Foto: AFI/Aigars Jansons

Oktobra beigas, novembra sākums — tumsas, drēgnuma, miglas, vēju, lietu laiks — izsenis uzskatīts par veļu, aizgājušo dvēseļu godināšanas un diemžēl arī dažnedažādu nelabo garu aktivitāšu laiku. Gaistot valstu ģeogrāfiskajām robežām, līdz mums no Vecās Eiropas un ASV atnākusi seno ķeltu tradīcija — pēdējā oktobra naktī svinēt Helovīnu (Halloween) — Visu Svēto nakti. Bet kāda ir mūsu tautas vēsturiski mitoloģiskā atmiņa, vai mākam godināt aizgājēju piemiņu un vai tiem būtu jābaidās no globalizācijas — sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti.

— Velis mūsdienu izpratnē?

— Ja es to zinātu! (Smejas.) Visdrīzāk — miruša cilvēka, aizgājēja dvēsele. Vakar, piedaloties kolēģa Broņislava Tabūna bērēs, par to stipri piedomāju. Uzmetot acis mirušā sejai un ķermenim, redzam — nu nav tas viņš! Tikai čaula, dvēsele jau ir citur. Bieži domāju, ka, fotografējot mirušos, mēs paņemam tikai čaulu, ne būtību. Mirušajam aizejot, tas netveramais, kas viņā bijis, sakoncentrējas neredzamā formā. Senči uzskatīja — veļi pie mums atnāk kā sabiezinātas miglas kamoli. Domāju, mūsdienās mēs vairs neuztveram veļus to tradicionālajā izpratnē. Esam mainījuši domāšanu no konkrētās uz abstrakto, veselais saprāts diktē — cerēt, ka veļi materializēsies, ir, mazākais, naivi. Šāds rituāls būtu dēvējams par sastindzinātu un nedzīvu. Jāmeklē cits ceļš. Šodienas apstākļos transformējies svecīšu vakaros.

— Mūsu sarunas sākumā teicāt: «Re, kā veļu pasaule ienāk dzīvajā…»

— Jā. Vakar, braucot uz bērēm, iedomājos ticējumus par pārejas situācijām, kad dzīvais saskaras ar mirušo pasauli. Arī pašiem tā gadījās. Pie krematorijas noņēmām puķēm papīru, skatāmies — nav kur likt, domājam — liksim mašīnā, te pēkšņi viens no pavadītājiem ieteicas — nē, no kapiem neko nedrīkst vest projām! Tobrīd iekšēji it kā sastingu… Ir virkne simtgadīgu lietu, par ko ikdienā nedomājam, bet kas vienā brīdī nostrādā. Droši vien tāpēc vēl arvien par tik smagu noziegumu uzskata kapu apzagšanu — tiem vairs nav cilvēciska veidola, kuri ņem mirušajiem atstāto. Kā vēl šīs pasaules saskaras? Caur pārdomām. Tieši veļu laikā, vēlā rudenī, mēs biežāk aizdomājamies — tagad aiziet kāds cits, bet būs laiks, kad būs jāiet pašam, un te pat visracionālākajā cilvēkā sāk darboties cita loģika.

— Mūsu senči aizgājēju veļus/garus mieloja/labināja rijā. Kāda šī mielošana varētu būt mūsdienu izpratnē?

— Protams, veļu mielošana «tīrā veidā», atstājot klusā, tumšā vietiņā biezputras katliņu, šodien būtu anahronisms, mēs to darām citādi — iededzot svecīti, pamielojam viņu piemiņu. Man šķiet, veļu laikā svarīgākais — saredzēt garīgo tiltu, ko dzīvie grib un var veidot ar mirušajiem. Ne velti šai laikā vissvarīgākais vienmēr bijis — konkrētu cilvēku atcerēšanās un nosaukšana vārdā, vēsturiskās atmiņas veidošana. Latgalē šo laiku sauc par Tēvu dienām, kad cilvēki piemin un sauc vārdos savus tālākos senčus.

— Kā īsti notiek saziņa starp dzīvajiem un veļiem?

— Senatnē saimnieks aizbrauca ar ratiem līdz kapiem, atvēra vārtus, miglas kamoli savēlās ratos, un, kad tie kļuva smagi, saimnieks ar veļiem pajūgā brauca mājās. Protams, šodien nevar rīkoties tāpat, ar auto piestājot pie kapsētas, atverot durvis un aicinot veļus iekāpt. Mēs paplašinām izpratni par iespējamiem saziņas veidiem — tie var būt arī simboliski, piemēram, sapņi, caur kuriem mūsu aizgājēji var sūtīt brīdinājumus, zīmes, vēstījumus.

Tomēr līdz pat mūsdienām saglabājušās arī tradicionālās saziņas formas, piemēram, nesen bijām Novosibirskas apgabala Timofejevkas ciemā, kur no 170 iedzīvotājiem puse runā 19. gs. latgaliešu valodā (šo Sibīrijas latgaliešu senči 19. gs. devās uz «brīvajām zemēm»). Tur vēl arvien mielo veļus kā sendienās — kapiņos bļodiņas, šķīvīši… Kad prasījām, kas tas, drusku saminstinājās — nu, pieminot mirušos… Garākai atbildei nebija gatavi. Agrāk likuši arī dzērienu, diemžēl, tāpat kā mums ir kapu apzadzēji, tā tur — mirušo dzērienu iztukšotāji…

— Veļu laiks kalendārā izpratnē?

— Laika izteiksmē var runāt par «īsajiem veļiem» un «garajiem veļiem». Īsie — «garu dienas». Senajā nedēļā (latviešiem un arī citām Vecās Eiropas tautām) bija deviņas dienas, attiecīgi — no 1. līdz 9. novembrim ilga «veļu dienas». Otrs variants — no Miķeļiem (29. IX) līdz Mārtiņiem (10. XI). Pats garākais veļu laiks ilga no Miķeļiem līdz Meteņiem (februārim) — visu ziemu, šajā gadījumā «veļu laiks» sakrita ar dabas nomiršanas laiku, kad cilvēki pieminot un atceroties, ziedojot un upurējot gaida jaunu gaismas un dabas atdzimšanu, reizē domājot par dvēseļu atdzimšanu.

— Dažādu tautu mitoloģiskā un kultūrvēsture glabā informāciju, ka oktobra un novembra mija ir laiks, kad «Aizsaules vārti vairākas dienas un naktis stāv vaļā un virs zemes sanāk mošķi, rēgi un ļaunie gari»… Dažviet naktis no 31. oktobra līdz 2. novembrim dēvētas par velna, citviet — par burvju, raganu un mošķu vai klīstošo dvēseļu naktīm, kam seko Visu Svēto diena.

— Tā ir dažādu seno kultūru izpausme, laika gaitā papildinājusies ar reliģiskām ceremonijām. Parasti kristīgās baznīcas tika celtas pagānisko svētvietu vietā vai tām līdzās; ļoti bieži kristīgā baznīca, apkarojot pagāniskos ritus, daļu no tiem uzņēma sevī un pārveidoja saskaņā ar jēdzieniem Dievs un Velns — Jahve un Sātans, kas, piemēram, latviešu folklorā radījis zināmus pārpratumus — latviešu Velns nav Sātans. Atgriežoties pie šiem datumiem — tas ir tas pats veļu laiks, kad atveras kapsētas vārti un mirušo dvēseles iznāk virs zemes. Spilgts piemērs — 18./19. gs. mijā Viļānu apkaimē Visu Dvēseļu dienas izpausmes bija visai dramatiskas — uzskatāmi ilustrējot nāves mistēriju, baznīcas vidū nolika zārku, tajā iegūlās mācītājs, bet gar zārka malām nobēra smilšu kaudzītes, tajās iesprauda egļu zarus, bet blakus zārkam novietoja sešus dēļus, uz kuriem bija attēloti seši nāves veidi, sākot no ģiltines (skeleta) ar izkapti rokās un beidzot ar skaistu jaunavu, kurai rokā blašķe, no kuras tiek lieta darva (dzērāja nāve). Latviešiem šīs figūras ļoti patikušas, bijis tik baigi uz tām skatīties, ka drebuļi gājuši pār kauliem, bet vienlaikus nevarējuši acis novērst… Vēlāk baznīca šādas mistērijas aizliedza un pievērsās abstraktākai nāves uztverei. Šobrīd šīs pasauļu sliekšņa funkcijas veic svecīšu svētki — tu esi dzīvo pasaulē, bet svecīšu liesmiņas it kā no citas pasaules. Ne velti pat vispragmatiskākie šādos brīžos izjūt trīsas…

— Nu jau vairākus gadus ap Helovīna laiku sabiedrībā uzvilnī diskusijas — kā pret to izturēties, vai tas mums vajadzīgs, varbūt — kaitīgs?

— Dažkārt pret to izturamies ar nosodījumu — kā pret ko svešu, pat briesmīgu, taču faktiski tas ir viens no veļu laika izpausmes veidiem. Līdzīgi maskošanās gājieni ar ne šīs pasaules tēliem (Nāve, Dzērve) bijuši arī latviešiem, kulmināciju sasniedzot Ziemassvētkos. Arī budēļi ir veļu valsts pārstāvji. Nepiederu tiem, kas uzskata, ka var iet tikai vienu ceļu: uz baznīcu, kapsētu vai Helovīnu masku gājienos, nē, tie ir paralēli ceļi, kurus pa brīdim savieno taciņas, ļaujot no viena nokļūt pie nākamā.

— Ir cilvēki, kuri šajā tumsas periodā specializējas «garu saukšanā»…

— Ir lietas, kurām vispār nevajag tuvoties. Ne velti ir aizliegumi — pusnaktī un veļu laikā netrokšņot, lai apzināti vai neapzināti neizsauktu spēkus no tabu pasaules, kuri var nest nelaimi un ar kuriem var arī netikt galā… Cilvēkam, kas pieskaras tai pasaulei, jāatsakās no šīs materiālās pasaules — tā pavisam cita dzīves telpa un laiks. Tāpēc jau senatnē buramvārdus publicēja tikai zinātniskos izdevumos, kas nebija visiem pieejami — lai kāds jokojoties neizsauktu kādu dēmonu…

— Kā jāuzvedas veļu laikā, lai būtu saskaņā ar šo un to pasauli?

— Katrs to izjūt iekšēji, bet varbūt tomēr veļu laikā ierobežot troksni un demonstratīvas aktivitātes. Troksnis — disharmonija, haoss. Piedomāt par saviem aizgājējiem — kaut uz brīdi atminēties aizgājušos tuviniekus, draugus, kolēģus. Varbūt piedomāt par tiem, ko personīgi nepazini, bet kuri tev dzīvē bijuši svarīgi. Varbūt svecīšu vakarā aizdegt svecīti ne tikai uz «savējiem», bet arī uz kāda vientuļa, tumša kapa kapsētā — kas zina, varbūt reiz, kad būsi aizmirsts, kāds tā noliks uz tavējā? Veļu laikā galvenais ir atmiņa — tilts starp dzīvo un mirušo pasauli: tu atceries, un tevi atcerēsies.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp