu no Rīgas, pašai jāiet strādāt, lai nezaudētu darba vietu, tādēļ nācās meklēt auklīti «no malas». Arī radu, draugu, paziņu lokā nevienas auklītes «kandidatūras» nebija.
Vecākajai meitiņai auklīte bija manas kolēģes krustmāte.
Anda: — Nav mums tādu radinieku. Omes strādā, vecvecmāmiņas kā jau veci cilvēki nav piemērotas zīdaiņa cilāšanai, citi radinieki studē. Kaut gan auklīte tomēr nav gluži svešs cilvēks, bet gan draugos bija kādu laiku iepriekš.
Līga: — Labprāt būtu uzticējusi auklēt kādai no omēm, bet abas vēl strādā uz pilnu slodzi. Citu radu tuvumā nav, tāpēc izvēles vienkārši nebija.
2. Vai izvēlējāties jaunu meiteni vai gados vecāku, bet žiperīgu kundzīti? Kāpēc?
Evita: — Vecākajai meitiņai tik tiešām bija ļoti žiperīga auklīte, kaut arī krietni gados — enerģijas viņai bija pārpārēm. Bet šoreiz izvēlējāmies jaunu meiteni. Tā likās pati piemērotākā no visām, ar kurām es runāju un satikos.
Anda: — Izvēlējāmies jaunu meiteni, kam ir pieredze ar bērniem un zīdaiņiem. Gados vecāku pieskatītāju negribējām, jo grūti jau «atkauties» no vecmāmiņu padomiem, laiki ir mainījušies un teorijas par bērnu audzināšanu arī, bet cilvēki gados tik ātri nemainās.
Līga: — Man jau gribējās gados vecāku ņipru kundzīti, bet vīrs — kategoriski jaunāku meiteni, jo, lūk, kundzīte ziemā nespēšot 3 stundas ar ratiem pa āru staigāt. Vēl mums tie rati būs jāstiepj uz 4. stāvu, ko vecāks cilvēks nevarēšot. Jaunai meitenei neesot pieredzes, bet neesot arī uzskatu «kā pareizi vajag un kā nevajag». Vairāk klausīs mūsu norādījumus. Pašlaik mūsu auklei ir 19 gadu.
3. Kādai jūsu iedomās ir jābūt ideālai auklei un vai jūsējā tam atbilst?
Evita: — Ideāls jau tāpēc ir ideāls, ka tas ir nesasniedzams. Ja tā pasapņojam — nu tādai kā Mērijai Popinsai un Marijai no «Mūzikas skaņām». Pat ja tāda aukle kaut kur arī atrastos, diez vai es varētu viņu atļauties.
Ideāli ir, ja aukle harmoniski iekļaujas ģimenē un kļūst par vienu no ģimenes locekļiem, bet tāda saskaņa laikam ir reti sastopama. Izglītībai un praksei, protams, ir nozīme, bet svarīgāka par visu auklītes darbā ir tā īpašā sirdsgudrība un prasme ar bērniem saprasties, kurai diplomus neizsniedz un kuru var redzēt tikai darbībā.
Anda: — Akurāta, godīga, mīl bērnus — mūsu auklīte ir tieši tāda. Izglītībai īsti nav nozīmes — mūsu auklītei ir vidējā izglītība un vēlme studēt, kam pašlaik tiek krāta nauda, šāda situācija mūs pilnībā apmierina. Praksei būtu jābūt, lai tas nav pirmais bērns, ko ierauga, taču ļoti daudz ko es pati, būdama mamma, mācos un domāju, ka nav nekas slikts, ja ir lietas, ko auklīte vēl nezina, bet pajautā — mūsu auklīte ir gan auklējusi savus brāļus un māsas, gan arī svešu bērniņu, kā arī cenšos pēc iespējas smalkāk pastāstīt, kādas ir manas vēlmes, kas un kā jādara.
Līga: — Mūsu aukle neatbilst manam ideālās aukles priekšstatam. Kā jau teicu, es ideālu aukli iedomājos kā trešo vecmāmiņu — dzīvesgudru, nosvērtu, neuzbāzīgu. Izglītība — ļoti vēlama, jo tas veido pasaules uztveri. Der jau arī bērnudārza bērni un auklējamie, ja tikai viņu auklēšana nebūtu jau kļuvusi par rutīnu. Nezinu, kur novilkt līniju starp pieredzi un rutīnu, kad liekas, ka ne par ko jau nav ko īpaši uztraukties, jo, lūk, tur «mans 45. auklējamais bērns arī nokrita un nekas viņam nebija, bet man 15. auklējamais bērns vienmēr izdzēra kaķa pienu un vēl tagad dzīvs».
4. Kādus pienākumus veic jūsu auklīte?
Evita: — Auklītes pienākumi ir tikai saistībā ar bērniem — pieskatīšana, rotaļāšanās, pastaigas, ēst gatavošana bērnam un sakopšana tikai tik, cik pēc sevis un bērna. Vēl viņas pienākums ir arī vecāko meitiņu izņemt no skolas.
Mana meitiņa samērā maz guļ pusdienas laiku, un uzskatu, ka tajā laikā arī auklītei ir jāatpūšas, tāpēc mājas darbus no viņas neprasu.
Anda: — Auklītes pamatpienākums ir rūpēties par bērnu, to pieskatīt un gatavot ēst bērnam, taču laikos, kad bērns guļ, esmu priecīga, ja ir padarīts vēl kāds darbiņš.
Līga: — Tikai pieskata bērnu — sagaida, kad pamodīsies, apģērbj, uzvāra putru brokastīs, paspēlējas, liek gulēt, uzsilda pusdienas (tās gatavojam mēs paši iepriekšējā vakarā) un pēc tam iet ārā.
5. Vai, jūsuprāt, jūsu auklīte saņem pietiekamu atalgojumu par savu darbu? Vai esat gatava maksāt vairāk, ja kāds vēlēsies auklīti pārvilināt?
Evita: — Grūti pateikt. Ja skatos no tāda viedokļa, vai pati par tādu naudu ietu auklēt svešus bērnus, tad noteikti ne. Bet, tā kā pati strādāju pedagoģijā, tad saprotu, ka cilvēkiem, kas izvēlas šādu darbiņu, tas nav tikai peļņas avots, bet arī savā ziņā aicinājums (vismaz tā tam vajadzētu būt), jo tā nav nekāda «vieglā» naudiņa. No otras puses, pilnīgi noteikti nevarētu atļauties maksāt vairāk, jo tad visa mana alga aizietu auklītei.
Anda: — Domāju, ka alga ir laba, ņemot vērā, ka nav jāstrādā katru dienu. Tas jāskatās konkrētā situācijā, cik vairāk, taču domāju, ka ir maza iespējamība, ka kāds varētu piedāvāt daudz vairāk.
Līga: — Šai auklei vairāk maksāt negribētu. Domāju, ka viņa saņem pietiekami. Ja būtu lielākas prasības, meklētu citu auklīti. Nu, ja tā auklīte tik tiešām būtu «super–duper» laba un atbilstu manam ideālam, tai varbūt maksātu vairāk.