2005. gada 26. aprīlī plkst. 18.30 koncertzālē «Ave Sol» Rūdolfs Plēpis un izdevniecība «Antēra» vērs vaļā aktiera pirmo grāmatu «Riču Raču». «Apollo» ir gods ļaut ieskatīties Rūdolfa Plēpja grāmatā, pirms tā nonākusi pie lasītājiem.

Tātad par kino

Biju jau samierinājies ar domu, ka skaistuma standartiem neatbilstu, un mierīgi, ne uz ko necerēdams, spēlēju teātrī kārtējās lomas.

Te kādu dienu, pilnīgi negaidot, man zvana no kinostudijas un uzaicina uz pārrunām pie režisora Imanta Krenberga. Tikšot filmēta filma pēc Raiņa lugas «Mīla stiprāka par nāvi». Lugu zināju, bet iedomāties, kādu lomu es tur varētu atveidot, nevarēju.

Protams, jutos bezgala pacilāts — redz, domāju, tomēr uzaicināja arī mani! Iedams pa kinostudijas garajiem gaiteņiem, prātoju, kādu lomu man režisors varētu piedāvāt, taču netiku ne pie kādas jēgas. Galveno varoņu lomās sevi iedomāties nevarēju, tāpēc, galvu lieki nelauzīdams, vēru režisora kabineta durvis.

Mani sagaidīja Imants Krenbergs un kāda dāma, Latvijas Universitātes pasniedzēja, vēsturniece, kura zināja krietni daudz par to laiku, kurā varētu būt darbojušies Raiņa lugas varoņi. Tā kā pēc apsveicināšanās neko vairāk arī nevarēju bilst, sarunu sāka režisors: «Redzi, Rainis ir un paliek Rainis, bet kino ir un paliek kino! Tāpēc mēs nolēmām iet citu ceļu, daudz tuvāku vēsturiskai patiesībai.»

Uzaicinātā vēstures pasniedzēja, baidos sameloties, varbūt pat profesore, atzinīgi pamāja ar galvu. Režisors turpināja: «Redzi, lugas darbība risinājās tajos laikos, kad pāri mūsu Latvijai gāja gan krievi, gan poļi, gan zviedri. Un ko tas nozīmē? Visi vīrieši bija vai nu karā, vai nokauti. Kas palika pilī? Vieglas uzvedības meitas, kuras apkalpoja visus caurstaigātājus karavīrus! Un kādi kropļi, kurus vienkārši karā neņēma. Tad nu šīs vieglā rakstura meitas kaitējās ar šiem karos nepaņemtajiem vientiesīšiem.»

Pēc šā režisora monologa es, kā teiktu aktieru valodā, «paņēmu lielu pauzi», jo, sasprindzinot visas savas atmiņu šūnas, kaut ko tādu Raiņa lugā neatcerējos. Kādi kropļi, kādas vieglas uzvedības meitas, neko nesapratu. Mans ģīmis laikam izteica visu neizpratni par nule sacīto.

Pēc īsas pauzes režisors starojoši man pavēstīja: «Nu, taisni tāds idiots, kāds pašlaik tu izskaties!» Apvainoties nebija laika, jo — kā nekā pirmā man piedāvātā loma, no tās atteikties nedrīkst, kaut arī kroplis un idiots! Padevīgi pamāju ar galvu un devos uz tā saucamajām fotoprovēm.

Foto paviljonā mani izģērba puskailu, matus salēja ar ūdeni, un fotogrāfs, viņš vai viņa, vairs neatceros, sāka mani «iemūžināt» dažādos rakursos, turklāt pa fotografēšanās laiku man tika uzdoti dažādi jautājumi par sadzīves tēmām — kā mācības (tolaik mācījos vēl tikai trešajā kursā), kā vispār klājas, un kādi nākotnes nodomi? Un tā tālāk.

