Spēļlietas, kas attīsta bērna domāšanu

Cik tās mašīnītes un mašīnas var pirkt! Plastmasas autiņi nav dārgi, taču četrgadīgā, piecgadīgā īpašnieka roķelēs tās drīz avarē — riteņi nokrituši, durtiņas izgāzušās. Ir arī lielās mašīnas, ir ar pulti vadāmas, taču vecāki zina, cik ātri bērna sajūsma par tām pāriet. Tas par puikām. Meitenītēm krājas lellītes, visādi mīksti zvēriņi… Protams, arī šīs rotaļlietas bērniem vajadzīgas, taču ir vēl arī citas, kas bērnus īpaši attīsta, sagatavo skolai. Tās rādīja un par tām stāstīja Rīgas 208. bērnudārza audzinātāja Biruta Cīrule. Viņas grupiņas bērni, izņemot dažus, uz skolu dosies 2006. gadā. Bet, kā saka audzinātāja, viņi sākuši gatavoties skolai jau kopš pārnākšanas no jaunākās grupas. Tā kā ne visām māmiņām ir iespējams ievietot savus mazuļus bērnudārzā (nav vietu!), bet laukos šīs iespējas var izmantot tikai pagastu centros dzīvojošie (ja vispār tur ir bērnudārzs), tālumnieku bērniņi parasti aug mājās, mammītes vai omītes pieskatīti. Un tāpēc visvairāk šiem mājas bērniņiem īpaši noderīgi ir audzinātājas Birutas ieteikumi. «Galvenais, lai rotaļlietas un spēles attīstītu pirkstu veiklību. Regulāra pirkstu muskulatūras nodarbināšana ir lielisks stimuls smadzeņu darbības attīstībai, sekmē rokas sagatavošanu rakstīšanai, valodas attīstību,» uzsver audzinātāja. Viņa novieto uz galda dažādus klucīšus, trīsstūrīšus, kvadrātiņus, mozaīkas, loto. Bērns, tos saliekot, ne vien raugās pēc līdzdotā zīmējuma, bet viņš var darboties arī patstāvīgi — pieņemot lēmumu, ko uzkonstruēt. Tādējādi attīstās bērna domāšana. Ir klucīši, kam vienā pusē zīmējums, otrā — burtiņš. Mazākie sāk spēlēties pēc zīmētām pusītēm, lielākie jau sauc burtus. Krāsu mācībai ir domātas koka krellītes. Kādā vecumā bērns apgūst krāsas? Audzinātāja Biruta saka: «Var sākt tad, kad bērniņš to ņem pretī… Ne jau tā, ka mamma vai vecmāmiņa piesēžas pie bērna un prasa: kas tā par krāsu? — Tā ir sarkana. Tā ir zila. Bet, lūk, tā: «Tagad ņemam zaļo ābolu… oranžo burkānu… Lūdzu, padod man dzelteno spainīti.«" Bet ar krāsainajām dažāda lieluma krellītēm bērns gan nosaka krāsu, gan izvērtē lielumu: «Padod man vislielāko zaļo krellīti! Salīdzini, vai mums ir vienādas krellītes!» Strādā bērna pirkstiņi, strādā viņa galviņa. Turklāt mākslinieki, kas šīs rotaļlietas veidojuši, padomājuši arī par to, lai krellītes neaizbēgtu pa galdu, pa grīdu. Tās ievietotas lēzenā paliktnī, lai pa to būtu ērti darboties. Bet te jau rotaļlieta lielākiem bērniem, topošajiem skolēniem. Klucīši, kam vienā pusē visi alfabēta burti, otrā — cipari. Uzdevums sākas ar Māju — iziet burtiņš a, tam seko visi pārējie, un, kad uzlikts pēdējais alfabēta burtiņš, tad jau ar vienu kāju Skolā iekšā. Vecākiem noteikti radīsies jautājums: kur šīs mantiņas var nopirkt? Vispirms zināšanai — visi šie klucīši, krellītes un pārējās mantiņas ir no koka, kas bērna rociņām ir patīkamākas un veselīgākas par plastmasu vai citu sintētisku materiālu. Sarunā audzinātāja vairākkārt piemin veikalu Domiņa, un tur arī šīs rotaļlietas ir iegādātas. «Turklāt,» saka audzinātāja Biruta, «tur strādā ļoti laipni cilvēki. Un, ja kaut kas no viena komplekta pazūd vai salūst, tur izgatavo jaunu…" "Šajā veikalā var arī pasūtīt rotaļlietas,» stāsta audzinātāja. «Man bija tāda vēlme — pasūtīt transporta līdzekļus. Es pasūtīju. Var arī ko citu, piemēram, mājas vai meža dzīvniekus… Tur neatsaka.« Bet Domiņa nav vienīgā vieta, kur līdzīgas mantiņas var nopirkt. Ir veikals ar visai asprātīgu nosaukumu Koka varde. Audzinātāja rādīja vienu no tur iegādātajām rotaļlietām. Grūti to aprakstīt, bet pamēģināšu: diviem kociņiem pāri šķērskociņš, tajā turas cilvēciņš. Apmēram kā šūpolēs. Bet svarīgākais ir tas, ka bērns ar rociņu saspiež un atlaiž kociņus, cilvēciņš šūpojas, bet mazā rociņa intensīvi darbojas un attīstās. Šķiet, līdzīga rotaļlieta varētu būt bijusi arī mūsu vecvectētiņiem. Un kāpēc tādu nevarētu izgatavot arī tagad tēvi un vectēvi laukos? Te arī dabūjamas mantiņas, ko mēs kādreiz saucām par vilciņiem, bet tagad tie esot beibleidi. Vienalga, lai sauc, kā grib, bet mantiņa maziem bērniem vienmēr patikusi. Audzinātāja Biruta pārbauda arī mani — iedod mazītiņu no visām četrām pusēm aizšūtu maisiņu un liek man ar tausti izskaitīt, cik tajā ir akmentiņu. Taču tie akmentiņi nestāv uz vietas! Nebiju pārliecināta, vai visus esmu sataustījusi, taču izrādās, ka pareizi gan — desmit akmentiņi. Tādu maisiņu var sašūt jebkura māmiņa vai vecmāmiņa, ielikt tajā mazus olīšus, pupas, podziņas… un dot mazām rociņām. Mazākiem vienkārši pirkstiņu nodarbināšanai, lielākiem arī uzmanības attīstīšanai. «Bērni ir dažādi — cits apķērīgāks, cits tik ātri neaptver. Tādēļ pirmajiem jādod vienkāršāki uzdevumi, lai viņiem nenolaižas spārni, un arī jāpaslavē par paveikto.» To savā darbā ievēro audzinātāja Biruta. Mēs sākām arī sarunu par zīmēšanu, veidošanu, par krāsām. Bērni jau zina, ka ir trīs pamatkrāsas: dzeltena, sarkana, zila. Un viņi jau zina arī to, ka, sajaucot dzelteno ar zilo, rodas zaļā, bet, sajaucot dzelteno ar sarkano — oranžā. Audzinātāja priecājas par labo plastilīnu, ko viņa izmanto šai krāsu mācībai, un uzteic Valda Ošiņa rakstāmlietu veikalu, kurā dabūjami dažādi materiāli, kas izmantojami bērnu garīgajai attīstībai.