Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8710602t1h9b15.jpg)
Viņš bija gandrīz albīns. Gaišie mati nodzīti uz nullīti, gaišas skropstas, gaišas uzacis, albīniem raksturīgas sārtas lūpas un nekaunīgs dzedrs acu skatiens. Drukns augums un spēja runāt par savām un citu izjūtām.
«Ko domā?» jautāja viņš tādā intonācijā, ka nevarēja neatbildēt.
«Domāju par to, ko tu teici: ka es tev ļoti patīku un tu esi ļoti izvirtis. Domāju, cik ļoti un ko tas nozīmē.»
Ar viņu iepazinos čatā. Paķircinājos, pamuļķojos un riskēju. Aizgāju uz randiņu. Pareizāk sakot, aizbraucu uz randiņu, kas bija sarunāts uz tilta. Katrs piebraucām no savas puses ar savu mašīnu. Šis apstāklis vien man šķita aizraujošs. Viņš iekāpa manā mašīnā, lai parunātos.
Čatā man tika apgalvots — viņš man patikšot. Ar pilnu atbildību varu paziņot, ka albīni man nepatīk. Bet viņam piemita tāds magnētisms, ka nespēju atteikt nedz nākamo tikšanos, nedz arī tam sekojošo seksu, nedz pārējās tikšanās reizes. Vēl tagad nesaprotu, kas mani tik ļoti viņā saistīja. Vai apgalvojumi, ka esmu ekskluzīva sieviete, ka dikti patīku (īsāk sakot — medus ausīs), vai neparastie neķītrie glāsti un veids, kā tos saņēmu?
Es viņu trakoti iekāroju. Nē, ne tā: ausīs putniņi čivina, nāsīs ielīst rožu aromāts, kājas tik vieglas, ka neskar zemi, un vispār to sauc par iemīlēšanos. Citādi. Domājot par viņu, mans iegurnis pielija ar karstu smagumu, krūšu gali sabrieda, kā atceroties viņa prasīgos pirkstus uz tiem, un acis kļuva miklas. Mikla kļuva arī cita vieta.
Mana psihe panikoja. Kā tas var būt! Es viņā neesmu pat iemīlējusies! Ko es daru viņa gultā? Kāpēc ļaujos un izpildu viņa neķītras pavēles? Es taču esmu «brašs puika» un pati varu pavēlēt — dari man tā un tā.
Neviena pavēle no manām lūpām mūsu pazīšanās laikā tā arī neizskanēja.
Vai atminat «Deviņas ar pusi nedēļas»? To epizodi, kurā Rurks liek Beisindžerei rāpot, vicina siksnu, un viņai tas nepatīk. Es savukārt kā hipnotizēts trusītis rāpoju pa grīdu, kad lika, ļāvos pērienam, un mani tas uzvilka kā stīgu, kas vēlāk plīsa vētrainos orgasmos. Man parasti aizbāza muti, lai kaimiņi nedzird manus kliedzienus.
Uf! Vēl tagad zosāda uzmetas atceroties. Tā zosāda, kas apliecina gana augsto adrenalīna līmeni.
Es biju tuvu tam stāvoklim, kad teju, teju kļūšu atkarīgs no kairinājuma avota, kas nodrošina adrenalīna līmeņa celšanos. Pieņemu, ka mans albīns — «bargais kungs» — labprāt būtu mani paturējis kā paklausīgu verdzeni. Tikai mana būtība nav verdziska. Ne gultā, ne dzīvē. Vergi sacēlās pret vergturiem, un, lai gan maķenīt jutās atkarīgi no savām ķēdēm, viņiem pietika dūšas piespiest sevi atradināties no tām.
Ar šo vīrieti nekad vairs neesmu tikusies vai mēģinājusi turpmāk uzturēt draudzīgas attiecības.