Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8726989t1h8335.jpg)
Lai arī «Spices» akvārijā tās ir visai miegainas un uzvedas kā labi audzinātas lēdijas (trešdienās sešos vakarā tās baro — ir vērts paskatīties) un aina zoodārzā ir tieši tāda pati, fona informācija tev tik un tā liek pabakstīt stiklu, sakot: parādi savus zobiņus…
Protams, ir redzēti gan foto, gan video, kur šīs miegainās lēdijas — pirajas — uzvedas kā visīstākais nelabojamu slepkavu bars. Un tu skaties, skaties, un asinis sāk stingt… Fui, cik briesmīgi!
Kādreiz dzīve uz šīs planētas bija tikai un vienīgi izdzīvošana. Un tagad, apslinkuši, aptaukojušies un visādi citādi gurdeni, mēs meklējam adrenalīnu. Viens no tiem, protams, ir piraja.
Kā tas sākās?
Slavenākais vainīgais ir Teodors Rūzvelts
Tieši tā — tas ir Amerikas divdesmit sestais prezients, kurš 1913. un 1914. gada mijā ceļoja pa Amazoni. Viss bija sagatavots kā nākas — Rūzveltam bija «jāatklāj» upe (tā vēl tagad saucas Rio Theodore Roosevelt), bet galvenais pasākums koncentrējās uz nabaga pirajām. Tai pašai Teodora atklājamai upei ar tīkliem tika norobežots simt metru garš gabals, kurā brazīliešu makšķernieki, nokrāvušies ar auklām un āķiem, salaida iekšā simtiem piraju. Kad eksprezidents bija «atklājis» upi, viņu brīdināja, lai viņš nekādā gadījumā nebrien ūdenī — tikšot uzreiz apēsts. Tad vietējie šovmeņi atveda govi, iešķēla tai tesmeni un iestūma upē. Izbadējušos piraju simti tik tiešām to lopu norija, atstājot vien baltus kaulus. Rūzvelts un kāds simts svītu pavadošo žurnālistu esot bijuši bāli. Tā, lūk, top vēsture. Un ne tikai.
Rūzvelts šo gadījumu aprakstīja grāmatā, bet pirms tam šī ziņa kļuva par pirmo visas pasaules presē — nekad nekāpiet Amazonē, tās mazās zivteles pirajas jūs noskrubinās dažos mirkļos. Arī Holivuda parūpējās par kādu kino, kur cilvēkiem uzbruka šoreiz jau lidojošas pirajas ar gariem un briesmīgiem zobiem, un gribētāju redzēt lietusmežu upju šausmas un arī uzturēt mītu savairojās milzīgā ātrumā.
Te nu mēs esam. Misters Rūzvelts parūpējās par it kā šausminošo piraju sabiedriskajam attiecībām, radot tām milzu popularitāti, bet pie viena nezinātniskā līmenī pierādīja mums tik pazīstamā teiciena «bada laikā velns pat mušas ēd» patiesīgumu. Parasti Dienvidamerikā ar pirajām tā notiek, kad beidzas lietus periods un seklākās upēs krietni samazinās ūdens līmenis. Kur tad tu spruksi — vēders prasa savu. Bet leģendas turpinājumu uztur nevērīgi zvejnieki, jo vietējie indiāņi kādreiz esot skuvušies ar šīs zivs zobiem, tik asi tie ir. Vietējie upēs peldas, un nav dzirdēts, ka kāds būtu nograuzts.
Latvieši peldējās, bet vācu tūristi novērsās…
…jo nevēlējās redzēt masu slepkavību. Tā man stāstīja Undīne Eglāja pēc tam, kad pēc piraju zvejas Orinoko deltā Venecuēlā viņa kopā ar ceļabiedriem turpat arī nopeldējās. Tajā dienā bijuši ekspedīcijā džungļos, kur redzēt kokos guļošas čūskas ir visai parasta lieta, bet visa tā radība, kas lido, rāpo un kož, gan bijusi neizturama. Pēc visām šīm mokām ceļotāji esot bijuši nikni, bet atplaukuši, kad rokās iespiestas maikstes ar auklu, kuru galā piesiets parasts uzgrieznis un gaļas gabals uz āķa. Būšot piraju cope. Esot jādara tā, ka ar maiksti jādauza pa ūdeni, tad piraja dosies pēc gaļas un pieķersies. Kas tev deva! Dauzījuši, dauzījuši, bet šīs uzkodu tik apskrubinājušas, un viss. Kad bija mests miers, vietējie teikuši, lai taču nopeldoties. Vāciešiem izstiepušās garas sejas, bet latviešiem neesot bijis divas reizes jāsaka… Lūk, reālais fakts no piraju un cilvēku kopdzīves Orinoko.
Pirajas stikla kastē un… Daugavā
Par lielāko (var sasniegt pat sešdesmit centimetru lielumu) un it kā bīstamāko tiek uzskatīta Pygocentrus piraya, bet akvārijos parasti izmitina sarkanās vai sarkanvēdera pirajas (Pygocentrus nattereh). Tās taču izskatās efektīvāk un briesmīgāk! Bet Floridas un Teksasas štatā ASV tās ir aizliegtas, baidoties, ka zivis var nonākt atklātos ūdeņos. Daugavā? Var jau šādu joku nostrādāt — viena otra prese uzķersies, bet nabaga piraja neizdzīvos — par vēsu.
Ja piraja zaudē kādu no saviem briesmīgajiem zobiem, tūdaļ aiz smaganām sāk augt jauna zobu rinda, kas vēlāk izspiež ārā veco. Protams, zobu var pazaudēt medījot. Pirajas parasti uzturas ne pārāk organizētos baros, bet medī profesionāli — no slēpņa, pielavoties vai dzenoties pakaļ. Kad tās pielavās, tad dara to upurim no aizmugures, lēnām ielencot. Dažas pirajas pat izliekas, ka nemaz nemedī. Arī akvārijā tām vislabāk garšo dzīvas zivis. Tā kā iznomājiet «National Geographic» attiecīgo kaseti — tai uz vāka noteikti būs briesmīgs pirajas vieplis, palasiet kādas vecas grāmatas par Dienvidamerikas džungļiem, un šausmas būs kā uz delnas. Vislabāk, protams, uz Amazoni braukt pašam, nāvekli piraju noķert… un gardu muti apēst.
Tā tik tiešām ir ļoti garšīga zivs… Bon apetit!