Vispirms — divas atrunas. Pirmā. Tie, kam tiek jautāts, «mēs», — tie esat arī jūs, mīļie lasītāji, un arī es. Bet tas, kurš šo jautājumu uzdod, tas ir — es, viens pats, bez jums, bez viņiem un vēl kāda cita, es, — es kategoriski neesmu ārprātīgs, lai gan tas, protams, nebūt nenozīmē, ka es esmu tāds pats, normāls, kā jūs un visi pārējie. Jo «ārprātīgs» un «normāls» ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs, bet reizēm arī tieši pretējs.

Otrā atruna. Būtu nelabojama metodoloģiska kļūda pieprasīt jautātājam, lai viņš vispirms pasaka, kas ir «ārprāts». Un, lūk, kādēļ. To pateikt varētu vai nu normāli cilvēki, kuri vārdu «ārprāts» lieto visplašākajā nozīmju un jēgu spektrā un kuri zina, kā un attiecībā uz ko šis vārds lietojams, vai arī tie, uz kuriem šis vārds attiecināts, tas ir, paši ārprātīgie, kuri savukārt šo apzīmējumu saņēmuši no «normālajiem», tā ka gan vieni, gan otri pēc būtības veido cilvēku kategoriju, kas citus sauc vai paši tiek saukti par «ārprātīgiem».

[s:3505]

Un arī es pats, apgalvojot, ka neesmu ārprātīgs, līdz ar to jau esmu sevi ieskaitījis «ārprātīgu normālo» vai «normālu ārprātīgo» kategorijā, vārdu sakot, «mēs» kategorijā, bet līdz ar to man no sevis (un jums no manis) atbildi uz jautājumu, vai mēs esam ārprātīgi, nav ko gaidīt.

Un tomēr — kāpēc nepamēģināt? Pirmais solis šādā mēģinājumā būs sevis izslēgšana no «mēs» kategorijas, atteikšanās no triviālā uzskata, saskaņā ar kuru ārprāts tiek aplūkots kā pretstats «normālumam», kad cilvēka psihē trūkst kaut kā, kas viņu dara normālu. Citiem vārdiem sakot, atteikšanās ārprāta fenomenu uztvert kā kaut ko opozicionāru un negatīvu.

Šķiet, nekur ārprāta fenomens tā triviālajā aplūkojumā nav aprakstīts tik skaidri, kā burvīgajā E. T. A. Hofmaņa novelē «Padomnieks Krespels»: «Ir tādi īpaši cilvēki,» teica profesors M., «no kuriem liktenis vai viņu pašu daba ir norāvusi pārsegus, zem kuriem mūsos visos apslēpts ārprāts. Tas, kas mūsos paliek iekšējs, psihisks, mentāls, tādiem cilvēkiem uzreiz pārvēršas ārējā rīcībā.

[s:3506]

Tieši distances trūkumu starp novērojamo ārējo efektu un normālā veidā apslēptu iekšēju iemeslu mēs saucam par ārprātu.» Tā gadus septiņdesmit pirms Freida lielais fantasts Hofmanis formulēja Freida bezapziņas koncepciju. (Un, manuprāt, daudz labāk, nekā to izdarījis pats Freids.)

Tātad no pirmā acu uzmetiena viss it kā būtu pilnīgi skaidrs. Ir «zemākais» spontāno psihisko procesu līmenis, ir ārējās uzvedības līmenis, kuru no pirmā līmeņa šķir «pārsegi», tas ir, apzināti mehānismi, kas kontrolē un regulē spontānos psihiskos procesus. Un ārprāts nav nekas cits, kā šo mehānismu darbības pārtraukšanās.

Nē, tas ir pārāk vienkārši, lai būtu tiesa. Pats profesors M., sākot pārdomas par ārprātīgajiem, bija spiests paskaidrot, ka viņi ir citādi nekā mēs savas dabas vai īpašā likteņa dēļ. Tādējādi it kā tiek ieviests trešais līmenis, kuru es nosauktu par «mitoloģiskās objektivitātes» līmeni. Mitoloģiskās, jo loģiski tas nekādi nav izvedams ne no indivīda neapzinātās psihiskās dzīves faktiem vai fenomeniem, ne no indivīda apziņas satura. Objektivitātes, jo šajā līmenī jau dots apziņas saturs, bieži vien vēl neizteikts, tas ir — vēl nekļuvis par apziņu. Reizēm, ārprāta gadījumos, tas tā arī paliek neapzināts un neizteikts. Tad daba un liktenis arī ir pats «dotais» saturs un tā izpausmes raksturs cilvēka rīcībā.

[s:3507]

Labi, pagaidām, sekojot profesora M. definīcijai, ārprāts — tas vispirms ir, teiksim tā, neparastas psihiska satura izpausmes. Vai, sekojot divdesmito gadu Freidam, īpaša neapzinātā reprezentāciju enerģētika. Bet ko šeit nozīmē vārdi «neparasts» un «īpašs»? It kā pati par sevi prasās triviāla atbilde: tas, ko «normālie» redz, dzird, lasa kā kaut ko neparastu, vai ne. Nekā tamlīdzīga.

