Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8762619t1h86ee.jpg)
Rīga ir skaista, bet bezpersoniska, bez sadzīves kultūras līmenī uztverama vēstījuma. Diemžēl šāds secinājums rodas, salīdzinot mūsu galvaspilsētu ar kaimiņvalsts Igaunijas Tartu.
Protams, Rīgas un Tartu mērogi nav salīdzināmi — Tartu dzīvo septiņreiz mazāk ļaužu nekā Rīgā — apmēram 101 tūkstotis. Taču pilsētas vidi tas neietekmē, jo to veido cilvēkiem tīkami lietišķās mākslas darbi, elementāri saprotamas norādes, asprātīgi dizaina un ērti ikdienas lietošanas objekti.
Piemēram, autobusu saraksts ir ielaminēts roktura formas rādītājā, kas piestiprināts stabam. Gribi izpētīt, pēti, bet to noraut vai sabojāt ir grūti.
Soliņi Tartu parkos ir iekārti ķēdēs, un tajos iespējams šūpoties — nav jāmokās briesmīgajās un bīstamajās šūpolēs, kuras daudzviet vēl sastopamas Rīgā. Savukārt vecpilsētā soliņi veidoti ar īpatnēji augstu atzveltni — izskatās stilīgi un ir ērti.
Rīgas unificētās brīvdabas «mēbeles» šajā pozīcijā zaudē. Turklāt centra parkos mums pa zāli staigāt un tajā apsēsties arī ir liegts…
«Pilsēta ir mīļa iedzīvotājiem,» Tartu raksturo Melngalvju nama direktors, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. «Rīgā jāiziet neskaitāmas formālās barjeras, kamēr simt saskaņojumus no simt arhitektiem dabū,» viņš raksturo.
Ojārs Spārītis uzskata, ka pilsētu iedzīvotājiem tīkamāku nepieciešams padarīt sadzīves kultūras līmenī, nevis barot ar lielo mākslu, kas lielākajai daļai nav izprotama: «Ielās jābūt lietišķajai mākslai.»
Nenoliedzami, mākslinieka Kārļa Padega un gleznotāja Irbītes skulptūras ir iemīļotas, bet šaubos, vai skulptūras «Lidojums pār pilsētu» vēstījumu nezinātājs tā uzreiz sapratīs.
Ja tai līdzās nav paskaidrojuma, ka lidojumā pār Rīgu aicina putns, kas ar spārna galu aizskāris simbolisku koku, kurā mazi kvadrātveida lodziņi simbolizē pilsētu, tādējādi aicinot visus rīdziniekus uz radošas, garīgas domas lidojumu, tad — visu cieņu, bet katrs to var interpretēt, kā vēlas.
RB jau vērsa uzmanību, ka paskaidrojošie uzraksti Rīgā ir tikai pie nedaudziem piemiņas objektiem un tos pašus izvietojis uzņēmējs Jevgenijs Gombergs.
Pilsēta kaut ko līdzīgu sola paveikt tuvāko gadu laikā. Atkal jāsalīdzina, ka Tartu šādi uzraksti ir un nerada liekus jautājumus, kāpēc un kad uzbūvēts, piemēram, tilts.
Rīgai toties raksturīga vēlme pēc augstās, proti, masām neizprotamās mākslas.
Piemēram, šovasar galvaspilsētā notiek akcija «Mākslas manifestācija» ar mērķi veicināt mākslas procesu Rīgas pilsētvidē.
Tāpēc, ja nezinātājs brīnās, kāpēc Valsts Mākslas muzeja logi aplīmēti ar papīra strēmelēm, varu pateikt, ka tas ir Edgara Kļaviņa un Kristiana Brektes darbs «Mākslas kari», kas imitē kara uzlidojuma situāciju.
Savukārt Elīnas Kalniņas, Ineses Valteres, Māra Šaršūna un Jūlijas Suļežko darbs «Akulturācija» simbolizē masu kultūras uzbrukumu augstajai mākslai, un par to liecina trīs Zirnekļcilvēku figūras kokos Esplanādē.
Protams, protams, tas nav Ausekļa ielas naivais «Zilonītis», kurš diemžēl atrodas ilgstošā restaurācijā un kura vēstījumu visi saprot bez vārdiem — skulptūriņa ir vienkārša un mīļa.
Arno Heinrihsons, Kārlim Padegam veltītā pieminekļa autors, reklāmfirmas «Reklāmas partneri» direktors, uzskata: «Savdabīgu strūklaku un skulptūru Rīgā noteikti vajadzētu vairāk, tas nemazinātu Brīvības pieminekļa nozīmi. Mazo formu Rīgas pilsētvidē ir par maz.