Laikam tas tika jautāts, lai izspiestu no manis neviltoti dabīgu grimasi. Kad fotoproves bija beigušās, režisora asistente man paziņoja: ja tās bildes derēšot režisoram, man priekšā vēl esot kinoproves.

Nemāku aprakstīt tās izjūtas, ar kādām es devos prom no kinostudijas. Sapratu tikai vienu — esmu izgāzies kā veca sēta, nevajadzēja līst tur, kur tiesības ir būt tikai skaistiem cilvēkiem. Pagāja vairāki mēneši, mani, protams, uz kinoprovēm neviens neaicināja, un es sapratu to, ka man ir bijusi pilnīga taisnība — mani nekad neviens nefilmēs, es neiederos!

Un tad, pilnīgi negaidot, maija beigās atskanēja telefona zvans: «Plēpi, mēs jūs nevaram sazvanīt! Parīt jau jāizlido uz Sāremā salu filmēties!» Neko nesaprazdams, iebildu: «Jā, bet es jau netiku aicināts pat uz tām kinoprovēm!» Režisora asistente iesmējās: «Ko jūs, kādas kinoproves! Jūs uz tām fotogrāfijām izskatījāties tik stulbs, ka nekādas kinoproves vairs nebija vajadzīgas!»

Šodien ir 23. maijs, bet vasarīgu siltumu vēl nemana. No rīta termometra stabiņš bija nokritis līdz četriem grādiem plusos. Drēgns, ap pusdienas laiku sāka stipri līt, pat krusa bira no debesīm. Gudri cilvēki zināja teikt: «Ja 23. maijā ir auksts un lietains, tad tāda būšot visa vasara.»

Lietaina vasara. Man patīk apmācies laiks, jo tad ir tāda sajūta, ka saules karstie stari netraucē domāt, ir tāds apmācies miers. Es esmu rudens bērns, varbūt tāpēc? Man patīk rudenī lapu trūdošā smarža, patīk lietainā laikā iet zem lietussarga ar siltiem apaviem kājās, kas nelaiž cauri ūdeni. Patīk, kā cilvēki lietainā laikā parasti steidzas, nevis lēni «promenē».

Ļoti reti esmu atļāvies apsēsties parkā uz soliņa, lai atpūstos, jo tad gribot negribot ir jāvēro garāmgājēji, kas man šķiet nepieklājīgi un pat uzbāzīgi. Man labāk patīk pasēdēt teātrī pēc izrādes vienam pašam savā ģērbtuvē un uzsmēķēt. Nesaprotu, kāpēc daudzi aktieri kā vēja plēsti pēc izrādes pa galvu pa kaklu metas prom no teātra, protams, izņemot tos gadījumus, kad gaida mašīna uz kārtējo darbiņu.

Jaunatnes teātrī Tālivaldis Macijevskis zem kostīma pēdējā ainā apakšā vilka savas privātās drēbes, lai ātrāk varētu noģērbt kostīmu un doties uz… foajē, kur lēnā gaitā, nekur vairs nesteidzoties, varētu pafigurēt publikas vidū. Pēc tam viņš devās uz «Dailīti» vai kur citur, lai ierautu savu parasto graķīti.

Uldis Pūcītis uz teātri nāca ar savu mūžīgo piena pudeli un sodas paciņu. Irma Bune, mūsu ilggadējā un vienmēr modrā partijas sekretāre, zināja teikt, ka jebkāda šķidruma dzeršana pirms izrādes, par alkoholu nemaz nerunājot, esot solis uz pieradumu un atkarību. Ludmila Špīlberga pirms izrādes pat tēju esot izvairījusies dzert!

Mēs tolaik bijām traki un iemīlējušies cits citā. Es neatceros, ka mēs būtu viens otram skauduši, drīzāk gan otrādi.

Laiks nežēlīgi dara savu. «No acīm prom — no sirds ārā.» Esam pašķīrušies, un tas laikam ir neizbēgami. Pēc Jaunatnes teātra likvidēšanas nu jau kūlāmies katrs kā mācējām.