Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8747565t1h6e67.jpg)
«Astotā diena ir tas brīdis nedēļas trakajā skrējienā, kad varam apstāties un paiet solīti sev pretī,» — tā jauniestudējuma «Astoņas nedēļas dienas jeb Atklāsmes kustībā» ideju raksturo tā režisore Santa Grīnfelde. Pirmizrāde — 22. maijā pulksten 20.00 Neatkarīgajā teātrī «Skatuve».
«Astoņas nedēļas dienas» ir Anša Rūtentāla kustību teātra izrāde labākajās tradīcijās — bez vārdiem, bet caur kustību un mīmiku, skaņu, krāsu un gaismu atspoguļojot būtiskas problēmas un dzīves vērtības. Iestudējumā piedalās četri aktieri — Liene Bunķe, Dailis Cīrulis, Daiga Krieviņa, Inese Polukejeva. Scenogrāfiju — kustīgas kartona plātnes un balta auduma strēmeles, kas vienlaikus ir aktieru spēles laukums un ekrāns video projekcijām, veidojis Dzintars Krūmiņš, tērpus darinājušas Liene Bunķe un Gita Straustiņa.
Saturiski «Atklāsmes kustībā» ir astoņu saistītu etīžu kopums — simboliska nedēļa, kuras astotā, brīvā diena ir tas nepiepildāmais sapnis, pēc kā ilgojas dzīves steigas pārņemtais un stresa māktais cilvēks, klusi cerot, ka tieši tas būs «trūkstošais elements», kas ļaus piedzīvot, izbaudīt, izsapņot un sasniegt to noslēpumaino dzīves pilnestības izjūtu, kas citādi šķiet nesasniedzama.
Santa atklāj — uz domu par šādu, ārpus Pasaules radītāja kārtības stāvošu, dienu viņu rosinājis… Rīgas dzīves ritms. «Tik nežēlīgi pulsējoša steiga, ka vienu dienu tu pēkšņi saproti — tā pat vairs nav vēlme, bet gan vitāla nepieciešamība apstāties. Obligāti — pat ja tikai izrādē.»
Santa Grīnfelde pieder Rīgas jaunajai «radošo» paaudzei — viņa ir horeogrāfe, režisore. «Arī pati vadu dienas steigā — tik daudz ko gribas paspēt, padarīt, redzēt, izlasīt, noklausīties. Mēs taču dzīvojam informācijas laikmetā — ik dienu jāspēj pārstrādāt milzīgus informācijas kalnus, citādi tie krāsies, krāsies, līdz nogrūs pār mūsu galvām.»
Bet kas mūsdienu cilvēkam liedz pateikt — pietiek! — un beidzot apstāties? Kāds vagars dzen, mudina, pātago? Santa apmulst… «Patiesībā — neviens. Laikam gan tā ir pašu vēlme kaut ko sasniegt, panākt, pierādīt, nopelnīt, izbaudīt, uzdzīvot. Un bailes — nokavēt, palaist garām, nebūt īstajā laikā īstajā vietā.
Mēs dzenamies ne tikai pēc materiāliem, bet arī garīgiem labumiem, taču mūsu iegūtais ir tik gaistošs un iluzors, ka tu saproti — nekas no tā nav īsts.» Tāpēc savā jaunajā izrādē viņa vēlas runāt par tiem šķietami nenozīmīgajiem dzīves mirkļiem, kuri veido mūsu dienas, nedēļas, mēnešus un gadus.
«Mani interesē nejaušības, kas nogulsnējas atmiņā, — garāmgājēja skatiens, žests, smarža, no krēsla noslīdējusi žakete… Tie ir mirkļi, kuri, uzplaiksnot atmiņā, rada jaunas atklāsmes un liek apjaust mūsu eksistences noslēpumainību. Tā ir astotās dienas sajūta.
Astoto dienu ir iespējams piedzīvot katru dienu, vajag tikai uzspicēt visas piecas maņas, ieelpot un ļauties dzīvei.»