Pēdējo medību likumu Igaunijā pieņēma 2002. gadā. Par to, kā tas darbojas, stāsta Igaunijas Apkārtējās vides ministrijas vecākais speciālists Kārels Rohts un Mežu aizsardzības un attīstības centra medību ierīcības dienesta vadītājs Enns Mahoni. Kārels Rohts: «Likums kopumā izdevies. Valstī ir apmēram četrpadsmit tūkstoši aktīvu mednieku, un no viņu puses nekādu būtisku iebildumu un labojumu likumam nav. Ja tā var teikt, tad galvenais mednieks Igaunijā ir Apkārtējās vides ministrs, ar viņa parakstu tiek apstiprināts medību iecirkņu medību ierīcības projekts, tas ir galvenais dokuments, kas dod tiesības medīt medību platībās. Ministrijas medību daļā strādājam tikai divi speciālisti: es kā vadītājs un atbildīgais par lielajiem plēsējiem Pēps Mannils. Praktiskā medīšana, atļauju izsniegšana un saimniekošana ir pašu mednieku ziņā. Valstī ir 308 medību iecirkņi, un medību likumā ir noteikts, ka, lai medītu lielos medījamos dzīvniekus, medību iecirkņa platības nedrīkst būt mazākas par pieciem tūkstošiem hektāru. Vidējais medību iecirknis valstī ir trīspadsmit tūkstoši hektāru. Nelimitētos medījamos dzīvniekus savās platībās drīkst medīt jebkurš zemes īpašnieks, kuram pieder vairāk par divdesmit hektāriem zemes, protams, ja viņam ir mednieka apliecība. Likumā ir punkts, kurš paredz, ka šajās platībās drīkst medīt arī īpašnieka sieva un bērni, ja arī viņiem ir mednieka apliecība. Tāpat ar likumu ir apstiprināti noteikumi, ka ne mazāk par deviņiem procentiem medību platības ir valsts īpašums. Šajās platībās Valsts mežu pārvalde rīko komercmedības pēc viņu apstiprināta cenrāža. Medības nav nabago sports, naudīgie mednieki grib paplašināt savas medību platības, iegūt jaunas platības un visādiem veidiem cenšas panākt, ka valdība arī šos deviņus procentus valsts medību platību liktu izsolē.« – Kāda ir maksa par medību platībām valstī? – Par tiesībām medīt savos iecirkņos mednieki iemaksā valsts budžetā gadā apmēram 6,5 miljonus igauņu kronu (nepilni 300 000 latu. — Red.). Nomas maksa tiek noteikta pēc medību iecirkņu kvalitātes, jo labāki apstākļi medījamo dzīvnieku dzīvošanai platībās, jo augstāka maksa. Iepriekšējos trīs gadus medību platību nomas maksa bija nemainīga, šogad apkārtējās vides ministrs izdeva rīkojumu maksu palielināt apmēram par trīsdesmit procentiem. Visa šī nauda pilnībā tiek atgūta medību saimniecības attīstīšanā. Apmēram viens miljons kronu tiek maksāts par medību ierīcības projektiem, zinātnisko darbu veikšanai vēl apmēram miljons, divarpus miljonus tērējam informācijai, grāmatu un bukletu izdošanai par medību tēmu, mednieku apmācībai vēl miljons un medību būvju — šautuvju, mednieku māju — celtniecībai arī miljons kronu. Maksā par platībām tiek ietverts arī Igaunijas mednieku žurnāla abonements — katrs mednieks šo žurnālu saņem, ja kolektīvs nomaksājis gada nomas maksu. – Kas Igaunijā veic medību administrēšanu? – Katrā Igaunijas apriņķī ir apkārtējās vides inspekcijas, tās ir apgādātas ar labiem sakaru līdzekļiem, autotransportu, laivām. Valstī ir visiem zināms bezmaksas tālrunis 113113, pa kuru iedzīvotāji visu diennakti var ziņot par videi nodarītajiem pārkāpumiem — arī medību lietās. Vides inspekcijas inspektori ir atbildīgi un tiesīgi kontrolēt par jebkuriem dabai nodarītajiem pārkāpumiem — malumedībām, maluzvejniecību, gaisa, ūdens, zemes piesārņojumu. Medību iecirkņu apsaimniekotājiem ir ļoti lielas pašnoteikšanās tiesības, mednieki paši veic medījamo dzīvnieku uzskaiti — tā jādara obligāti vienreiz gadā, parasti ziemā, kad sniegā skaidri redzamas pēdas. Dzīvnieku uzskaite tiek atzīmēta medību iecirkņu kartēs, tās tiek iesniegtas apriņķa inspekcijās, un inspekcijas pēc šiem datiem izsniedz medību atļaujas, ar kurām medību iecirkņu apsaimniekotāji rīkojas pēc saviem ieskatiem — medī paši vai pārdod, atdod, dāvina citiem medītgribētājiem. – Igaunija zināma kā zeme, kuru apdzīvo lielie plēsēji, arī lāči. – 2002. gadā Igaunijas Terioloģiskā apvienība izveidoja lielo plēsēju — vilku, lūšu un brūno lāču — aizsardzības plānu, un mednieki pēc šī plāna vadās. Gadā valstī drīkst nomedīt četrdesmit vilkus, simts piecpadsmit lūšus un trīsdesmit četrus lāčus. Valstī pēdējos gados lāču skaits ir stabils — ir uzskaitīti apmēram pieci simti ķepaiņu, bet medību politika pašlaik ir tāda, ka ķepaiņus vajadzētu pasargāt vēl vairāk, pērn nomedīti desmit. Lāču atļaujas pēdējos gados tiek izsniegtas uz postījumiem, kuru Igaunijas mežos ir samērā daudz, ja lāči postījuši bišu dravas, tiek sastādīts postījumu akts un lāci medī vietējais kolektīvs. Viņi šo atļauju var arī pārdot viesmedniekam, cena var sasniegt pat divus tūkstošus dolāru. – Medību ierīcība Baltijas valstīs bijušās Padomju Savienības teritorijā vēl astoņdesmitajos gados bija visaugstākajā līmenī. Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus šāda iestāde ir likvidēta. Kā ir Igaunijā? Enns Mahoni: — Bez medību ierīcības mūsu valstī medības nevar notikt. Ja medību iecirknim nav izstrādāts medību ierīcības projekts, tad apkārtējās vides ministrs nedod medību iecirkņiem atļauju medīt. Ar likumu apstiprināts, ka iecirknim ik pēc desmit gadiem ir jābūt jaunam projektam. Tos izstrādā mūsu medību ierīcības iestāde, tajā strādājam trīs cilvēki, reizēm pieaicinām kādu līgumdarbinieku, jo gadā mums jānovērtē apmēram trīsdesmit medību iecirkņi apmēram 400 000 hektāru platībā. Projektā dodam iecirkņu novērtējumu par dabas resursu — medījamo dzīvnieku izmantošanu — populāciju optimālo skaitu un nomedīšanas ieteicamos limitus, novērtējam mežu un zemju bonitāti, pēc šiem kritērijiem arī tiek noteikta maksa par medību platībām. Projektu izstrāde lielākoties tiek finansēta no pašu mednieku iemaksātās gada maksas — apmēram miljons Igaunijas kronu. Nelielu daļu finansē valsts. – Zinu, ka jūs pats esat aktīvs mednieks, braucat medīt arī uz kaimiņu valstīm. Kā ir ar medību tūrismu Igaunijā? – Gadā Igauniju apmeklē apmēram divi tūkstoši viesmednieku, kuru uzņemšanu, medību servisu un medīšanas iespējas organizē paši medību iecirkņi uz vietām — tā ir viņu, tā teikt, privātā biznesa lieta, bet, cik zinu, ļoti ienesīga. Ārzemniekus interesē mūsu mežacūkas, aļņi, lāči, staltbrieži, stirnu āži. Itālieši, franči, spāņi brauc pie mums ar saviem medību suņiem uz ūdensputnu medībām. Latviešu gan manīts ļoti maz. Cik zinu, tad Latvija atkal visiem ir aizmugurē ar savu ieroču aprites likumu, jums nav Eiropas ieroču pases, un tas Latvijas medniekiem ļoti sadārdzina medības ārzemēs un sarežģī izbraukšanu ar savu ieroci ne tikai uz medībām, bet arī uz šaušanas sacensībām. Tā ka viss šajā lietā jūsu pašu likumdevēju rokās.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp