Ingrīda Ūdre intervijā nedēļu pēc eiroavārijas

Pirms nedēļas, pēc Latvijas eiroavārijas, Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Durau-Barozu, tiekoties ar Latvijas prezidenti un premjeru, par eirokomisāres nomaiņu neesot teicis neko: tāda informācija tika nodota Ingrīdai Ūdrei. Svētdiena pagāja laimīgā neziņā. 1. novembrī Indulis Emsis piezvanīja Saeimas priekšsēdētājai, lai pateiktu, ka Barozu pieprasot atsaukt viņu no komisāra kandidātiem.

Tagad atklājies, ka jau svētdien Emsis sūtījis vēsti Barozu ar saviem jaunajiem kandidātiem un pirmdien pie viņa jau esot traucies Andris Piebalgs un otra kandidāte. Kāpēc par komisāra maiņu lēma klusītēm un par to paziņoja tikai pirmdien, kaut arī tas bija zināms faktiski jau Romā? Emsis nav gribējis Ūdrei bojāt svētdienu?…

Barozu pirmdien nosūtīja vēstuli Emsim: «Es pozitīvi novērtēju vārdus, kurus Jūs man piedāvājāt 31. oktobra faksā. Man bija iespēja tikties ar abiem šodien Briselē, un es uzskatu, ka Piebalga kungs ir piemērotākais kandidāts.»

Otra kandidāte bija diplomātiskā darbiniece Elita Kuzma. No neoficiāliem avotiem zināms, ka Piebalgu Emsim esot ieteicis ārlietu ministrs Artis Pabriks. Ko tagad teiks «eiroeksperts» Putnis, kuru savulaik tik ļoti mulsināja veids, kā pie komisāra kandidātes goda tika Ūdre? — Viņaprāt, tas noticis slepenībā. Tagad informēšanas bija vēl mazāk.

— Pēc jūsu noklausīšanās Briselē runāju ar vairākiem cilvēkiem, kas ir kompetenti nodokļu jautājumos. Viņi izteicās atzinīgi par jūsu zināšanām šajā jomā.

— Zināšanas iegūtas iepriekšējā darba pieredzē: strādāju auditorfirmā «Coopers&Lybrand», savulaik palīdzēju valdībām veidot likumus par nodokļiem, finansēm, muitu. Sagatavoties noklausīšanai man daudz palīdzēja Nodokļu departaments. Pēc tam pie manis nāca daudzi deputāti, kuri teica, ka brīnījušies par manām konkrētajām atbildēm.

— Kas finansēja jūsu braucienus uz Briseli?

— Ar savu algu es nevarētu atļauties tik biežus pārlidojumus un uzturēšanos viesnīcās. Arī valsts to neapmaksāja. Par finansiālo risinājumu jāpateicas manam dzīvesdraugam Gordonam.

— Noklausīšanās laikā ekrānā jūs izskatījāties ļoti mierīga.

— Sportiskais rūdījums! Ar mani ir tā: kad nonāku kritiskā situācijā, kļūstu mierīga un analītiska. Noklausīšanās laikā nedomāju par to, ka daļa deputātu ir noskaņoti nedraudzīgi: man galvenais bija sniegt atbildes uz visiem jautājumiem. Pēc tam saņēmu pozitīvu vērtējumu no divām parlamenta komisijām. Taču parlamentam bija pretenzijas pret Ungārijas, Dānijas un Nīderlandes kandidātiem. Arī man bija aizrādījumi.

— Saistībā ar ziedojumu lietām?

— Jā. Taču parlamenta deputāti, manuprāt, nebija informēti par notikumiem Latvijā, jo viņi uzdeva diezgan nesaprotamus jautājumus. Acīmredzot parlamentāriešu ziņu avots bija viņiem adresētā vēstule.

— Kādu vēstuli jūs domājat?

— «Delna» un «Eiropas kustība Latvijā» bija uzrakstījusi vēstuli Eiroparlamentam. Taču tajā uzdotie fakti bija tik neprecīzi un tendenciozi, ka parlamentārieši tā arī nesaprata, ko pajautāt… Ja cilvēkiem tiek sniegta nepatiesa informācija, tad viņi arī nespēj pieņemt pareizos lēmumus.

— Kā vērtējat «Delnas» aktivitātes?

— Katrai organizācijai ir tiesības darboties likumā noteiktajās robežās, taču jāatceras, ka ikvienam izteiktajam vārdam ir savs svars. Ko darīt ar nepatiesajiem apvainojumiem, kas vērsti pret mani? Patiesībā «Delna» nav aizskārusi mani, bet gan valsti. Savu vērtību es apzinos pati, un man daudz svarīgāki ir man tuvie cilvēki, arī tie, kuri sūta man atbalsta vēstules. Patiesībā viņu ir daudz vairāk nekā biju iedomājusies. Zinu, ka cilvēki man uzticas. Viņi divas reizes mani ir ievēlējuši Saeimā. Taču «Delna», uzbrūkot man, ir nostādījuši Latviju ļoti nepatīkamā situācijā.