Pie pieminekļiem vajadzētu izvietot informatīvus skaidrojumus vairākās valodās, lai tūristam nebūtu jāurbjas tūristu ceļvežu sīkajā drukā. Plāksnes vēstītu ārzemniekiem par mums nozīmīgiem, bet viņiem nepazīstamiem objektiem, tomēr tās nedrīkstētu būt pārāk aktīvas un konkurēt ar pašu objektu. Rīgai jābūt savai «rozīnītei», kā tas ir daudzās Eiropas pilsētās.»
«Pilsēta jāpadara mīļa tās iedzīvotājiem. Dažviet provokācijai var izvietot bronzas skulptūras, pie kurām gribētos fotografēties. Bet par to jādomā pilsētas galvenā mākslinieka dienestam. Taču tās iniciatīvas, kas viņam bija, bija muļķīgas un absurdas,» Rīgas galvenā mākslinieka Leonarda Laganovska veikumu asi kritizē Ojārs Spārītis, piebilstot, ka idejas vajag ne tikai ģenerēt, bet arī novadīt līdz realizācijai.
Jāatgādina, ka pērn izvērtās diskusijas par galvenā mākslinieka amata nepieciešamību, līdz tika pieņemts cienīgs lēmums: svētkos pilsētu noformēs Kultūras pārvalde, bet par pilsētas izskatu gādās Pilsētas attīstības departaments, kurš «pieskata» arī galveno mākslinieku.
L. Laganovskis pavasarī izteicies, ka jārada īpašs Rīgas tēls, kaut vai ar savdabīgām laternām. Kur tas ir?
Viedoklis
Gunta Grikmane, arhitekte:
«No pilsētvides dizaina viedokļa Rīgā trūkst mazo arhitektūras formu, kas piedotu pilsētai šarmu. Vienīgie labie piemēri ir ielu norādes, kas pieskaņotas Rīgas vēsturiskajam centram, kā arī kanālmala, kas, kaut arī prasīja lielus līdzekļus, ir ļoti mājīgi ierīkota.
Ļoti elegants ir Uzvaras parks, bet tas ir aizlaists un izdemolēts. Ja kaut kas interesants pilsētvidē parādās, tad tā pārsvarā ir personīgā iniciatīva un neatrodas publiskajā telpā. Rīgas prioritāte acīmredzot ir saimnieciskās lietas, ja jāsakārto ielu laistīšana, tad pilsētvidei neatliek laika un naudas.
Pirms pāris gadiem uzstādītie puķu statīvi šogad ir novākti, jo daudz zogot. Bet Ventspilī kaut kā tiek ar šo problēmu galā, un tās pilsētvide ir ļoti skaisti sakārtota. Rīgai būtu jāņem piemērs.»
Vai Rīgai ir sava «rozīnīte»?
Uldis, strādājošs pensionārs:
«Nezinu, kāda Rīga izskatās ārzemnieku acīm, bet uzskatu, ka jebkura pilsēta patiks tūristiem tad, ja tā būs ērta pašiem iedzīvotajiem. Domei vairāk būtu jādomā par rīdzinieku vajadzībām, tad viņi parūpēsies par visu pārējo, tai skaitā ārzemnieku labsajūtu.»
Olita, studē Latvijas Universitātē:
«Rīgā ir pietiekami daudz kā interesanta. Man īpaši patīk stikla piramīdas un strūklaka pie Kongresu nama. Maniem ārzemju draugiem ļoti patīk Vecrīgas bruģis un arhitektūra. Vēl unikālas ir Rīgas jūgendstila ēkas, koka apbūve, viduslaiku stila mājas. Centrāltirgus rietumniekiem ir īsta eksotika, viņi to sauc par krievu tirgu.»
Agnese, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja darbiniece:
«Rīgā man ļoti patīk Alberta iela, muzeji, Vecrīgas senatnīgās ēkas. Ļoti labi, ka šur tur Rīgas parkos ir bērnu rotaļu laukumiņi, varētu arī lielajiem kaut ko interesantu izdomāt, lai padarītu Rīgas tēlu interesantāku.
Vilnis, «Latvenergo» inže»nieris:
«Rīga, manuprāt, ir savdabīga pilsēta, kas ar laiku veidosies vēl interesantāka. Pilsētas skaistums slēpjas kaut vai tādos sīkumos kā koši ziedi uz palodzēm. Man maz sanāk pa Rīgu staigāt, tāpēc vairāk redzu to praktisko pusi — ielas varētu būt gludākas un sakoptākas, tiltu varētu būt vairāk un sastrēgumu mazāk.»
Ainārs Krauklis, operators:
«Man īpaši patīk Rīgas arhitektūra, jūgendstils, tūristu iecienītā Alberta iela. Parki pēdējo piecu gadu laikā ir kļuvuši sakoptāki. Šķiet, ka ar Rīgu viss ir kārtībā un tūristiem tā varētu patikt.»