Labais suns, kurš izmainīja dzīvi

Feličita ir viena no retajiem mācītajiem suņiem Latvijā, kas ikdienas gaitās pavada neredzīgu cilvēku.

Kāpjot mājas otrajā stāvā un meklējot pareizās durvis, lai varētu nokļūt Ineses Vītolas pasaulē, pirmais, ko dzirdējām, bija suņa nadziņu skripstēšana. Feličita jeb Čita, kā mīļāk saimniece sauc kucīti, bija pirmā panākusies mums pretim, lai pateiktu: "Nāciet droši iekšā, bet novelciet āra apavus!" Vai suns tiešām runāja? Nē, bet Čita pretim nesa vienu, tad otru čību. Saimniece gan tūlīt iebilda: "Nevelciet nost zābakus! Čita šitā jums līmējas klāt. Viņa ir liela kārumniece un domā, ka ciemiņi vienmēr nāk kopā ar našķiem."

Lai uzklausītu šo jauko stāstu par cilvēka un suņa draudzību, bet reizē skaudro iemeslu, kas sekmējis šādu tikšanos, "Druva" devās uz Limbažu rajona Lēdurgu. Tur jau septiņus gadus dzīvo Inese, kura atzīstas: "Man patīk Lēdurga, vīram te ir darbs, te dzīvo mūsu meitiņa un mazbērni, bet dzīves labākie gadi taču pagāja Cēsīs". "Tobrīd uzzinām, ka Inese, kura kopš agras jaunības sadzīvojusi ar nopietnām redzes problēmām, ilgāk nekā 30 gadus nostrādājusi tā sauktajā Neredzīgo biedrības kombinātā. Un Inese dzīvojusi ļoti pilnasinīgu dzīvi, piedalījusies sabiedriskajos notikumos, biedrības pasākumos. Taču redze aizvien pasliktinājusies, acs tīklene arvien vairāk bojājusies, noslāņojusies. "Kļuva sliktāk un sliktāk ar redzi. Ja tagad rēķinām gados, tad kādus 20 jau neredzu vairs neko. Ar to bija grūti sadzīvot, samierināties. Bet katru dienu raudāt par to, ka vairs neredzi, nedrīkstēju," dalījās Inese. Vaicāta, kāpēc ģimene vairs nedzīvo Cēsīs, Inese izstāsta, ka palikusi bez darba, kombināts likvidēts, darba nav bijis arī vīram, bet meitas ģimene jau dzīvojusi Lēdurgā. Un pirms septiņiem gadiem izlēmuši: "Dosimies uz laukiem." Inese ir apmierināta, jo Lēdurgas vide, plašais dzīvoklis, kas atrodas vecās ciema padomes mājā un iekārtots sarīkojumu zālē, viņai atgādina privātmāju. Vīrs Lēdurgā uzreiz dabūjis darbu, joprojām strādā skolā par kurinātāju. "Es tieku galā ar mājas un daļu dārza darbiem, telpu sakopšanu, ēst gatavošanu. Diena paskrien, un vienmēr zinu, ka vīrs meklējams puskilometru no mājām, bet meita otrā virzienā uz dārza pusi, bet arī rokas stiepiena attālumā". Tajā pašā laikā Inese saka: "Tik neatkarīga, cik esmu pēdējos pāris gadus, neesmu bijusi nekad. Un tas ir laiks, kas pavadīts kopā ar Čitu."

Kamēr uzklausījām saimnieces dzīvesstāstu, Čita paklausīgi gulēja dažu soļu attālumā. Līdzko Inese sakustējās, tā piecus gadus vecā kucīte arī bija kājās. Pienāca klāt un mitro purniņu piegrūda saimniecei, arī mums. Vai tas kaut ko nozīmē? "Viņa vēlas, lai runājam ne tikai savā starpā. Viņa taču ir ģimenes locekle, un saucam par suņu meiteni. Ja tagad teikšu, ka jāaiziet līdz ezermalai, tad Čita tūlīt zinās, kas darāms," tā Inese.

