Ziemassvētku brīnums

«Pa baltajiem pakalniem un lejām brida Ziemassvētki», bet es neko negaidīju. Turklāt tie pakalni Rīgas tuvumā nebija diez cik balti. Atklāti runājot, bija piemirsies arī gaidīt Ziemassvētku brīnumu. Nu, kārtējais gada nogales trakums, kas kaut kā godam jāpārlaiž.

Tādā noskaņā arī piekritu bijušā mīļākā piedāvājumam apciemot mani tai vakarā, «kad eglīte laistās un mirdz». Nekādus citus aizraujošākus piedāvājumus nebiju saņēmusi. Nu, lai nāk ar’!

Saglabājuši labas attiecības arī pēc atsvešināšanās, mēs allažiņ ar patiku pļāpājām viens ar otru. Ziemassvētku vakars izvērtās visnotaļ patīkams ar sarunu pie cepeša ar štovētiem kāpostiem, piparkūkām, dāvaniņām un degošām eglīšu svecītēm.

Biju pārliecināta, ka viss beigsies tā pēc pusnakts. Mans viesis laikus pratīsies iet prom pēc tam, kad būs pasniegta kafija. Neko vairāk no bijušā negaidīju un biju pārliecināta, ka negaida arī viņš. Vienkārši cilvēkam nebija kompānijas, tāpēc nāca ciemos pie ne gluži sveša tāda paša cilvēka, kam arīdzan nav īsti kur likties.

Tā gandrīz notika. Vēl pēdējās pļāpas priekšnamā. Viesis jau bija uzlicis roku uz durvju roktura. Es jau sāku apcerēt, kā kūkošu pie televizora, jo sātīgā maltīte vilka uz mīkstām mēbelēm un laiskošanos.

Pēkšņi blakus rokassomiņai mierīgi dusošais kaķis pieņēma lēmumu kopā ar viesi doties ārā. Runcis lēca uz durvju pusi, mana somiņa apgāzās, un no tās lēni un svinīgi, kā jau svētkos pienākas, izslīdēja pūdernīca, maciņš, atslēgas un prezervatīvu paciņa. Kaķis apošņāja visu šo bagātību, izrādot īpašu uzmanību prezervatīvu paciņai, kas smaržoja pēc aptiekas. Es ieķiķinājos. Mans viesis skaļi norija siekalas un izgrūda: «Pastāsti par saviem mīļākajiem.»

Droši vien manā sejā atspoguļojās pamatīgs samulsums, kuru es visai nemākulīgi pūlējos pabāzt zem bravūrības maskas: «Labi, bet tad tu pastāsti par savām mīļākajām!»

Sarunāts! Viesis tina vaļā šalli, rāva nost kurpes un kaut kā pārāk ātri metās atpakaļ pie viesību galda. Tika korķēta vaļā jauna vīna pudele. Es tikmēr neizpratnē pie sevis pārcilāju stāstiņus par mīļākajiem, nesaprazdama, ar kuru sākt?

«Nu, stāsti!» Aivars caur glāzi paskatījās uz mani.

Arī es pacēlu glāzi pie acīm un tāpat palūkojos pretī. Rubīnsarkanajā šķidrumā peldēja glāzes liekto sienu kropļots Aivara attēls. Samiedzu acis, kā laižoties ar slēpēm lejā no kalna, un zemā krūšu balsī, drīzāk, lai piešķirtu sev drošības sajūtu, nevis radītu erotisku noskaņu, sāku stāstīt. Nu, bija tāds, un bija šitāds…

Aivars ar interesi klausījās, palaikam mādams ar galvu, palaikam iestarpinādams: man bija līdzīgi. Jāteic, ne mazāk interesanti bija klausīties viņa stāstos. Jo vairāk mēs atklājāmies viens otram, jo vairāk jutu, kā veras vaļā mani sirds vārtiņi. Ik pa laikam pieķēru sevi, mēģinot atcerēties mūsu šķiršanās un atsvešināšanās īstos iemeslus. Dīvainākais bija tas, ka īstos iemeslus tā arī neidentificēju. To arī skaļi pateicu. 

«Iemeslu nebija,» Aivars mani ne pa jokam izbrīnīja. «Ļāvu iet, bet zināju, ka agri vai vēlu dabūšu atpakaļ. Es tevi joprojām ļoti mīlu! Vēl vairāk pēc visa, ko tu man izstāstīji.»

Jutu, kā sāku kust sīrupainā peļķītē. Mani kāds mīl! Tādu, kāda esmu. Saprot mani, ne mirkli nenosoda, neuzstāda noteikumus! Bet ko tad es? Vai tad manā sirdī negail tās pašas jūtas? Beznosacījuma mīlestība pret Aivaru. Līksmi pielēcu klāt savam vecajam jaunatklātajam mīļotajam, apliku rokas ap kaklu: «Cik tas ir brīnišķīgi! Cik man ir labi!»

Manī vibrēja visas fibras, un, ko nu liegties, iekāre lauzās uz āru kā negudra. Piespiedu vēderu Aivaram un jutu — ar viņu notiek tieši tas pats.

Cik tīkami bija atcerēties maķenīt piemirstos glāstus un pieskārienus! Cik brīvi es jutos mīlējoties! Viss tik labi zināms! Aivara zināmās jutīgās vietiņas reaģēja vētraini un uzreiz. Mans ķermenis pārvērtās par vienu vienīgu erogēno zonu.

Kad mēs paguruši gulējām, klausīdamies tuvumā esošās baznīcas Ziemassvētku zvanos, Aivars mierīgi un nosvērti teica: «Es par to daudz domāju. Kļūsti par manu sievu.»

Es piekritu. Un mēs dzīvojam kopā laimīgi vēl šobaltdien!