Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8718874t1hec7c.jpg)
Braucu ar draudzeni 11. tramvajā pastaigāties uz Mežaparku. Mums abām tā ir tāda «bērnības trauma». Abas bērnībā (neatkarīgi no laika apstākļiem) svētdienās tikām vestas pastaigāties uz Mežaparka mežu.
Kad nu jau esam lielas un neviens ar varu nespiež pastaigāties, tā vietā, lai dauzītos pa pagalmu, pašas labprātīgi dodamies garajās pastaigās. Tajās izrunājam visu, kas mūsu sievišķīgajos prātos sakrājies pa nedēļu. Sanāk tāda kā psihoterapija, kas apvienota ar priežu gaisa vannām.
Lūkojamies namos, kas gausi šļūc gar tramvaja logu. Šķiet, tā bija noputējušā stikla, tramvaja vagona un šokolādes fabrikas smarža, kas izraisīja izjūtu un atmiņu virkni. Bērnības dzīvesprieks, bauda, izzinot pasauli, vienas no pirmajām seksuālajām izjūtām.
Ieslīgstu atmiņās. Man ir gadi četri. Vēsais stikls, kas rāda bezgalīgi pierastu ainu, braucot uz Mežaparku, vilināt vilina piešaut tam mēli tā, lai mēle pieplok stiklam visā tās platumā un garumā. Lai ar mēles malu garšas kārpiņām varētu sajust, kā garšo ainava aiz loga.
Skaties, mēle, garšo! Mudīgi, kamēr pieaugušie mani nav atrāvuši no noslienātā stikla, skaļi paužot sašutumu par nehigiēniskām darbībām! Pamazām sasilstošais stikla vēsums patīkami kņudina pakrūti, to vairo guldzieniem līdzīgās skaņas, kas citādos apstākļos un pie cita mēles stāvokļa līdzinātos prieka dziesmiņas gavilēm. Gul, gul, gul… Ainavas garšošanas priekam piebiedrojas lūpas. Tikai zobi drusciņ traucē, sitoties pret stiklu kratīgajā tramvaja vagonā. Bet varbūt tā ir vēl interesantāk! Ak, gardās mājas, ko var vienlaikus redzēt un ar milzīgu mēles laizījienu nolaizīt!
Skat, es izskaitu līdz trīs, un viena liela māja aplaizīta un nogaršota, skaitu līdz… seši, un trīs mājas kopā ar resno tanti ar mazmazītiņu sunīti pie saites — ar mēli apgūtas.
Uh, cik labi! Piespiežu pavēderi tramvaja sienai — diemžēl logs tur zemāk neturpinās. Nieks! Īstenībā caurspīdīgais stikla tramvajs stāv uz vietas, esmu pa tā logu izkārusi savu milzīgo mēli, gar kuru šļūc nami, kas piestiprināti uz finiera diska kā dekorācijas leļļu teātrī, un vīriešu kārtas milži, lai sagādātu man baudu, griež tos.
Mmmm… Vēl līdz šim brīdim dzīvi tveru ar mēli. Mazliet pavērusi lūpas, kā suns, tiesa, atšķirībā no četrkājainajiem cilvēku draugiem, pieklājīgi atstājot mēli mutē. Tā es daru īpaši tad, kad tuvojas milži (liela auguma vīrieši), un es droši zinu, ka viņi savā lielajā azotē paslēpuši apaļos finierus ar gardo ainavu manai mēlei…
«Nākamā pietura — Mežaparks!» nazālā balsī paziņo magnetofona ieraksts.
Draudzene iegrūž man elkoni sānos. Satrūkstos un tā vietā, lai teiktu: «Nu, tad kāpjam ārā!», izgrūžu: «Zini, man trakoti patīk liela auguma spēcīgi vīrieši.» Draudzene palūkojas uz mani, pasmaida: «Zini, man arī!»
Nu, mums ir sarunas tēma diviem lielajiem apļiem pa Mežaparka pastaigu ceļu.