— Ne Ungārija, ne Dānija, ne Nīderlande nav piekritušas atsaukt savus eirokomisāra kandidātus. Bet latvieši nereti ir tādi bezmugurkaula vagarīši: ko kungs pavēl, to teciņus izpilda…

— Ceru, ka šīs darbības neatstās iespaidu uz mūsu attiecībām ar visu Eiropas Savienību. Un ceru arī, ka mūsu valsts izvirzītais komisārs spēs kvalitatīvi strādāt gan Latvijas, gan Eiropas Savienības interesēs.

— Neesmu dzirdējusi, ka Andris Piebalgs būtu kompetents muitas jautājumos. Klīst runas, ka Piebalgs varētu būt enerģētikas komisārs. Šis amats pagaidām pienākas Lāslo Kovāčam — pretendentam no Ungārijas, kuru šī valsts neatsauc.

— Andris Piebalgs ir pozitīvs cilvēks, kas vienmēr gatavs mācīties. Man piedāvātais muitas un nodokļu komisāra amats Latvijai bija ļoti svarīgs, un mana stingrā nostāja šajos jautājumos acīmredzot nebija pieņemama.

— Vai arī Piebalgs tiks klaušināts Eiroparlamentā?

— Protams. Tikai diez vai Latvijas TV atļausies tērēt līdzekļus, lai parādītu Piebalga uzstāšanos tiešraidē. Tas, kāpēc rādīja mani, saistāms ar dažādām politiskām niansēm.

— Nianses? Drīzāk tā bija rungas vicināšana. Varbūt Barozu, lūkodamies uz Latvijas iekšējo smirdināšanos, ir secinājis, ka Latvija tāda nestabila sēņēdāju, kokos dzīvotāju un skauģu valstiņa vien ir?…

— Nedomāju vis. Debatēs par jaunās komisijas apstiprināšanu bija ļoti pretrunīgi viedokļi. Tāpēc Barozu nebija pārliecības par plašu atbalstu viņa komisijai. Ja Dānija, Ungārija un Nīderlande nepiekāpsies, nezinu, vai parlaments atbalstīs Barozu komisiju nākamajā balsojumā.

— Pirmais «krita» Roko Butiljone, kas aizstāvēja ģimenes institūciju.

— Ikvienam cilvēkam ir tiesības izteikt savu personīgo viedokli. Taču, pildot darba pienākumus, komisārs lēmumus pieņem koleģiāli. Un Butiljone, izteikdams savu viedokli par ģimenes vērtībām, neko nebija pārkāpis.

— Tad kāpēc viņu vajadzēja padzīt?

— Acīmredzot lielākā daļa parlamenta uzskatīja, ka cilvēks nedrīkst paust personisko viedokli. Viņš uzrakstīja skaidrojošu vēstuli Eiroparlamentam, diemžēl deputāti to neņēma vērā.

— Eiroparlamentam acīmredzot sakāpis galvā, un man rodas iespaids, ka Eiropas Savienība (ES) nav vis suverēnu valstu savienība, bet gan federatīva savienība, kurā «centrs» nosaka visu.

— Pagaidām ES ir suverēnu valstu savienība. Taču, runājot par attieksmes maiņu pret mani, domāju, ka Barozu sarunā ar mūsu valsts amatpersonām, iespējams, bija atradis neapgāžamus argumentus manai nomaiņai…

— Varbūt savu artavu Barozu attieksmes maiņai pielika arī Kalnietes kundze: viņa runāja par cerībām, ka Latvija otrreiz vairs neuzkāps uz grābekļa.

— Varbūt ar to viņa domāja sevi?

— «Iepriecina» arī pašmāju varasvīri, kas publiski neiestājās par jums.

— Neilgi pirms Eiroparlamenta noklausīšanās man bija iespēja būt Vatikānā pie Romas pāvesta: tur pulcējās 140 valstu parlamentu pārstāves — sievietes. Un pāvests deva man savu svētību. Man tas bija ļoti svarīgi. Tāpēc domāju, ka tas, kas tagad ar mani notiek, varbūt arī ir pareizi. Nav nozīmes amatiem un algām, galvenais — lai tev ir veselība, labas attiecības ģimenē, apkārt cilvēki, uz kuriem var paļauties. Man bija šis dzīves pārbaudījums, un esmu pateicīga visiem — gan tiem, kas mani atbalstīja, gan tiem, kas lika šķēršļus.

— Paldies partijas biedriem, kas neaizstāvēja…

— Visiem! Nesen tikos ar kādu cilvēku, kurš mani pazina tikai no publikācijām presē. Pēc dienas, ko pavadījām kopā, viņš izbrīnā konstatēja, ka pirms tam viņa priekšstats par mani bijis gluži cits: pateicoties presei — negatīvs. Jā, medijiem ir liels iespaids: tie veido cilvēku izpratni par lietām. Gadās arī, ka maldīgu.

— Kā jūs pēc visiem šiem notikumiem jūtaties nevis kā amatpersona, bet kā sieviete?

— Vecākais dēls Aksels, noskatījies manu klaušināšanu Briselē, teica: «Mamma, tu biji pārliecinoša.» Lūk, tas man bija svarīgi. Un tomēr… Ir sāpīgi, ja tu visu dari godīgi, taču tevi negrib saprast un pieņemt. Pagājušās nedēļas nogalē mani mazliet pievīla veselība. Taču tad sapratu: kam es būšu vajadzīga tāda — sagumusi un vāja? Es sapurinājos, saposos un devos uz darbu. Visiem par prieku.