C, 18.08.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Māris Melgalvs. Ir. Bija jau sen

Irēna Auziņa, «Kultūras Forums»
Māris Melgalvs. Ir. Bija jau sen
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Arturs Andžs

Māris Melgalvs (15.03.1957.–14.01.2005.)

Māris ir, Mā­ris bija jau sen. Viņa dzejas māca pat skolasbērniem — jau kopš vairākiem gadiem. Ir iznāku­šas četras dzejoļu grāmatas, sarak­stīts noteikti ir daudz vairāk.

Kā kārtīgam dzejas metram pieklājas, Mā­rim bija arī skolnieki, kas kāri uzklausīja viņa pa­domus. Kopš 1985. gada viņš bija Rakstnieku sa­vienības biedrs.

Ja dzejniekiem veidotu citējamības indeksu, Mārim Melgalvam tas būtu ļoti augsts. Bet ne vi­si citētāji zina, ka rindas pieder Mārim. Tā vien­kārši notiek — dzejas aiziet tautās.

Jebkur var atskanēt kāda dziesma ar Māra vārdiem — krodziņā, autobusā, ballītē… Un atkal daudzi pat nezinās, kas šos vārdus sacerējis.

Paradoksu, ironijas (un pašironijas) meis­tars Māris 1980. gadā, tajā pašā, kad iznāca vi­ņa pirmais dzejoļu krājums «Meldijās iešana», veltījumā ierakstīja «…savu populārāko gaba­lu, kas Rīgā iet no rokas mutē», un šīs jaunā dzejnieka vārsmas dzied un atkārto gadsimta ceturksni vēlāk: «kārna vārna uz slapa kapa /../ ak vai cik stulbi ir nosist gulbi /../» Māris bija no tiem, kas savus dzejoļus zina un labprāt lasa no galvas.

Tas arī bija sen — kāda silta kompānija (pār­svarā divdesmitgadnieki), kurā bija visai daudz nākamo slavenību (pieminēšu tikai nu jau aiz­saulē esošos Elsbergu un Kunnosu) sapulcējās kādā dzīvoklī, un dzejnieki lasīja dzejas topoša­jiem filozofiem. Dažs no klausītājiem vēl šobalt­dien atceras, ka Māris izraisījis pārsteigumu, bez aizķeršanās lasīdams no galvas milzum daudz poētisku un paradoksālu vārsmu.

Māra drauga Jura Kulakova (Māris viņu mī­līgi sauca par Dūrīšu Juri) komponētās un «Pērko­na» dziedātās dziesmas izdejo ballītēs — vēl nedēļu pirms Māra aiziešanas vienā tādā biju. Un teicu draudzenei, cik labas dziesmas tās ir, tikai Māris ir tik slims. Ļoti, ļoti slims.

Viņš jau sen turējās aizsaules pavēnī. Nu pārcēlies aizsaulē, kur spo­žāk un siltāk. Ar dzejām, fotogrāfijām, kas arī reiz bija viņa aizraušanās, ar atmiņām. Varbūt «gaidīt to trolejbusu, kur vizinās viens smaids».

Šajos Ziemassvētkos Māris zvanīja. Zvanīja vairākiem kolēģiem, draugiem. Sveica svētkos un parunājās. Minēja, ka piezvanījis Belševicai, Auziņam, Ziedonim, mācītājam Bitem, un viņi «likās priecīgi». Man tika stāsts par pieklīdušo Muri Čuri, kurš pavada Māri uz veikalu, sēž un gaida. Nodomāju un pēc tam kādam teicu, cik Māris ir labs. Šī Mura dēļ.

Ir jau nejēdzīgi minēt salīdzinājumus, bet varbūt kāda nejēdzība Mārim pat piestāv — viņa dzejā un dzīvē ir kaut kas no franču dzejas ģēnija Verlēna. Smaga biogrāfija un daudz dzidras mū­zikas poēzijā. Un neviens un nekas nav jāattais­no, ja runa ir par dzeju.

Māris ir aizgājis. Viņš vairs nezvanīs — ne «pieklājīgā» laikā, ne pusnaktī. Kā raksta viņa jaunības draugs Klāvs: «Paiet gadi, un pēkšņi pulkstenis saka — tik.»

Mēs, palikušie, nu zinām, cik bija atvēlēts Mārim. Pārāk maz vidējam mūža ilgumam. Bet viņa dzīve nebija «vidējais mūžs».

Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu