Ar 938 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 188. ir zinātnieks KĀRLIS BALODIS.

«Jāizsaka sevišķi liela pateicība profesoram Pēterim Zālītem ar kundzi par to, ka viņi sapratuši ievērojamā tautsaimnieka smadzeņu zinātnisko un etnogrāfisko nozīmi,» 1931. gada 16. janvārī atzina Latvijas Universitātes Nervu klīnikas vadītājs, profesors Dr. med. Ed. Kalniņš, kura vadībā iepriekšējā dienā 2. pilsētas slimnīcas kapličā mediķi izņēma mirušā profesora Kārļa Baloža smadzenes. Tās bijušas ļoti labi attīstītas un uzkrītoši smagas — 1420 grami. Tā kā aprēķini liecināja, ka latviešu vīrieša vidējais smadzeņu svars vecumā no 60 līdz 80 gadiem ir 1297,5 grami, tad pētnieki pieņēma, ka Baloža smadzenes spēka gados (21–50 gadu vecumā) bijušas vismaz 1500 gramus smagas, kamēr vidējais rādītājs šajā grupā — 1363,5 grami. Ar Baloža smadzeņu svaru klīnikas vadītājs izskaidroja viņa lielās gara un darba spējas.

«Jaunāko Ziņu» lasītāji uzzināja, ka profesora smadzenes uzglabās Latvijas Universitātes Nervu klīnikas muzejā, kur jau atrodas piecu ievērojamu latviešu smadzenes (avīze gan nosauca trīs: pulkvedi Jorģi Zemitānu, komponistu Jāni Straumi, Latvijas Universitātes pirmo rektoru, profesoru Ernestu Felsbergu). Mediķu pētījumi ļāva apgalvot, ka, salīdzinot ar citiem pasaulslaveniem zinātniekiem, profesora Baloža smadzenes sver tikpat, cik dzejnieka Dantes smadzenes, ka rakstnieka Šillera smadzenes 46 gadu vecumā svēra 1580 gramus, bet matemātiķes Sofijas Kovaļevskas — 1385 gramus.

Šīs kalkulācijas izklausās kuriozas un pat absurdas, bet citādi bija pirms 74 gadiem, kad cilvēki ievērojamo laikabiedru izcilību raudzīja konkrēti izskaidrot. Par to, ka pētāmajiem pieskaitāms profesors Balodis — plaša vēriena latviešu tautsaimnieks, kas savās zināšanās bija bagāts kā Rokfellers, savās idejās neizsīkstošs, savā pārliecībā drošs un neatkarīgs cīnītājs pret visāda veida korupciju un partiju veikaliem, «Jaunāko Ziņu» redaktora Jāņa Kārkliņa vārdiem runājot, šaubu nebija un nav.

Kāpēc ievērojams?

Pasaules klases demogrāfs, ekonomists futurologs, izcils finanšu speciālists — tā profesoru Kārli Balodi raksturo viņa biogrāfi Nikolajs Balabkins un Manfrēds Šneps aizraujoši nopietnajā pētījumā «Kad Latvijā būs labklājības valsts: tautsaimnieks Kārlis Balodis».

Starptautisku atpazīstamību viņš ieguva laikā no 1895. līdz 1919. gadam (izņemot 1901. — 1903. gadu, kad dzīvo Latvijā), kad strādāja Vācijā. Taču paspēja būt klāt arī vienā no Latvijas valstij grūtākajiem brīžiem: kad Bermonts uzbruka Rīgai, 55 gadus vecais profesors atradās brīvprātīgo rindās Tautas Padomes rotā.

Krievijā 1898. gadā viņš ieguva Zinātņu akadēmijas lielo zelta medaļu un Dmitrija Tolstoja prēmiju — reprezentablāko tā laika akadēmijas balvu — par 1897. gadā publicētiem pētījumiem demogrāfijā. 1925. gada rudenī, kad PSRS Zinātņu akadēmija svinēja 200 gadu jubileju, profesoru Balodi aicināja uz šīm svinībām kā goda viesi 120 pasaules slavenāko zinātnieku skaitā.

