Kā pareizi barot suni un kaķi

Lasītāji bieži vaicā, vai pie šādām vai tādām mājas mīluļu veselības problēmām nav vainojama pārtika un kā būtu pareizi suni vai kaķi barot. Nesen pirmoreiz saskāros ar jautājumu par ūdens kvalitātes saistību ar akmeņu veidošanos kaķu nierēs. Ar šo problēmu šoreiz arī sāksim. Ūdenim nav ne vainas Krāna ūdenī esot paaugstināts magnēzija daudzums, un tas veicinot nierakmeņu rašanos. «Ūdenim šajā ziņā nav ne vainas!» zina teikt Mazo brāļu hospitāļa veterinārārste Daiga Bokvalde. «Jo sevišķi, ņemot vērā to, ka kaķi parasti, ja vien nav apslimuši, dzer ļoti maz. Drīzāk tieši šis mazais ūdens patēriņš veicina smilšu un akmeņu veidošanos dzīvnieku nierēs, bet īstenais iemesls varētu būt murrātāju ik dienas lietotā sausā barība, kas patiešām bieži vien satur daudz magnēzija. Lai gan ražotāji apgalvo, ka visi komponenti ir normas robežās, diemžēl nereti tā nav patiesība.« Ja kāds kaķa saimnieks tomēr šaubās par krāna ūdens kvalitāti un uzskata, ka tas varētu kaitēt mīluļa veselībai, jāmeklē cits dzeramais. «Var kaķa dzeramtraukā liet veikalā pirktu nemineralizētu dzeramo ūdeni. Minerālūdeni — nekādā gadījumā! Pienu? Piens kaķim nav vis dzēriens, bet gan ēdiens, kas pieaugušam kaķim nav nepieciešams. Ja piens garšo, lai jau lok, taču jāatceras, ka pēc trīs mēnešu vecuma sasniegšanas no daudzu kaķu zarnu trakta pazūd ferments, kas sašķeļ piena cukuru, un tādiem dzīvniekiem no piena rodas caureja,» brīdina D. Bokvalde. Ko tad īsti lai ēd? Līdz pāris mēnešu vecumam mincim būtu jāpārtiek no mātes piena. Bet vēlāk? Jāturpina par tautā iesakņojušamies stereotipiem, un līdztekus tam, ka piens kaķim nebūt nav tas vēlamākais produkts, jāatgādina, ka arī zivis nav ņauvam domāta ēdmaņa. «Zivīs ir daudz fosfora, kuru kaķa organisms nespēj izvadīt, turklāt daudzas zivis satur tiamināzi, kas sašķeļ B1 vitamīnu. Regulāri tās ēdot, kaķim var rasties avitaminoze, kā arī nervu sistēmas bojājumi,» saka daktere. Arī putras vai makaroni nav kaķu ēdamais. Šie dzīvnieki ir plēsēji, un tāpēc ideālākā pārtika viņiem būtu dabā gūstamais medījums — peles un žurkas vai putniņi. Taču diez vai kāds sava mīluļa labad būs gatavs dzīvokli pārvērst par peļu vai zvirbuļu fermu. Turklāt Latvijas faunas dzīvniekus turēt nebrīvē bez speciālas atļaujas nemaz nedrīkst! Kaķim var dot jēlu liellopu gaļu vai vārītu vistas gaļu, taču arī tās deva nedrīkst pārsniegt 20% no dienā apēdamās barības daudzuma. Nekādā gadījumā nedrīkst barot kaķi ar subproduktiem. Vislabākā izvēle pamatbarības jomā mūsdienās tomēr ir un paliek tā pati raksta sākumā nopulgotā sausā barība. «Dažkārt kaķim vislabāk garšo ēdamais no lētākajām lielveikalos dabūjamajām pakām vai maišeļiem, tomēr jāteic, ka šo efektu ražotāji panāk, visai citai barības ķīmijai pievienojot krietnāku devu lētu aromatizatoru. Ieteicamāka ir profesionālā barība,» uzskata Daiga. Profesionālā barība gan ir padārga (sākot ar Ls 3/kg), toties tās ražotāji tomēr vairāk vai mazāk par savas produkcijas kvalitāti atbild, un kaķmīlim ir mazāks risks uzrauties arī uz raksta sākumā minēto paaugstināto magnēzija saturu. Papildus sausajai barībai var dot arī konservus, taču tikai kā piedevu, našķi. «Konservi kaķim nedrīkst kļūt par pamatbarību, jo tajos nav vielas, ko sauc par taurīnu un kas ir svarīga normālai organisma darbībai. Konservos var būt arī daudz kaulu miltu, bet tas veselībai par labu nenāk,» lūdz likt aiz auss vetārste. Kastrētiem runčiem, kuru pamatbarība ņemta no sausbarības iepakojumiem, agri vai vēlu mēdz rasties problēmas ar urīnmantām. Kaķus, jo sevišķi kastrētus runčus, vajadzētu regulāri vest uz apskatēm pie ārsta,» saka daktere. Varbūt izdodas notvert kaiti sākumstadijā, un tad varbūt pat nav vajadzīgi medikamenti. Dažādi ražotāji izstrādājuši diētiskas, profilaktiskas un ārstnieciskas barības (eksistē arī nierakmeņus šķīdinošas), taču tās visas ir nevis ikdienā lietojama pārtika, bet gan zāles. Un kā jau zāles — bez ārsta ieteikuma nav lietojamas. Nu nebūs lāgā, ja, vakarā pārnākot mājās un paskatoties uz savu resno runci, saimnieks pēkšņi nolems viņu barot ar kādu diētisko produktu — ziepes vien sanāks! Ja nekas nelīdz un mincis vien briest un briest, varbūt ir vērts izmēģināt to, kas pausts tā sauktajos Mērfija likumos, tas ir, uzlikt acenes un beidzot izlasīt instrukciju — uz barības pakas drukātos dienas devas ciparus… Pēc ārstniecības kursa dzīvniekam jāatgriežas pie normāla ēdamā. «Taču nekādā gadījumā nevajadzētu atgriezties pie tās barības, kas radījusi veselības problēmas,» brīdina D. Bokvalde. «Vajadzētu konsultēties ar vetārstu un atrast ko citu.« Ar suņiem vienkāršāk Tradicionālās suņu kulinārijas piekritējiem varu paust vien to, ka pilnvērtīga pašgatavota ēdmaņa sunim izmaksā dārgāk nekā bodē pirktā sausbarība. (Starp citu, suņi nav tik izlepuši un vārīgi kā kaķi, tāpēc viņiem nebūt nav nepieciešamas visdārgākās pakas.) Ar pliku putru vien četrkājainais draugs iztikt nevar — vajadzīga arī gaļiņa. «Ar subproduktiem suni regulāri barot nevajadzētu. Palaikam var iedot liellopa aknu gabalu, sirdi, varbūt arī kuņģi. Jāpērk biezpiens, rīsi, liellopa un vistas gaļa, saknes, liesie sieri. Auzu pārslas bieži vien ir alerģijas cēlonis. Arī makaroni nav piemērots ēdiens. Taču arī tikai ar gaļu barot suni nedrīkst (piemēram, ja tā izrīkojas ar lielo šķirņu kucēniem, drīz vien viņiem piemetas rahīts),» uzskaita Daiga Bokvalde. Pagatavot sunim piemērotu kulinārijas meistarstiķi, kurā būtu sabalansētas visas nepieciešamās vielas, ir ļoti sarežģīti. Iespējams, kādam tas varētu izdoties, tomēr vismaz līdz gada vecumam vaukšķim ieteicams dot sauso barību. Kucēnības laikā pašdarinātai barībai būtu jāpievieno dažādi vitamīni un minerālvielas, bet notrāpīt, cik un kādi pulverīši un tabletītes bļodiņā vajadzīgi, turklāt pārliecināties, vai suņagabals nav šos labumus izspļāvis, diez vai kādam cilvēkam ir pa spēkam. Ja kas nelāgs atgadās, drīzāk vainīgi ir paši suņu saimnieki, kuri neievēro noteikto dienas devu vai mazam mopsītim piedāvā aktīva dienesta suņa pārtiku pārmērīgos daudzumos. Nevajadzētu arī aprēķināt mazam suņukam optimālu lielsuņa barības devu — lielajām šķirnēm parasti tiek piedāvāti lielāki kumosi, ko mazuļi nereti pat nespēj sakošļāt, tāpēc norij veselus, tādējādi rodas problēmas ar kuņģi. Tātad — galvenie nosacījumi, izvēloties suņu barību, ir mīluļa vecums, lielums un fiziskās slodzes pakāpe un regularitāte. Un, ja tiks ievērotas visas instrukcijas, gan jau jūsu suns augs un dzīvos veselīgs, un būs laimīgs.