Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8714837t1h0ce8.jpg)
O, kā viņš māk izklaidēt! Ar vērienu! Smalks šampanietis, luksusa viesnīcas numurs ar burbuļvannu un burvīgs dabas skats no n-tā stāva.
Nu, vispār es pati to visu pasūtīju. Ar noteikumu, ka ielaidīšos uz ko vairāk tikai tad, kad šie nosacījumi tiks izpildīti. Sen pagātnē esmu atstājusi pārliecību, ka labās meitenes ir pieticīgas un no dzīves un vīriešiem neprasa neko. Zobus sakodušas, lai kā arī gribētos, viņas pat neizrāda mazāko vēlēšanos. Pat ja tiek nolikts priekšā, neņem pretī.
Mana draudzene saka: «Nepaprasīsi — nedabūsi!»
Tiesa gan, jo vairāk puisis patīk, jo grūtāk uzstādīt prasības. Bet es ar to cīnos! Kušinu, cik nu spēju veco «labās meitenes» stereotipu.
Savukārt puisim, kurš izpildīja manas kaprīzes, dikti patiku es. Lai gan man joprojām smeldza sirds pēc atvadām no iepriekšējās mīlestības, es nebiju noskaņota drūmās sērās pavadīt atlikušo dzīves daļu. Tāpēc ļāvos izklaidei, it kā no malas ziņkārīgi vērojot notiekošo. Tā nebiju es, kas tik nekaunīgi koķetēja un saldā balstiņā čivināja mīļas muļķības. Tā arī nebiju es, kas ar šampanieša glāzi rokā sēdēja burbuļvannā un ļāvās nekautriem glāstiem.
Es biju skatītāja šai banālajā sestdienas vakaru erotiskajā filmā ar kretīnisku tulkojumu. Toties mans vannas biedrs tā neuzskatīja. Viņš visu ņēma par pilnu. Viņa acīs spulgoja sajūsma. «Nu, putniņ, ko tu māki gultā?» nodomāju pie sevis, kad mēs pēc ūdens procedūrām iekritām platās gultas mīkstajos pēļos.
Gods kam gods, puisis bija lielisks mīlnieks. Šai brīdī ar pilnu atbildību varu paziņot, ka falšās erotikas filma beidzās. Sākās pavisam īsta jutekliska pornofilma. Es vairs nebiju skatītāja. Es biju galvenās lomas izpildītāja. Mums abiem noteikti pienāktos Kannu pornokino visaugstākais apbalvojums. Viņš lieliski mācēja novest manu ķermeni līdz uzbudinājuma virsotnēm, lai pēc tam veikli kā šūpojot tuvinātu orgasmu kaskādēm.
Uf! Tas bija lieliski! Tā arī pateicu savam izklaidētājam. Nobučoju uz vaiga un, ne uz ko vairāk necerot, pagriezos un aizgāju.
Mani sameklēja pēc nedēļas un aizveda uz to pašu viesnīcu. Tur mēs kā bērni plosījāmies, tašķoties ar balonu putukrējumu, ko pēc tam rātni nolaizījām viens no otra. Arī tas bija UF!
Tad vēl pēc dienas — ar lielu lūgšanos, lai ļaujos palikt uz visu nakti. Es paliku. Šoreiz mūsu sekss bija kvēli maigs, bet visu nakti.
Mana bioķīmija sāka ražot vielas, kas liek uzsmaidīt pretimnācējiem un sagādā labu garastāvokli uz līdzenas vietas, jo pastāv aizdomas, ka sāku iemīlēties.
Bet puisis pēkšņi pazuda uz diviem mēnešiem.
Kad biju pārstājusi brīnīties par puiša kvēli, kas tik ātri dzisa, viņš atkal uzradās un aicināja braukt līdzi komandējumā uz kaimiņvalsti. Piekritu ar domu, ka, esot kopā divas dienas, gan noskaidrošu, kas notiek. Es tiešām noskaidroju.
Uzzināju, ka viņš ir krietns puisis, kas manis dēļ zaudējis galvu. Tāpēc neesot ilgu laiku devis par sevi ziņu. Viņš centies atradināties no jūtām, kas radušās. Viņš to nedrīkstot atļauties, jo viņam esot meitene, ar kuru dzīvo kopā un kuras priekšā jūtas atbildīgs.
Mans sievišķais ego, negaidīti man pašai, to visu uztvēra ļoti mierīgi. Es pat neapvainojos. Es spilgti iedomājos sevi tās otras sievietes ādā. Bez mazākās šaubu ēnas pieņēmu to, ka vīrietis, izjutis stipru kaisli, var palikt pie esošām attiecībām. Manī radās cieņa pret viņa jūtām un lēmumu.
Pēc šīs izskaidrošanās mēs no sirds izmīlējāmies. Pēdējo reizi.