Pirmā pasaules kara laikā viņš strādāja par ekonomisko padomnieku Vācijas Kara ministrijā. Par nopelniem viņu paaugstināja no valsts padomnieka par virspadomnieku un slepenpadomnieku. Balodis izstrādāja pārtikas kartīšu sistēmu Vācijā.

Kad Anglijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs 1917. gada 2. novembrī parakstīja rezolūciju, kurā apsolīja ebrejiem mājas vietu Palestīnā, profesors Kārlis Balodis Berlīnē kļuva par vācu Palestīnas komitejas priekšsēdētāju un vēsturē pirmā Palestīnas valsts saimnieciskās uzbūves plāna autoru.

Viņa pasaulslavenā grāmata «Ieskats nākotnes valstī. Ražošana un patēriņš sociālā labklājības valstī» bija pirmais pētījums tautsaimniecības literatūrā, kurā mēģināts skaitliski aplēst sociālisma realizēšanas iespējas vēl 19. gadsimta beigās, par pamatu pieņemot 1895. gada tehnikas attīstības līmeni Vācijā. Būtiski atgādināt viņa atziņu: «Ja mēs vēlamies pāriet uz sociālismu mierīgā ceļā un tuvākā nākotnē, tad pirmām kārtām jāatsakās no briesmām, kas satrauc ikvienu, pat vismiermīlīgāko pilsoni un pārvērš to par niknu sociāldemokrātijas ienaidnieku, — jāatsakās no ražošanas līdzekļu ekspropriācijas bez atlīdzības.» Pētījumā Balodis lika pamatu tautsaimniecības starpnozaru bilances metodei, ko pēc pusgadsimta tālāk attīstīja krievu izcelsmes amerikāņu profesors Vasilijs Ļeontjevs, par to 1973. gadā saņemot Nobela prēmiju.

«Nākotnes valsts» otrajā izdevumā (1919) Balodis sastādīja uz statistiskiem aprēķiniem balstītu plānu, kā, sabiedriskojot saimniecību, Vācija 3–4 gadu laikā varētu kļūt par vispārējas pārticības un labklājības valsti.

Vācijā viņa plāns atsaucību neguva, toties kļuva par pamatu pirmajam padomju tautsaimniecības plānam 1923. — 1924. gadā. Ļeņins bieži Balodi cildināja un viņa grāmatu ņēma par paraugu, izstrādājot Padomju Krievijas Valsts elektrifikācijas komisijas plānu.

No mācītāja par zinātnieku

Kārlis Balodis ir dzimis 1864. gada 20. jūnijā Bilstiņu pagasta Zīles krogā Kokneses draudzē kalēja Miķeļa Baloža un viņa sievas Annas ģimenē, kurā jau auga 10 gadus vecs dēls un sešgadīga meita. Divu gadu vecumā Kārlēnam nomira tēvs, tāpēc viņa vienīgā skola bija trīs mēneši, kad septiņu gadu vecumā viņam kāda vācu dāma māca lasīt un rakstīt. Pašmācības ceļā Kārlis sagatavojās ģimnāzijas gala eksāmeniem un kā eksterns 1883. gadā tos nolika Jelgavas ģimnāzijā. «Ģimenes apspriedē vienojās, ka arī Kārlim jāstudē. Bet ko?» atstāsta viņa svainis un draugs profesors Pēteris Zālīte. Kārļa vectēvs Andrejs bija hernhūtiešu tētiņš, tāpēc ģimenē valdīja reliģisks gars un mamma gribēja, lai Kārlis top par mācītāju. Un Kārlis studē teoloģiju Tērbatas universitātē. 1888. gadā viņu iesvētī par luterāņu mācītāju. Taču viņam vairāk pie sirds eksaktās zinātnes. 1891. — 1892. gadā viņš studē ģeogrāfiju Jēnā, iegūstot filozofijas doktora grādu, bet 1895. gadā Minhenes un Berlīnes universitātēs pievēršas tautsaimniecības un statistikas studijām. Ar tām viņa vārds kļuva starptautiski pazīstams.

1919. gada rudenī Balodis jau kā pasaulslavens zinātnieks atgriezās Latvijā. Viņš mudināja Latviju sekot Dānijas paraugam un analizēja Latvijas kapitālistiskās un sociālistiskās attīstības ceļus, cenšoties tos savienot, — ieteica valdībai daļu muižu zemes izpirkt, lai apgādātu ar to bezzemniekus, toties muižu centrus saglabāt, lai neizpostītu iekoptās zemes un saimniecības ēkas.

1919. gada 29. septembrī, atklājot Latvijas Augstskolu, pēc Tautas Padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes akadēmisko runu teica Kārlis Balodis. Viņa biogrāfi Nikolajs Balabkins un Manfrēds Šneps uzskata, ka šī runa bija Baloža biogrāfijas kulminācijas punkts Latvijas periodā un vienlaikus sākuma punkts lejupslīdei un vienpadsmit vientulības gadiem Latvijā.

Balodis cerēja uz rektora amatu Latvijas Augstskolā. Taču velti. Viņu gan iecēla augstskolas vicerektora amatā, bet 1919. gada decembrī šo iecelšanu anulēja, jo universitātes amatpersonas varēja ievēlēt tikai paši mācībspēki. Nācās samierināties ar ierindas profesora amatu Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, šajā amatā Balodis sabija līdz nāves stundai.

1920. gada sākumā, kad no Latvijas padzina padomju armiju, Balodis raksta grāmatu «Latvijas nākotne pie sliktas un pie labas valdības», cerot būt valstij noderīgs finanšu jautājumos. Viņš analizē nodokļu sistēmu, dod konkrētus padomus, kā atjaunot izpostīto rūpniecību. Taču priekšlikumi palika neuzklausīti — vainojama esot viņa vāciskā pagātne un nesaskaņas ar Ulmani, kura valdību viņš kritizēja, piemēram, par Latvijas mežu un linu monopola nodošanu ārzemju spekulantu rokās.

Neatkarīgajā Latvijā profesoru Balodi nesaņēma kā autoritāti, kurai būtu ierādāma izcila vieta mūsu valsts un tautsaimnieciskās dzīves virzīšanā, bet kā vecu profesoru, kuram daudz oriģinālu, bet dzīvei nepiemērotu ideju. «Viņš jutās kā ērglis, kam apgriezti spārni,» vērtēja Pēteris Zālīte. «Šī neuzticības atmosfēra padarīja lielo zinātnieku vēl vientuļāku,» nekrologā raksta «Jaunākās Ziņas».

Latvijas delegācijas eksperts

Taču ne jau trako ideju dēļ Kārlim Balodim nedeva iespēju darboties. Savu tiesu galvassāpju Latvijā viņam radīja Prūsijas valdības padomnieka amats. Pētnieki gan norāda, ka par Balodi kā Latvijas patriotu nebijis iemesla šaubīties, — viņš ļoti nopūlējies, lai 1919. gadā piespiestu Vācijas valdību pārtraukt iejaukties Latvijas lietās. Taču pēc 1918. gada Brestas pamiera Balodis iestājās Vācijas neatkarīgo sociāldemokrātu partijā, bet lielo bedri viņa karjeras ceļā izraka piedalīšanās augsta līmeņa sociāldemokrātu politiskajās spēlēs.

«1920. gada vasarā K. Balodis, būdams Latvijas delegācijas eksperts (saimnieciskajos jautājumos; bijis neapturams runātājs un delegācijas vadītāja Jāņa Vesmaņa norādījumus nekad neņēmis vērā. — I. L.) miera sarunās ar Padomju Krieviju, kādu laiku uzturējās Maskavā. Un tur vācu neatkarīgo sociālistu uzdevumā viņš tikās ar komunistu līderiem. Viņš centās būt noderīgs arī Padomju Krievijas socializācijā. Šie kontakti ar Maskavas komunistiem bija liktenīgi profesora K. Baloža karjerai Latvijā, jo kļuva par ieganstu tam, ka viņam kā Latvijas delegācijas ekspertam izteica neuzticību. Viņš kā politiķis pieļāva kļūdu,» konstatē Balabkins un Šneps.

Tolaik prese Balodi nostādīja avantūrista — vietas meklētāja — lomā, kas gribot «piesmērēties» gan Vācijai, gan Padomju Savienībai un Latvijai. Balodis bija spiests atzīt, ka Maskavā vācu neatkarīgo sociālistu uzdevumā esot 4–5 reizes privātā kārtā sarunājies ar dažiem ievērojamiem Padomju Krievijas darbiniekiem, lai noskaidrotu, ar kādiem noteikumiem iespējama viņu piedalīšanās III Internacionāles darbā un kā Padomju Krievijai veicas ar sociālisma celšanu.

Tā kā tobrīd Baloža grāmata bija vienīgā, kur sistemātiski izklāstīta socializētās tautsaimniecības izveide, kaut arī tikai pārtikas un citu iedzīvotājiem nepieciešamo preču ražošanā, to tulko Krievijā. Viņš, būdams par to sajūsmā, gribēja tur stāties darbā un taisījās piedāvāt savus pakalpojumus tieši Ļeņinam. Tas neizdevās Pētera Stučkas naidīguma dēļ.

Baloža dzīvesstāsts liecina, ka vairāk par visu šajā pasaulē viņš gribēja piedalīties paša idejas par Nākotnes valsti īstenošanā. Viņa personības traģisms slēpjas faktā, ka vēsture pēc Pirmā pasaules kara gan Vācijā, gan Latvijā, gan Krievijā radīja iespēju veidot sociālās labklājības valstis, taču Balodim — cilvēkam, kurš, viņaprāt, zināja, kā to izdarīt vislabāk, — neļāva darboties. Neveiksmīgais mēģinājums īstenot humānu sociālismu Krievijā nošķīra Balodi gan no Krievijas boļševikiem, gan no Latvijas pilsonības līderiem.

Fantasts ar vērienu

1920. gada Satversmes vēlēšanas gāja viņam secen, jo, zaudējis cerības piedalīties Krievijas socializācijā, Balodis sarāva attiecības ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un tās vēlēšanu listē neiekļuva. Arī 1922. gada Saeimas vēlēšanās partija viņu ignorēja.

Viņš tobrīd ir slaids, kalsns, mazliet uz priekšu salīcis kungs ar neparasti augstu pieri, iesirmu bārdu un kuplām ūsām, kas apsedz lūpas tādā mērā, ka vieglu, gandrīz bērnišķīgu smaidu, viņam runājot, var manīt tikai šaurajās, īsredzīgajās acīs aiz aceņu stikliem. Tā profesoru raksturojis Jānis Kārkliņš, piebilstot, ka daudzi tā laika prātīgie un praktiskie darbinieki, arī Saeimas deputāti, viņu dēvē par plaša vēriena fantastu, kura idejas neesot piemērotas mazās Latvijas reālajiem apstākļiem. Kāpēc Kārli Balodi uzskata par dīvaini? Sava loma neveiksmīgajiem mēģinājumiem 1889. — 1891. gadā dibināt latviešu koloniju Brazīlijā, kas Balodim sagādāja plānā galdiņa urbēja slavu.

20. gadu sākumā viņš argumentē «par Daugavas aizsprostošanu un lielas spēkstacijas celšanu, lai ar lētu elektrību apgādātu jaunās valsts rūpniecību un lauksaimniecību. Viņš uzsāk enerģisku kampaņu «Jaunākās Ziņās», ar visos sīkumos izstrādātām aplēsēm apstaigā Saeimas un valdības locekļus. Tiem vēl pagasta apmēru domāšana: viņi rausta plecus, purina galvas, ar smīnu atvelkas sānis. Profesora skaitļi liekas pārāk lieli, lai tos ietilpinātu mazās valsts budžetā. No ārējā aizņēmuma viņi baidās kā no nepanesamas nastas. Tūlīt rodas arī atsevišķo grupu apsvērumi: kas no šāda ieguvuma mantos vairāk, kas mazāk? Rūpniecība vai lauksaimniecība? Pēdējās pārstāvji nostājas opozīcijā pret tādu izšķērdību. Kaut gan lielais fantasts šoreiz pirmā gājienā zaudē, viņa ideja tomēr pēc nedaudz gadiem uzvar, to iedzīvina un ar to lepojas tie paši sākumā nepiekāpīgie opozicionāri. Rodas ar zviedru palīdzību uzceltais Ķegums,» neviltotās simpātijas pret profesoru neslēpj Jānis Kārkliņš.

Arī otrajā Saeimā Balodis neiekļuva. Lai piedalītos trešās Saeimas vēlēšanās, kopā ar domubiedru Pēteri Zālīti dibināja Darba Savienības partiju, jo «pašreizējās politiskās partijas, iestigdamas korupcijā, diametrāli mainījušas savus ideālus». Balodis bijis aizrautīgs runātājs 3. Saeimā ar satriecoši fenomenālu atmiņu skaitļos. Svarīgos jautājumos allaž ņēmis vārdu un ar lielu dedzību aizstāvējis savus uzskatus, kas daudzkārt stipri atšķīrās no vidusmēra praktisko politiķu uzskatiem.

Īpašs. Arī nāvē

Kārlis Balodis bija tik neikdienišķa personība, ka pat viņa aiziešanai mūžībā laikabiedri neļāva palikt ikdienišķai. Pēc nāves atklājās, ka profesora laulības dzīve bijusi ļoti nelaimīga un viņa dzīvē liela loma bijusi divām sievietēm. 1904. gadā viņš apprecējies ar vācieti Adeli fon Hugo, austriešu virsnieka atraitni ar divām meitām. No 1916. gada viņi dzīvo šķirti, likumīgi nešķīrušies. Rīgā profesora dzīves ceļā jau 1903. gadā bija ienākusi gleznotāja Emīlija Gruzīte. Pie viņas Balodis tajā liktenīgajā 1931. gada 5. janvāra priekšpusdienā, kad saslima ar gripu, dzēris tēju. Mājās teicis, ka no tējas viņam vājums uznācis, un aizvests uz slimnīcu, kur nomira 13. janvārī.

«Dažos rīta laikrakstos pēdējā laikā parādījušās ziņas, ka vairākas sabiedrībā izcilus personas kritušas par upuri «ļaunai rokai». Minēti dzejnieka Raiņa, ģen. Radziņa un prof. Baloža vārdi, kas it kā esot nozāļoti,» 1931. gada 26. februārī rakstīja «Jaunākās Ziņas». Aizdomas publiski vairākkārt bija izteicis rakstnieks Viktors Eglītis. Tāpēc Rīgas apgabaltiesas prokurors ierosināja apstākļu noskaidrošanu. Tā kā nopratināšanā rakstnieks konkrētus norādījumus «nozāļošanas lietā» nespējis dot, prokurors izziņu izbeidza, bet Eglīti kā baumu galveno izplatītāju nodeva tiesai. Ko tā sprieda, nav zināms, taču baumu sēkla dīga. Jau 18. aprīlī «Jaunākās Ziņas» ar virsrakstu «Prāva par draudiem prof. Zālītem un baumas par prof. Baloža noindēšanu» steidza ziņot, ka nupat miertiesā pie atbildības saukta gleznotāja Emīlija Gruzīte par vēstuli, kurā draudējusi iznīcināt profesoru Zālīti, un stāstīja, ka liecinieki atstāstījuši gleznotājas vārdus: «Ir iespējams, ka es esmu prof. Baloža slepkava!» Viņa pati gan to noliedza. Taču profesors Zālīte panāca apgabaltiesas prokurora lēmuma par izziņas izbeigšanu atcelšanu un iepriekšējās izmeklēšanas atsākšanu. Profesora Kārļa Baloža līķa «izrakšanas un uzšķēršanas darbus» vadīja Rīgas pilsētas 7. iecirkņa izmeklēšanas tiesnesis. 15. jūnijā Balodi izraka, ekshumēja un pārapglabāja, bet 7. augusta sākumā pats tieslietu ministrs Juris Pabērzs sabiedrībai, kas pēdējā laikā dzīvi interesējās par Kārļa Baloža nāves apstākļiem, vēstīja, ka ķīmiskā izmeklēšana nekādas indes profesora iekšējos orgānos nav atradusi.