Māris Melgalvs (15.03.1957.–14.01.2005.)
Māris ir, Māris bija jau sen. Viņa dzejas māca pat skolasbērniem — jau kopš vairākiem gadiem. Ir iznākušas četras dzejoļu grāmatas, sarakstīts noteikti ir daudz vairāk.
Kā kārtīgam dzejas metram pieklājas, Mārim bija arī skolnieki, kas kāri uzklausīja viņa padomus. Kopš 1985. gada viņš bija Rakstnieku savienības biedrs.
Ja dzejniekiem veidotu citējamības indeksu, Mārim Melgalvam tas būtu ļoti augsts. Bet ne visi citētāji zina, ka rindas pieder Mārim. Tā vienkārši notiek — dzejas aiziet tautās.
Jebkur var atskanēt kāda dziesma ar Māra vārdiem — krodziņā, autobusā, ballītē… Un atkal daudzi pat nezinās, kas šos vārdus sacerējis.
Paradoksu, ironijas (un pašironijas) meistars Māris 1980. gadā, tajā pašā, kad iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums «Meldijās iešana», veltījumā ierakstīja «…savu populārāko gabalu, kas Rīgā iet no rokas mutē», un šīs jaunā dzejnieka vārsmas dzied un atkārto gadsimta ceturksni vēlāk: «kārna vārna uz slapa kapa /../ ak vai cik stulbi ir nosist gulbi /../» Māris bija no tiem, kas savus dzejoļus zina un labprāt lasa no galvas.
Tas arī bija sen — kāda silta kompānija (pārsvarā divdesmitgadnieki), kurā bija visai daudz nākamo slavenību (pieminēšu tikai nu jau aizsaulē esošos Elsbergu un Kunnosu) sapulcējās kādā dzīvoklī, un dzejnieki lasīja dzejas topošajiem filozofiem. Dažs no klausītājiem vēl šobaltdien atceras, ka Māris izraisījis pārsteigumu, bez aizķeršanās lasīdams no galvas milzum daudz poētisku un paradoksālu vārsmu.
Māra drauga Jura Kulakova (Māris viņu mīlīgi sauca par Dūrīšu Juri) komponētās un «Pērkona» dziedātās dziesmas izdejo ballītēs — vēl nedēļu pirms Māra aiziešanas vienā tādā biju. Un teicu draudzenei, cik labas dziesmas tās ir, tikai Māris ir tik slims. Ļoti, ļoti slims.
Viņš jau sen turējās aizsaules pavēnī. Nu pārcēlies aizsaulē, kur spožāk un siltāk. Ar dzejām, fotogrāfijām, kas arī reiz bija viņa aizraušanās, ar atmiņām. Varbūt «gaidīt to trolejbusu, kur vizinās viens smaids».
Šajos Ziemassvētkos Māris zvanīja. Zvanīja vairākiem kolēģiem, draugiem. Sveica svētkos un parunājās. Minēja, ka piezvanījis Belševicai, Auziņam, Ziedonim, mācītājam Bitem, un viņi «likās priecīgi». Man tika stāsts par pieklīdušo Muri Čuri, kurš pavada Māri uz veikalu, sēž un gaida. Nodomāju un pēc tam kādam teicu, cik Māris ir labs. Šī Mura dēļ.
Ir jau nejēdzīgi minēt salīdzinājumus, bet varbūt kāda nejēdzība Mārim pat piestāv — viņa dzejā un dzīvē ir kaut kas no franču dzejas ģēnija Verlēna. Smaga biogrāfija un daudz dzidras mūzikas poēzijā. Un neviens un nekas nav jāattaisno, ja runa ir par dzeju.
Māris ir aizgājis. Viņš vairs nezvanīs — ne «pieklājīgā» laikā, ne pusnaktī. Kā raksta viņa jaunības draugs Klāvs: «Paiet gadi, un pēkšņi pulkstenis saka — tik.»
Mēs, palikušie, nu zinām, cik bija atvēlēts Mārim. Pārāk maz vidējam mūža ilgumam. Bet viņa dzīve nebija «vidējais mūžs».