Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/12/8730068t1h1628.jpg)
Tas bija Pitagors, kas pirmais sevi nosauca par filosofu; tieši viņam pasaule var būt pateicīga par šo jēdzienu. Pirms Pitagora domātāji sauca sevi par gudrajiem, tas ir, tiem, kuri zina. Pitagors bija daudz pieticīgāks. Nodēvēdams sevi par filosofu, viņš atzina, ka ir tas, kurš pūlas izzināt un noskaidrot.
«Kas gan ir finanšu pavēlnieki salīdzinājumā ar laika un telpas bezgalību? Pat ja viņi sasniegs augstāko varu uz zemes, vai nebūs vien smieklīgi despoti uz kosmiskā puteklīša? Kas paceļ cilvēku no nodokļu maksātāja statusa uz rotējoša atoma līdz Kosmosa pilsoņa statusam?» jautā mūsdienu domātāji.
«Kas atklāj cilvēka radniecību ar kokiem un puķēm akmeņiem un ūdeņiem, ar saulēm debesu jumā? Kas atgādina, ka bez saitēm ar zemi cilvēkam piemīt arī dievišķais spēks, kas dara viņu par nezūdošu skaņu Bezgalības simfonijā?» tiek jautāts kopš laika gala.
Pitagors, kas jau agrā jaunībā kļuva pazīstams ar filosofisko koncepciju skaidrību, sarunās ar skolniekiem bieži vien lietoja simboliskus aforismus. Lūk, daži no tiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām:
* Izvairies no ceļiem, kas jau izstaigāti, meklē jaunus ceļus (meklē gudrību vienatnē)!
* Pievaldi savu mēli un seko Dievam (šis aforisms brīdina, ka izteikts vārds tā vietā, lai sniegtu adekvātu priekšstatu par cilvēku, var citus maldināt. Tāpēc, ja ir kaut mazākās šaubas par to, vai tas jāizsaka, labāk noklusēt)!
* Pūš vējš. Pazemīgi ieklausies tā šalkoņā (dabas elementu dievišķajā harmonijā un ritmā)!
* Palīdzi cilvēkam pacelt nastu, nepalīdzi to nolikt zemē (jācenšas palīdzēt centīgajam, taču nekad tam, kurš cenšas izvairīties no atbildības, — grēks palīdzēt slinkajam)!
* Nerunā par Mācību bez gaismas (brīdinājums neinterpretēt Dieva un zinātnes noslēpumus bez gara un prāta apgaismības)!
* Izejot no savas mājas, negriezies atpakaļ, citādi tur iemājos fūrijas (brīdinājums par ciešanām, kas sagaida to, kurš, reiz sācis izzināt patiesību, atgriežas neziņas netikumā. Labāk neko nezināt par pasaules dievišķo kārtību nekā apstāties pusceļā)!
* Neļauj bezdelīgām iemājot zem sava nama jumta (brīdinājums nepiesārņot savu prātu ar maldiem un nelaist savā dzīvē cilvēkus, kuri nespēj garīgi pilnveidoties, racionāli domāt un apzinīgi darboties)!
* Nesteidzies nevienam sniegt savu labo roku (nedalies gudrībā un zināšanās [labā roka] ar tiem, kas nespēj tās novērtēt. Roka šeit nozīmē patiesību, kura ceļ tos, kas paklupuši savas neziņas dēļ. Bet, tā kā daudzi no paklupušajiem neizjūt vajadzību pēc gudrības, viņi drīzāk nocirtīs pastiepto roku nekā to satvers. Vienīgi laiks spēj kliedēt viņu tumsību)!
* Piecēlies no gultas, izlīdzini sava ķermeņa nospiedumus (Pitagors uzskatīja, ka skolniekiem, kuri pamodušies no neziņas, jānorobežojas no atmiņām par bijušo tumsu)!
Līdz mūsdienām nonākušas daudzas dīvainas leģendas par Pitagora piedzimšanu. Dažas no tām vēsta, ka viņš nebija vienkāršs mirstīgais, bet gan viens no dieviem, kas pieņēmis cilvēka veidolu, lai ienāktu pasaulē un mācītu cilvēku cilti. Vēl citas — ka viņš vēl aizvien ir viens no tiem, kurš katram, kas vien to vēlas, dod iespēju būt harmonijā ar Telpu un Laiku.