Ārprāta neparastais spēks izpaužas tā, ka tas iekļaujas «normālā» apziņā, pārklājas domāšanas formām, kuras jau ir vēsturiski vai individuāli izveidojušās, un tādējādi viegli kļūst par it kā «normālu ārprātu». Tā notiek vispirms tādēļ, ka «normāla» apziņa vienmēr un visur ir pasīva.

Tai atbilstošā domāšana nevar, bet bieži vien vienkārši nepaspēj refleksēt pati sevi attiecībā pret ārprātu. Tādēļ refleksijas vietā tā, atkal pasīvi, tiecas racionalizēt ārprāta faktu, pastiprinot tā intensitāti. Citādi sakot, normāla apziņa parasti ir gatava pieņemt ārprātu, vēl vairāk, pieņemt ārprāta valodu, kas visai ātri kļūst par «normālās» valodas daļu (un bieži vien arī pamatu).

Starp citu, padomnieka Krespela ārprāts izpaudās tādējādi, ka viņš bija uzcēlis lielu, brīnišķīgu māju, kurā nebija divu vienādu logu. 16. gadsimta sākumā spāņu konkistadorus Meksikā pārsteidza acteku rituālās upurēšanas «ārprāts» (priesteri izrāva sirdis simtiem, bet reizēm arī tūkstošiem jaunekļu un upurēja tās Saules dievam). Tomēr viņi neuzskatīja, ka ķeceru un raganu spīdzināšana un dedzināšana būtu ārprāts. Un arī inkvizīcijas rīcība bija stingri ritualizēta.

Skaidrs, ka ārprāts satura nozīmē nav prāta, veselā saprāta noliegums, jo tā saturam it kā piemīt pašam sava, pozitīva jēga, lai arī tā sekas un iedarbība būtu kaut kas pavisam negatīvs. Piebildīsim, ka vissvarīgākais ārprātā ir sižets. Tieši sižets ļauj «normāliem» cilvēkiem vieglāk uztvert ārprātīgu saturu, ātri padarot ārprātu kolektīvu un visaptverošu, sevišķi, ja sižetā izmantotas pierastās «normālās» valodas klišejas.

Parīzieši vēl nebija paguvuši aizmirst pēdējās publiskās raganu un indētāju sodīšanas, kad Lielās franču revolūcijas ģēnijs manifestējas tādās jaunās ārprāta klišejās kā «tautas ienaidnieki» un «angļu spiegi». Pēc sava mitoloģiskā pamata sižets izrādījās pavisam skaidri strukturēts: tauta — tie ir tie, ko moka, māna un nodod tautas ienaidnieki. Dzimtene (vai Republika) ir iekšējo un ārējo ienaidnieku graujošās darbības galvenais objekts, pie tam iekšējie un ārējie nepārtraukti mainās vietām.

18. gadsimta beigu revolucionāras mitoloģijas kontekstā no jauna parādās sazvērestības sižets, kura senāku piemēru Eiropā mēs viegli atrodam templiešu sazvērestībā (pagaidām vēl ne «vispasaules»). Kontrrevolucionārās sazvērestības sižetu jakobīniešu diktatūras ārprāta saturā ātri nomainīja revolucionārās sazvērestības sižets, kas uzņēma apgriezienus 19. gadsimta 20., 30. gados.

Žīdu masonu, cionistiskās un citu sazvērestību sižeti 20. gadsimta sākumā gandrīz neatšķīrās no agrākajiem. Vispār konkrēts ārprāts nemēdz būt sevišķi daudzveidīgs un bieži vien atkārtojas. Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta psihoanalītiķiem Žaks Lakāns uzskatīja, ka «neapzinātais» un «valoda» kaut kādā ziņā ir analoģiski.

[s:3508]

Pie tam ārprāts arvien tiecas radīt pats «savu» valodu, kas vai nu papildina vai aizvieto «normālo». Nebūs pat pārspīlēti teikts, ka «ārprātīga» vai ārprāta deformēta valoda ir efektīvāka, tai piemīt lielāks enerģētiskais lādiņš nekā «normālai» valodai. Interesanti atzīmēt ārprāta valodas atgriezenisko iespaidu uz «normālu» psihi un tās galēju iespaidojamību no ārprāta formām un satura.

Īpaši spilgti tas izpaužas kolektīvajās psihozēs. Teiksim, 1913. gadā jebkura aptauja uzrādītu, ka 85 procenti no Eiropas izglītotajiem cilvēkiem nespēj pieņemt pat domu par karu. Nepagāja pat gads, un jau vismaz 90 procenti no šīs pašas iedzīvotāju grupas uzskatīja, ka vienīgā saprātīgā izeja no starptautiskās krīzes ir karš.

