«Lietotas mēbeles no Holandes» — 21. gadsimta hipiji

Laikā, kad nekas nepārsteidz un gandrīz viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, grūti atrast ko nebijušu. Tāpēc jaunieši bieži izvēlas cienīt jau pārbaudītas muzikālās un kultūras vērtības, pielāgojot tās mūsdienu videi un dzīves stilam.

Tā ik pa laikam uzrodas cilvēki, kas dabiski ir gandrīz autentiski sava izvēlētā laikmeta pārstāvjiem. Tādi ir grupas «Lietotas mēbeles no Holandes» puiši, kuri izskatās tāpat kā 60. — 70. gadu hipiji.

Vispirms draudzība

Kā radās grupa?
Lukšs: Grupas pirmsākumi meklējami 2002. gadā, kad ar Ārčiju, ejot gar jūru, sākām domāt, ko iesākt ar manis sarakstītajām dziesmām. Ideja par grupas dibināšanu radās jau sen, tikai nekādi nesanāca to realizēt. Tad kādu dienu man piezvanīja draugs un paziņoja, ka iespējams dabūs mēģinājumu telpu kādā Purvciema garāžu kompleksā. Tas izdevās, un atlika vien nodibināt grupu. Tā kā gribēju, lai grupas dalībnieki būtu man tuvi cilvēki, pamazām iesaistīju grupā savus draugus.
Roga: Mani vienkārši brutāli piespieda spēlēt baseni. Kad pievienojās Miķelis, pārgāju uz bungām.
Miķelis: Vienu rītu sēdējām ar Ārčiju kāpņu telpā, viņš man stāstīja par grupas štellēm, un es kaut ko izmetu, ka varētu spēlēt basģitāru. Man nebija ne jausmas, kā to spēlē, pat rokās nebiju to ne reizi turējis.
Lukšs: Sākumā vispār bija tā, ka Artūrs spēlēja ģitāru, es spēlēju soloģitāru un dziedāju…
Miķelis: Bet, paldies Dievam, tas neturpinājās ilgi. Lukšs var sacerēt labas dziesmas un nospēlēt sarežģītus akordus, bet viņa vokālās dotības nav tik labas, kā gribētos. Tāpēc piespiedām dziedāt Ārčiju.

Viss no nulles

Vai pirms pievienošanās grupai jums bija kāda muzikālā pieredze?

Lukšs: Pilnīgi nekāda. Kādu gadu pirms grupas dibināšanas neprofesionālā līmenī spēlēju akustisko ģitāru, pirms tam pat nebiju skatījies uz tās pusi.

Man interese par bungām ir no kāda piecu gadu vecuma, bet speciāli mācījies nekur neesmu, ja neskaita kādu stundu, ko pavadīju, mācoties pie sava onkuļa (Rogas onkulis ir pazīstamais grupas «Prāta vētra» bundzinieks Kaspars Roga. —

.).

Sākumā domājām, ka topošo grupu sauksim par «Spaini». Reiz, pašos grupas pirmsākumos, braucām pāri Deglava tiltam un ieraudzījām uzrakstu «Lietotas mēbeles no Holandes». Sākumā baigi smējāmies, bet tik ļoti iepatikās šis vārdu salikums, ka nolēmām tā nosaukt grupu.

Cik ilgi esat pazīstami un kā iepazināties?
Lukšs: Mēs ar Ārčiju esam pazīstami visu mūžu, jo esam brāļi. (Smejas.)
Roga: Es ar Ārčiju mācījos vienā skolā, bet Lukšs mācījās vienā klasē ar Miķeļa brāli.
Miķelis: Es agrāk strādāju kāda klubā, un viņi nāca pie manis ballēties. Tā arī iepazināmies.
Kādas ir jūsu attiecības?
Miķelis: Esam ļoti labi draugi un pavadām kopā gandrīz visu laiku. Tā iemesla dēļ šobrīd ar Ārčiju un Rogu mācāmies vienā klasē. Tā nav nejaušība, bet nopietns lēmums, jo, kad mācījāmies dažādās skolās, kaut kā līdz skolai nekad netikām. Lukšs mums ir vecākais un nopietnākais grupas dalībnieks, studē ģeoloģiju un pelna naudiņu. Patiesībā mūsu attiecības ir kā normālā ģimenē — gadās strīdi, bet visam pāri savstarpēja cieņa.
Lukšs: Grupa mums nenozīmē vairāk par draudzību. Grupas «Lietotas mēbeles no Holandes» dalībnieki ir, pirmkārt — draugi, otrkārt — grupas dalībnieki. Nespēju iedomāties, ka varētu spēlēt kopā ar cilvēkiem, kas nav mani draugi. Droši vien šā iemesla dēļ diez vai kādreiz spēlēšu kādā citā grupā.
Miķelis: Vienīgais mīnuss tādām attiecībām, ka grūti pateikt draugam, ja viņš spēlē galīgā tūtā. (Smejas.)

Ugunskura dziesmas

Ko jūs gribētu sasniegt?

Miķelis: Neesam tik profesionāli, tādēļ ne vienmēr varam visu izdarīt, kā gribētos. Taču viss notiek pakāpeniski, līdz smalkumiem ir jāizaug. Domāju, ka progresējam ar katru dienu, ņemot vērā, ka visu apgūstam pašmācības ceļā.

Ir šausmīgi daudz ideju. Daudzas dziesmas tā arī paliek neierakstītas, jo, nākot jaunām, vecās sāk apnikt. Tādos gadījumos un vēl, kad dziesma kaut kādu iemeslu dēļ neiet, norakstām to kā «ugunskura dziesmu» un strādājam pie nākamās.

Nevar noliegt, ka 60. un 70. gadu mūzika uz mums atstājusi iespaidu. Fascinē tā laika mūzika un idejas. Daudzi mūs sauc par hipijiem. O.K., mums ir gari mati, mēs mīlam «Led Zeppelin», mums patīk ballēties, mūs nesaista vardarbība, neesam sistēmas vergi, taču nezinu, vai varam tāpēc saukt sevi par hipijiem. Tas, protams, glaimo, ja kāds tā domā, bet, manuprāt, īstu hipiju taču vairs nav.

Mēs nemēģinām par visiem simt līdzināties hipijiem. Visi jau nevar būt sešdesmit devītā gada hipiji. Viss iet uz priekšu, idejas, par kurām cilvēki cīnījās sešdesmitajos, ir nostiprinājušās mūsdienu sabiedrībā. Panki ir tikai pseidopanki, un hipiji arī vairs nav īsti hipiji. Ja mēs tādi būtu, tad šobrīd kādā komūnā vāktu no lauka zemenes.

 Jā. Tā tas ir jau no laika gala.

Piemēram, vasarā pazūdu no mājām uz vairākām nedēļām un, kad atgriežos, uzrakstu uz sienas: «Es te biju.»

 Kad eju uz mēģinājumiem, nezinu, ko mammai atbildēt, kad viņa jautā, cikos būšu. Var gadīties, ka mēģinājums ievelkas uz dienu, divām vai dažkārt vēl ilgāk. Tā notiek ne tāpēc, ka nevēlamies rēķināties ar vecākiem, bet tāpēc, ka mums kopā mūždien rodas spontānas idejas.

Vislabāk mums patīk izrauties no Rīgas. Reiz aizbraucām uz kaut kādu salu, uzcēlām no kokiem būdas un nodzīvojām tur nedēļu. Ēdām blakus dārziņos augošos dārzeņus un augļus un baudījām dzīvi.

Tic saviem dieviem

Uz ko jūs dzīvē paļaujaties?
Miķelis: Domāju, ka jāpaļaujas tikai uz sevi. Palīdzi sev pats, jo neviens cits tev nepalīdzēs.
Lukšs: Vēl mēs paļaujamies uz saviem dieviem. Kad Ārčijs strādāja kultūrpreču veikalā «Maize», tur bija izkārtne «Sāls ar maizi». Tad arī iepazināmies ar visu dievu dievu Sālarmaizi. Sālarmaizis ir varenākais no dieviem.
Roga: Ir arī apakšdievi, piemēram, Žilbis, Antišņauks un Ķihoakī. (Smejas.)
Ārčijs: Žilbis dod sauli, Antišņauks jālūdz, lai nebūtu iesnu, bet Ķihoakī liek klusu aizvērt durvis. Mums pat ir šo izdomāto tēlu zīmējumi.