Lapsiņas stāstiņi. 14. Ar asarām par atvadām

«Mans… Vai nu vairs mans un vai vairs mīļotais?» Es rakstu tev vēstuli…

Pastaigājoties pa mežu, galvā fragmentāri ieskanējās skumjš tango. Drudžaini pūlējos identificēt skaņas un noskaņas. Ausījos, meklējot skaņu avotu. Pūlējos ieraudzīt asociācijas izraisījušu priekšmetu. Varbūt smaržas, ko atnesis vējš? Nekā. Nemiers pieauga.

Traucos mājup. Piegāju pie disku plaukta, nemaldīgi sameklēju «Cesaria Evora». Atskanot pirmajām taktīm, atkritu krēslā un, rijot kaklā sakāpušo kamolu, aptvēru — man no Tevis jāatvadās. Man Tevi jāatlaiž. Tajā vietā, kur manā sirdī spožiem burtiem laistījās Tavs vārds, nu ir krēsla, tumšs, tukšs… Skumji…

Vienkārši skumji, kā mēdz būt skumji, kad beidzies kas liels un skaists. Nē, es negribu atpakaļ tais iepriekšējās jutoņās, tai iemīlēšanās skurbulī un sajūsmā. Es neesmu vīlusies vai sarūgtināta. No Tevis esmu guvusi visu, ko sieviete var gūt. Nu ir gana.

Iečirkstas telefons. Pienākusi īsziņa. No Tevis. Aicini uz tikšanos. Roka, sažņaugusi telefonu, izslīd no klēpja. Skumjais tango cakā samezglotu takti. Gara acīm redzu Argentīnas tango dejotājus: viņu kājas, kas šķiet teju teju sasiesies mezglos sarežģīto deju soļu dēļ. Tādas bija mūsu attiecības. Cakaini deju soļi, kas nekad nemisējās, bet nekad nesavijās ciešos mezglos.

Kad beidzas mīlestība? Kā? Nu tā! Kādā brīdī rodas atskārsme — vairs neko nevar un nevarēs just. Ardievu, ardievu…

Vajadzētu atbildēt uz īsziņu. Bet man Tev nav vārdu. Neviena. Ir tikai asaras, bet tās jau nevar aizsūtīt īsziņā.

Zinu, ka rīt kļūs vieglāk. Parīt vēl vieglāk… Bet tagad ļaujos skumjām. Mirkli iedomājos, ka par daudz aizrautīgi. Varbūt, lai izpirktu vainu Tavā priekšā? Nē, tas «neiet krastā»! Sāku pati sev atgādināt aizrautīgu dievlūdzēju, kura, sirdīgi sizdama pieri pret zemi, cer tikt tuvāk Dievam.

Noraušu asaras, mirkli lūkojos telefonā un saprotu, ka modernajos komunikāciju veidos ir pārāk maz vietas manām emocijām.

Es rakstu Tev vēstuli.

Mans… Vai nu vairs mans un vai vairs mīļotais…