Melns rāmis, balts vidus.

FOTO: MHRDJAH

Saruna ar Džonu Ristu, Toronto universitātes klasisko valodu un filozofijas profesoru emeritus.

Tajos senajos laikos, kad filozofiju saprata kā plaukstošu koku, kura saknes ir metafizika jeb noteikta izpratne par to, kādā veidā un nozīmē jebkas un viss, kas ir, ir, bet fizika jeb izpratne par esošā iekārtojumu un loģika jeb pareizu un patiesu spriedumu izdarīšanas kārtulas bija šī koka zari, savukārt ētika jeb izpratne par labu dzīvi tika tverta kā šī koka vainagojums un augļi, izglītoti kristieši arī  kristietību sauca par «mūsu filozofiju».

Tas nekas, ka lielākā daļa no viņiem bija filozofiski eklektiķi, kuri no pieejamām filozofijas skolām izlasīja to, kas viņiem derēja. Viņi paši bija pārliecināti, ka tā ir vislabāk — atlasīt labāko, patiesāko un jēdzīgāko, un atmest nederīgo.

Lai gan viņi pieņēma, ka loģikas, fizikas un ētikas neizskaitļojamajiem, bet nepieciešamajiem pamatprincipiem ir jāsakrīt, ka ir iespējams tikai viens Labā, Skaistā un Patiesā avots, kurš nekādā veidā nevar būt prāta un pieredzes sastāvdaļa, bet tikai to nosacījums, ka labais ir patiess, skaistais ir labs un patiesais ir skaists, citādi pasaule nebūtu viena un neturētos kopā, būtu aplami lietot tādus nejēdzīgus vārdu savienojumus kā «kristīgā filozofija»  vai «kristiešu filozofija». Vienkārši reizēm gadās, ka filozofs ir arī kristietis. Vai otrādi.

Kad 1958. gadā Džons Rists (1936) pabeidza studijas Kembridžas universitātē, viņam, kā stāsta, bija tiktāl apnikusi Kembridžas donu augstprātīgi vēso attiecību kultūra, ka viņš izvēlējās mācīt jebkur citur, tikai ne Anglijā, un nonāca Toronto universitātē, kur sabija par klasisko valodu un filozofijas profesoru līdz pat 1997. gadam, kad kā profesors emeritus pārcēlās atpakaļ uz Kembridžu.

Tur viņš jau 1991. gadā bija ievēlēts par mūža locekli Klēras koledžas atzarojumam Clare Hall, kuru 1984. gadā kā neatkarīgu Kembridžas koledžu nodibināja karaliene Elizabete Otrā. Lai gan visas Rista grāmatas par Epikūru, stoiķiem, neoplatonismu, Aristoteli un Augustīnu raksturo tas, ka viņš ir pārdomāti izlasījis visu, kas šajā sakarā rakstīts, viņa skatījumu daudzi uzskata par pārāk ekscentrisku.

Turklāt viņa neslēptā piederība Romas katoļu baznīcai un nekautrēšanās teikt, ko domā, lai cik neērti viņa izteikumi būtu, daudzu kolēģu vidū izraisa atturību.

Taču, pat nepiekrītot dažiem viņa secinājumiem, neviens nenoliedz, ka Rists ir viens no retajiem, kas pazīst senos filozofus. Pēdējos gados Džona Rista interešu centrā ir ētikas jautājumi, kuru ietvaros viņš mēģina iedzīvināt platonisku «transcendentālo reālismu», pārliecību, ka bez ārpus pieredzes esoša Labā kā standarta un atskaites punkta pieņemšanas nav iespējama jēdzīga un sakarīga izpratne par labu dzīvi un tās kritērijiem.

Šīs nostājas īpatnība ir tā, ka tās ietvaros ir viegli norādīt uz citu nostāju trūkumiem, bet nav tik viegli pārliecināt par pašas šīs nostājas pamatotību. To saprata jau Aristotelis, izvēlēdamies vienkārši aprakstīt savu izpratni par labu dzīvi.