Taču masu psihoze nebūt nav daudzu psihožu salikums, bet kaut kas cits. Pat divu cik ēku kolektīvais ārprāts nav divas psihozes, bet viens cilvēks nevar būt kolektīvi ārprātīgs. Masu psihoze ir kādas trešās būtnes slimība — vai tā būtu latviešu tauta, dzelzceļnieki vai makšķernieki. Te mēs esam pienākuši pie ārprātīgā jautājuma, kas ir neizbēgams jebkurā pārsprieduma par ārprātu: kādā veidā ārprāts, nebūdams zinātnisks (klīnisks, psihiatrisks, medicīnisks) jēdziens, ir saistīts ar psihozi?

Žaks Lakāns apgalvo, ka galvenā psihozes īpašība, kas to atšķir no pārējām psihiskām patoloģijām, ir tā, ka psihozē neapzinātais un apzinātais ir objektīvi neatšķirami. Cits, ļoti oriģināls psihoanalītiskais domātājs, Vilfreds Bijons, uzskata, ka psihotiķa domāšanā psihiskā realitāte ir pārsvarā pār ārējo, tas ir, objektīvi novērojamo realitāti.

Tomēr es, vēl reizi paskaidrojot, ka «ārprāts» manās pārdomās nekādā gadījumā nav zinātnisks vai klīnisks jēdziens —, riskētu apgalvot, ka, atšķirībā no psihozes, ārprāts principiāli nevar tikt raksturots ar terminiem, kas «apzināto» pretstata «neapzinātajam». Vēl vairāk, no kādas abstrahētas pozīcijas, kas izslēdz arī «normālu» viedokli, varētu iedomāties, ka ārprātā nav iespējams izšķirt «reālo» un «nereālo». Drīzāk es teiktu, ka «ārprātīgā» domāšanā vienlaikus pastāv vairākas realitātes.

Es domāju, ka no teiktā kļūst visai skaidrs, ka objektīvi ārprāta kritēriji ir tikpat neiespējami kā «normāluma» kritēriji. Ja jūs ārstam psihoanalītiķim pajautāsiet par sevi, tad uzzināsiet, ka esat neirotiķis (par to visdrīzāk liecina jau jūsu vizīte pie psihoanalītiķa, tā kā no šī viedokļa varējāt arī netērēties) vai histēriķis. Vai nav zīmīgi, ka neviens no ārstiem, pie kuriem pēc palīdzības vērsās Hitlers, viņa stāvoklī neatklāja ne mazākās patoloģijas pazīmes? Nu tā — nelielas atkāpes no normas, kaut kādas neveselīgas slieksmes, zināmu, pilnīgi normas robežās, maniakalitāti… Bet psihozes — kategoriski nē.

Taču, kad gatavojoties Nirnbergas procesam, vienam no šiem ārstiem pajautāja tieši, vai Hitlers uz viņu atstājis ārprātīga cilvēka iespaidu, viņš atbildēja, ka pavisam noteikti nē, neatstāja, lai arī viņš pats esot pilnīgi pārliecināts, ka viss, ko Hitlers darīja pēc 1936. gada, ir tīrais ārprāts.

Mēs pieminējām ārprāta īpašo enerģētisko efektivitāti, kas nodrošina, no vienas puses, «ārprātīgās» domāšanas satura ātru izplatīšanos, bet, no otras, šī satura zināmu noturību un ievērojamu ilgstamību laikā. Manuprāt, tas salīdzinošais vieglums, ar kādu «normāls» cilvēks pieņem «ārprātīgu» saturu, pirmām kārtām skaidrojams ar šī satura negatīvo raksturu vai, konkrētāk, ar to, ka šajā saturā galvenokārt valda destruktīvās un pašiznīcinošās tendences.

Tas ļauj vieglāk izlādēties pakāpeniski augošajam spriegumam starp dabisko «negatīvo» tendenču «masu», kuras enerģija katrā atsevišķā indivīda dzīves brīdī (tāpat kā katrā atsevišķā sociuma vēstures brīdī) izrādās neiztērēta vai ne līdz galam iztērēta, un pastāvīgi aktīvajām ierobežojoši aizturošajām nostādnēm, kuru enerģija gandrīz vienmēr izrādās lielākoties iztērēta un nepietiekama, lai uzturētu individuālās un kolektīvās uzvedības un domāšanas stereotipu pastāvēšanas inerci.

Un tā ik reizi, nolādot ārprātu (parasti tas ir cita ārprāts, daudz retāk — mūsu pašu), mēs ārprātu pārbaudām ar izlādēšanās kārdinājumu, kas var mums atnest kārtējos individuālā, masu un globālā ārprāta notikumus.

No krievu valodas tulkojis U. T.

Tauta tie ir tie, ko moka, māna un nodod tautas ienaidnieki.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp