Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8734191t1h474c.jpg)
Jaunā dziedātāja iekarojusi klausītāju sirdis un neskaitāmas nedēļas pavadījusi Latvijas topos; pazīstamākā ir dziesma ar popsīgu nosaukumu — «Pop Radio». Par Annu Polanski iespaids ir ļoti labs. Nē, es netēloju, ka man viņa baigi patīk, viņa vienkārši nevar nepatikt! : )
Bērnības sapņi
— Kāda ir tava spilgtākā bērnības atmiņa?
— Divpadsmit gadus mācījos poļu skolā. Un, sākot no pirmās klases, katru gadu pavasara pusē braucām mācīties uz Poliju. Sanāca tā, ka līdz astotajai klasei visas savas dzimšanas dienas pavadīju tur… Atceros, kā pirmajā klasītē vakaros vienmēr raudāju, jo man gribējās pie mammas.
— Par ko tu sapņoji pusaudža gados?
— Es gribēju kļūt par dziedātāju. (Smejas.) Tas jau bija no pašas bērnības, un, kad mājās bija saviesīgi pasākumi, rīkoju koncertus. Bērnudārzā biju Karlsons — nu, tas, kurš dzīvo uz jumta! Man bija tāds propelleris kā helikopteriem, tētis pagatavoja… Tur es nodziedāju savu pirmo dziesmu plašākai publikai. Paralēli es gribēju kļūt par valsts prezidenti un arheoloģi. Vēlāk tas viss aizmirsās, un vidusskolā es gribēju kļūt par aktrisi. Nesanāca…
— Mēģināji stāties Kultūras akadēmijā?
— Jā. Izgāju trīs kārtas, bet iekšā netiku… Pateicu mammai: ja es nemācīšos Kultūras akadēmijā, tad es nemācīšos nekur. Es pat nekur neiesniedzu dokumentus, man vienkārši negribējās… Tagad mācos Rīgas Tehniskajā universitātē valodniekos — par tehnisko tulku.
— Kā tev šķiet — kādas atmiņas par tevi ir taviem klasesbiedriem?
— (Smejas.) Noteikti tas, ka es esmu dziedošā. Vēl es biju viena no visu pasākumu organizētājām. Tā man ļoti pietrūka pirmajā gadā universitātē — gribēju iet uz studentu pārvaldi un kaut ko darīt.
— Un skolotājiem?
— Maiga būtne. (Smejas.) Nē, nu, viņiem jau ļoti patīk, ka es eju ciemos uz skolu. Protams, viņi pārdzīvo par mani, kā man tagad iet…
Ne princese, bet Pepija
— Lielākā vilšanās, ko esi piedzīvojusi.
— Par mīlestību nav ko teikt, tas ir visiem, tāpēc lielākā vilšanās un nepiepildītais sapnis ir aktrises karjera.
— Kas tavā dzīvē pašlaik ir vissvarīgākais?
— Ģimene.
— Ko dari brīžos, kad jūties nomākta?
— O, man šodien tā bija, es pat nevarēju padziedāt! No rīta pamodos, un man likās — viss! Nezinu, kļuva slikti morālā ziņā… Tad es iegāju internetā, savienojos ar mammu, bišķiņ papļāpājām — un viss atkal nostājās savās vietās.
— Vai grūtos brīžos vienmēr meklē mammas palīdzību?
— Nē, ne vienmēr. Cenšos pati tikt galā. Ja esmu mājās, uzlieku smagāku mūziku un mēģinu relaksēties. Galvenais, lai tas neievelkas un nepāriet depresijā. Es parasti atceros kaut ko labu, un tad man nāk smiekli. Man tas neilgst vairāk par kādu pusstundu.
— Kādam pasaku tēlam tu sevi pielīdzinātu?
— Pelnrušķīte es noteikti neesmu… Gribētu būt princese, bet arī tāda es neesmu… Hmm, man gribas kaut ko tādu, nu, ne jau riebīgu darīt, bet traku. Es esmu draiskule. O, Pepija!
— Vai kādreiz esi ieturējusi diētu?
— Vakar. Piecēlos, paēdu, man nebija oficiālu pusdienu… Bet vakarā es tā pieēdos, ārprāts! (Smejas.) Īstenībā es neieturu diētas, jo uzskatu, ka visu laiku kaut ko daru un kustos, ir vajadzīga enerģija, un ēdiens ir tas, no kā es to varu paņemt. Ja es gribu šokolādi, tad ēdu! Vienīgais, es cenšos neēst pēc sešiem.
— Esi apmierināta ar savu augumu?
— Noslēpums. (Smejas.)
— Ko tu ieteiktu meitenēm, kuras komplekso par savu augumu?
— Pēc iespējas ātrāk tikt no tiem kompleksiem vaļā! Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, un tāds, kādu viņu ir radījis Dievs, tur jau neko nevar mainīt. Sevi vienkārši jāmīl — un viss!
Par princi baltā zirgā
— Vai tu tici brīnumiem?
— Jā. Pats lielākais brīnums manā dzīvē un sapnis, kas piepildījās, — man piedāvāja parakstīt līgumu ar «Aktiv Music» un kļūt par dziedātāju Latvijā.
— Meitenes parasti gaida puisi baltā zirgā…
— Mana vecmāmiņa visu laiku saka: «Nu, tavs princis drīz vien atbrauks!» Es saku: «Jā, baltā zirgā…» (Smejas.)
— Kādam jābūt tavam princim?
— Nu, neviens jau nav teicis, ka viņš vēl nav atbraucis… Tas ir noslēpums. Īstenībā es pat nevaru runāt, kas man patiktu, jo viens cilvēciņš ir galvā. Viņam jāsaprot visi mani stulbie gājieni, jo es esmu ļoti emocionāls cilvēks. Daru to, ko man gribas tagad, negaidu!
— Ja tu būtu puisis, vai tu iemīlētos Annā Polanski?
— Nu, bet protams! Kurā tad citā vēl var iemīlēties? (Smejas.) Iedomīga, ne?!
Viņa atzīstas:
• Anna gribētu kļūt par ļoti slavenu dziedātāju — tik slavenu, lai viņu pazīst visā pasaulē.
• «Man patīk, kā strādā Dženifera Lopesa,» stāsta Anna. «Es nemēģinu viņu kopēt, es viņu vienkārši apbrīnoju, jo viņa savienoja tās divas lietas, ko es nemācēju, — viņa ir gan aktrise, gan dziedātāja.»
• Anna gribētu kļūt par latviešu Avrilu. :)
• «Man ļoti nepatīk, ka draugi mani sauc par Polanski! Uz skatuves esmu cits cilvēks, dzīvē — pavisam savādāka.»
• Plovs ir ēdiens, ko Anna ir meklējusi pa visu Rīgu! : )
• Viņai negaršo olīvas.
• Mīļākais dzēriens — tomātu sula.
• Ir karstasinīga.
• Ja Anna būtu puisis, viņa kļūtu par priesteri.
• Ir Poļu jaunatnes biedrības kultūras nodaļas vadītāja Rīgā.
Personas kartīte:
Vārds, uzvārds: Anna Pitaško
Skatuves vārds: Anna Polanski
Iesauka: En
Matu krāsa: brūna
Acu krāsa: zaļa
Augums: 1,63 m
Vecums: 20 gadu
Horoskops: Vērsis
Izglītība: mācās RTU Valodu institūtā