Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8759867t1h1122.jpg)
Kāds acīmredzot dikti jauns lasītājs vai lasītāja, vēlēdamies apliecināt savu drosmi un asprātību, atsūtīja redakcijai, lūk, kādu vēstuli:
«Es vēlos iegādāties suni, kurš varētu mani iz…t, bet nezinu, kādu lai ņem. Zinu tikai to, ka man vajag lielu un miermīlīgu suni ar lielu locekli. Zinu, ka uz seksuālam attiecībām var piedabūt jebkuru suni. Vēlos, lai jūs man iesakāt, kādas šķirnes suni man iegādāties un kādas problēmas var rasties, to darot. Tā kā jūs mani neatrunāsiet no tā, varbūt varat ieteikt, kā to pareizāk darīt.»
Cienījamais vēstules autor vai autore, ja jau Jūs nav iespējams atrunāt, tad darām Jums zināmus dažus faktus par zoofiliju. Galu galā, ja kaut kam ķerties klāt, tad jābūt pilnībā sagatavotam, lai varētu braši stāties pretī problēmām, par kurām Jūs savā vēstulē interesējaties.
Pirms gadiem četriem Rīgā «Kinogalerijā» tika demonstrēta austriešu kinorežisora Ulriha Zeidla filma «Tierische Liebe» («Dzīvnieku mīlestība»), kurā visnotaļ provocējošā veidā attēlotas cilvēku un viņu četrkājaino draugu attiecības. Filmas režisors pilnīgi noliedz, ka būtu izveidojis ko līdzīgu zoofilijas propagandai. Viņaprāt, pie «attiecībām» ar suņiem cilvēkus noved pārmēru straujais dzīves ritms un vientulība. Tā suņi pārtopot no saprotošiem draugiem par gultas biedriem.
Jaunais cilvēk, Jūs jūtaties vientuļš? Jūsu psihe netiek galā ar dzīves straujo ritmu?
Bet tagad pievērsīsimies vēsturei. Cilvēku seksuālie kontakti ar dzīvniekiem plaši atspoguļoti antīkajā mitoloģijā un mākslā. Atceramies kaut vai Ledu ar gulbi. Šo sižetu ar apbrīnojamu uzcītību un degsmi mākslinieki turpināja gleznot arī vēlākos laikos.
Antīkās pasaules sabiedrība uz cilvēku un dzīvnieku «mīlestību» skatījās visnotaļ iecietīgi. Senās Romas leģionus pavadīja kazu ganāmpulki. Kaziņas tika izmantotas ne tikai ēšanai, bet arī seksuālās spriedzes noņemšanai. Savukārt senie jūdi tos, kas piekopa seksuālas attiecības ar dzīvniekiem, sodīja ar nāvi.
Viduslaiku Eiropā intīmos sakaros ar dzīvniekiem pieķertos dedzināja sārtos kopā ar «nešķīsto dzīvnieku». Vēlākos gadsimtos, atslābstot striktajiem seksa aizliegumiem, zoofilija bija sastopama aizvien retāk. Mūsdienās no likuma viedokļa tamlīdzīga seksuālā gaume netiek krimināli vajāta, izņemot šīs «kaislības» attēlošanu bildēs. Tiesa, sabiedrības viedoklis zoofilijas sakarā ir ļoti negatīvs.
Etnogrāfu pētījumi liecina, ka zoofilija pārsvarā sastopama ganu tautās. Galvenokārt tādās sabiedrībās, kur bargi soda par ārlaulības sakariem un kur jaunieši normālu dzimumdzīvi drīkst sākt, tikai nodibinot ģimeni.
Savukārt seksologu pētījumi liecina — tiklīdz indivīds var dzīvot tradicionālo dzimumdzīvi, tiek pārtraukts «surogātsekss».
Zoofila attiecībās ar dzīvnieku nerodas emocionāla pieķeršanās, kā tas parasti notiek starp diviem cilvēkiem. Līdz ar to šīs attiecības nesniedz pilnu izjūtu gammu un tik pat pilnu gandarījumu.
Šīs seksuālās gaumes citādība parasti novērojama vīriešiem. Lielākoties tas izpaužas kā dzimumakts, par partneriem izvēloties suņus, kazas, aitas, ķēves, govis. Sieviešu zoofilu rindās ir krietni mazāk, un viņas par «rotaļu biedriem» izvēlas īpaši dresētus suņus vai kaķus, kas pieradināti orāli stimulēt sieviešu ģenitālijas. Tā ka, cienījamais vēstules autor vai autore, līdzšinējā dāmu-zoofilu pieredze liecina, ka dzimumakts ar suni ne visai labi sanāk. Atmetiet cerības!
Poļu seksologs K. Imelinskis zoofiliju uzskata par fetišisma paveidu, kur par fetišu kalpo dzīvnieks — uzbudinājuma izraisītājs. Tas izskatoties kā «īpatnēja masturbācija ar dzīvnieku». Imelinskis secina, ka zoofilija ir surogātsekss, kas izprovocēts apstākļu sakritības dēļ.