Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8717354t1hd3be.jpg)
Manis cienītais krievu rakstnieks Viktors Piļevins apraksta mūsdienu Homo sapiens paveidu, kas kā sliekas rij grunti un neapstrādājot izlaiž caur sevi. Rotožopi (tāda nu ir populārā rakstnieka terminoloģija) caur muti kampj nešķirojot un caur apakšgalu izlaiž. Vai otrādi.
Šiten tādu kampēju rijēju, ziņkāres dzīta, reiz satiku. Pareizāk būtu teikt — viņš izdīca no manis tikšanos. Nu, ja jau tik dikti tam cilvēkam vajag, jāapskatās, kas tad tur ir.
Var redzēt — labi situēts. Ne pārāk glīts, ne pārāk labi veidotu ķermeni. 24 gadus vecs, ar dzīvnieka skatienu. Šeit es domāju tos augstāk organizētos dzīvniekus, kam piemīt kaut kāda apjausma par savu «es».
Patukšā kafejnīcā uz dīvāniņa viņš piesēžas cieši blakus un bez ceremonijām ieslidina roku man zem svārkiem. Mēs vēl neesam lāga sākuši sarunu. Atstumju viņa roku un mēģinu atvirzīties.
«Nu, beidz,» viņš saka, «es tikai drusku.»
«Nelien manā personīgajā teritorijā!» samērā skarbi pavēlu.
Nelīdz. Kā galīgi neaudzināts kucēns spiežas virsū. Liek manas rokas sev virsū, ko var saprast kā uzprasīšanos pēc glāsta.
Esmu samulsusi un neveikli ķepurojos. Drudžaini pie sevis prātoju, vai saprātīgāk būtu pārtraukt šo cīniņu, iekliedzoties «palīgā!», vai mēģināt kā bērnam novirzīt uzmanību uz ko citu. Izšķiros par pēdējo. Tā, ar ko šitādu primātu var ieinteresēt? Droši vien ar jautājumu par viņa seksa uzvarām. Kā jau tēviņu.
Jā, man izdevās! Mani drusku palaiž vaļā. Izmantojot situāciju, atvirzos, cik nu var.
Viņš mazlietiņ pablenž griestos un saka, ka viņam esot bijis dikti daudz sieviešu, bet ilgāk par vienu mēnesi gan neesot bijusi neviena. Tad viņš lepni izriež krūtis un paziņo, ka esot babņiks, ka viņam esot bijis labs skolotājs. Pie sevis nodomāju, ka tas skolotājs gan nav bijis īsti labs, ja nav iemācījis elementāru lietu: jānogaida, kad sieviete ielaidīs personīgajā teritorijā, un tikai tad var sākt grābstīties. Šo vērojumu paturu pie sevis.
Zibenīgi speru vaļā nākamo jautājumu, kamēr ķerstīgās rokas nav atkal mani sagrābušas: «Ko tev no manis vajag?»
Gribot ar mani pārgulēt. Kad jautāju, kāpēc viņš domā, ka es būšu ar mieru, viņš atbild, ka es taču esot viegli pieejama sieviete. Man ir skaidrs — priekšā sēž muļķis, kas ne tikai neciena sieviešu seksualitāti, bet arī pats savējo ne visai saprot. Turklāt nosoda to ja ne sevī, tad citos gan.
Gribas celties un iet, bet ziņkāre notur. Kas šitādam muļķa puisietim darās galvā? Uzdodu vēl dažus jautājumus. Vai ir kādreiz mīlējis? Ko grib apliecināt, dabūjis līdz seksam tik lielu sieviešu skaitu?
Mani jautājumi liek viņam aizdomāties. Pūlas sāpīgi aizskart. Tiesa, pa savam prātam. Ko nu es saprotot no īstiem piedzīvojumiem! Mīlējis gan viņš nekad neesot, toties viņam esot svarīgi sievietei sagādāt baudu. Kad jautāju, lai paskaidro, kam viņam sievietes bauda, atbild, ka tad viņš pats sevi varot cienīt. Un sāk skaidrot kaut ko tik nesakarīgu un tik bērnišķīgu, ka nav vērts pat atstāstīt.
Mja, Piļevina rotožopi arīdzan, tāpat kā mana stāstiņa varonis, rij visu pēc kārtas — informāciju un seksuālos piedzīvojumus. Kaut kas jau viņos aizķeras — kaut kādas druskas, kuras viņi nespēj ar prātu apstrādāt un sarindot loģiskās ķēdēs. Pats galvenais ir kampt un rīt! Vēl viņiem ir bezgala svarīgi kā apdullušām mušām sisties pret stiklu. Bzin, bzin, bzin! To viņi sauc par darbošanos. Bet, kāpēc jādarbojas, to gan viņi nemāk izskaidrot.