Protams, ka gribējām redzēt, kā saimniece un Čita, kas ir 63 gadus vecās sievietes acis, saprotas. Čita, zinot, ka būs iešana, atnesa savu pavadu un segliņus, pie kādiem visā pasaulē pieradināti suņi, kas pavada redzes invalīdus. Nepagāja ilgs laiks, kad suņu meitene kopā ar saimnieci kāpa pa lielām koka kāpnēm un iznāca pagalmā. Ieteicoskāpēc jums jādzīvo otrajā stāvā? Tas taču ir grūti! Bet Inese pretim: "Tagad zinu, ka jūs nekā nezināt par neredzīgu cilvēku dzīvi. Viņi taču var staigāt un kāpt pa trepēm. Man būtu jābaidās, ja pa pirmā stāva logu kāds pie manis gribētu ierāpties. Ja tas būtu nelūgts viesis, jo dzīvojam taču lielā ceļa malā."

Raitā solī esam aizgājušas līdz ezera malai. Tam iepretim redzama glīta baznīciņa.

"Vasarā te mēs abas peldamies. Man tas ļoti patīk un Čitai arī, bet viņa uz peldēšanu tomēr ir slinkāka. Viņai jāsatiekas ar makšķerniekiem, jāpavalstās, jāapskrien kāds loks, jāparokas pa dūņām. Šis jau faktiski nav ezers, bet uzpludināts dzirnavu dīķis," stāstīja Inese, un Čita pa to laiku parādīja, ka viņai patīk valstīties ne tikai zālē, bet patīrīt kažoku arī sniegā.

"Kā lai jums izstāsta, kāpēc Čita ir manas neatkarības garants? Viņa ir gudra. Viņa ir iemācīta paklausīt, ievērot maršrutus. Ja sakuiesim uz ezermalu, tad viņa zina, kurp. Ja ejam uz veikalu, tad atkal zina virzienu. Vasarā biežāk ejam pie meitas uz dārzu, tad Čita ir laimīga un ved mani steidzinādama," stāsta Inese un reizi pa reizei uzsaka: "Čita, vai tu tepat? Kāpēc neej izskrieties? Negribi. Tad iesim mājup, bet padod, lūdzu, manu spieķi!" Un sunene tver pēc baltā spieķa. Saprot. Vai Čitu var arī kritizēt?

Esot ļoti labs suns, nebaidoties no trokšņiem, bet nepatīkot slidenais laiks. "Kad paslīd, tad jūtu, ka satraucas. Viņa bija mācīta vest cilvēku pa asfaltu, bet te ir lauki. Mīlulei viss jāpārmācās, jo te mums svarīgāka ir pati ceļa maliņa. Bet, ja ir priekšā peļķe vai bedre, tad viņa noteikti apvedīs riņķī, un uz veikala kāpnītēm mana suņu meitene norāda," melno brīnumu lielīja saimniece un atzinās: "Cik ļoti ātri gan cilvēks pie visa labā pierod! Man tagad dzīvi bez Čitas būtu neiespējami iedomāties."

Latvijā nav daudz suņu - pavadoņu. Inese zināja nosaukt trīs redzes invalīdus, kuriem ik uz soļa ir blakus mācīts četrkājains draugs. Čitu mācījis kinologs Konstantīns Mitrofanovs, un viņš joprojām dodot padomus. Galu galā suns, tāpat kā cilvēks, mācās visu mūžu. Un, kļūstot vecāki, mūsu suņi kļūst gudrāki. Apmācītais sunītis Ineses mājās nonācis ar notāres, Latvijas zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājas Ilzes Pilsētnieces gādību. Kā zināms, pasaulē tieši šīs profesijas cilvēki ir uzņēmušies rūpes un prieku gādāt par redzes invalīdiem, un to dara arī notāri Latvijā. Vai pie mums čitveidīgie kļūs par ierastāku parādību redzes invalīdu dzīvē? Pagaidām Čitu joprojām dēvē par labu eksperimentu. Redzes invalīdi jau stājoties rindā, lai kādreiz dzīvotu kopā ar apmācītu kucēnu un satiktos ar draugu, kurš uz saviem pleciem paņēmis nastu - nekad nekļūdīties. Jo suņa kļūdas cena var būt pat saimnieka dzīvība. Šāds pakalpojums vai sadzīvošana ne tikai Latvijā, visur pasaulē maksā dārgi, bet tas ir bezgala skaisti. Šādi satuvinās divascilvēka un suņa pasaule. Un mēs vairs neesam vien atbildīgi par to, kuru pieradinājām. Suns nostājas līdzās. Suns ir atbildīgs par cilvēku.

Uz augšu