Džons Rists turpina lasīt lekcijas, kurās antīkā filozofijas tradīcija atdzīvojas kā nopietns sarunu biedrs daudziem to aizmirsušiem mūsdienu filozofijas novirzieniem.

Viņš turpina lasīt un rakstīt, dzīvot Kembridžā un savā Toskānas privātmājā, bet pirms kāda laika pēc Klasisko un orientālo pētījumu centra «AD FONTES» ielūguma Latvijas Universitātē nolasīja piecas lekcijas ar kopējo nosaukumu «Kristietība un filozofija».

 A.R.

«Rīgas Laiks»: — Vai jūs esat filozofs?

Džons Rists: — Vai es esmu filozofs? Jā, es mēģinu būt.

— Ko tas nozīmē?

— Es mēģinu domāt par pasauli dažos tās aspektos, sevišķi par vērtību un vispār nemateriālu substanču vai ideju iespējamo eksistenci.

— Kas to padara par filozofiju?

— Filozofija joprojām ir pamatjautājumu uzdošana un vairāk nekā jebkas cits tā ir mēģinājums kombinēt un saskaņot sapratni un zināšanas, kas iegūtas dažādās izpētes jomās, cenšoties saskatīt kaut kādas sakarības, koherences likumības apkārtējā pasaulē, sevišķi — cilvēka pasaulē. Man šķiet, mani vairāk interesē cilvēka filozofija, cilvēka dabas filozofija, vairāk nekā metafizika tradicionālā šī vārda nozīmē, lai gan tās nav šķiramas.

/../ 

— Vai ir kaut kas tāds, kas ir labs pats par sevi un ir lielākais labums cilvēkiem? Kas tas varētu būt?

— Jā, varētu būt, ka pastāv lielākais labums, iespējams, ka tas ir Dievs, tā ir iespēja, kuru vērts paturēt prātā.

— Vai jūs ticat Dievam?

— Jā.

— Kā jūsu ticība ietekmē jūsu filozofiju?

— Tā ietekmē to, kā es dzīvoju. Es neesmu vienmēr ticējis Dievam. Man iemācīja, ka ir iespējams, taču maz ticams, ka Dievs ir. Savulaik man šķita ticamāk, ka Dieva nav, un šis pieņēmums ietekmēja to, kā es domāju arī par citām lietām. Bet pakāpeniski es nonācu pie domas, ka ir tieši otrādi, man daudz ticamāk sāka šķist, ka Dievs ir, tas man palīdzēja domāt par pasauli sakarīgākā veidā, padarīt to saprotamāku. Tas ir pakāpenisks process.

— Un šī pakāpeniskā procesa ietvaros kaut kas jūs pārliecināja, ka Dievs ir?

— Filozofiskā līmenī tā nebija viena lieta, mana dzīves pieredze pārliecināja, ka Dievs, visticamāk, ir, nevis viņa nav.

— Kāda tieši pieredze jūs mudināja nonākt pie tāda slēdziena?

— Reizēm tā ir pieredze, reizēm kaut kas cits. Ētisko universu var labāk paskaidrot, ja Dievs ir, īstenībā, es teiktu, ka bez Dieva ētisko universu vispār nevar izskaidrot. Turklāt apgalvojums, ka nav nekāda ētiskā universa, ir pretējs intuīcijai un, visticamāk, nav patiess. Visticamāk, ētiskais universs pastāv, bet to var izskaidrot, tikai ņemot vērā Dievu, tātad Dievs ir. Precīzāk — ticamāk, ka Dievs ir, nekā otrādi. Skaidrs, ka īstenībā Dieva eksistenci nevar deducēt ne no kā, es nedomāju, ka tas ir iespējams, ja tas būtu iespējams, ticība nebūtu vajadzīga, bet, šķiet, ka tā ir nepieciešama. Taču dedukcijas neiespējamība mani neuztrauc, vispār nav sevišķi daudz svarīgu lietu dzīvē, kuras var atklāt dedukcijas ceļā.

— Atvainojiet, man nav ne jausmas, ko jūs saucat par ētisko universu.

Vairāk lasiet «Rīgas Laika» novembra numurā!