Kristiāna Lapiņa:Multenes…un lētie bērni

Kad biju maza meitene (man ir draudzene, kas allaž piesienas šai frāzei, tomēr es atkal to lietošu, jo tā ievada manus pagātnes ekskursus), es skatījos multenes.

Jūs pazīstat šo vārdu. Bērnu slengs, ko ieviesuši pieaugušie. Dažreiz es skatījos viena pati, dažreiz ar brāli. Mums ir pusotra gada starpība, bet jāsaka, ka mēs to izjutām tikai tajos brīžos, kad strīdējāmies. Kad mēs skatījāmies multenes, valdīja vienotības gars.

Bija tie laiki, kurus tagad daži atceras ar zināmu nostalģiju, daži ar riebumu, bet daži ar ilgām, tā sakot, padomju ēra. Taču mums bija multenes, visai ierobežotā skaitā un allažiņ vienas un tās pašas, bet visumā mīļas. Protams, tās bija gan saturiski, gan no animācijas kvalitātes viedokļa raugoties, visai dažādas — dažas mums patika labāk, dažas ne tik ļoti. «Ezītis miglā», kas, manuprāt, ir uzskatāms par animācijas šedevru, ir joprojām viena no manām mīļākajām multfilmām, taču tā man patika arī tad, kad mācījos pamatskolā — nezinu, vai mani pievilka mazliet neirotiskais un trauksmainais ezītis vai pati filmiņa ar savu stilu… kaut kas tur bija tāds, nu, grūti formulējams. Bērna bailes, neziņa, noslēpums… un atrisinājums — tik labdabīgs un mierinošs.

Arī «Toma un Džerija» plaģiāts vilka un zaķīša veidolā bija ciešams, vēl jo vairāk tāpēc, ka tad pašu oriģinālu redzēt nevarēja un savdabīgā attiecību noskaidrošana bija kaut kas līdzīgs manām attiecībām ar brāli. Kopumā pret ētiskajām vērtībām, par kurām tieši vai netieši bija runa šajās filmiņās, var izturēties kritiski vai, vēl precīzāk, pret veidu, kā tās tika pasniegtas, piemēram, palīdzība pionieriem vai vecām tantēm, ko realizēja Pekausis vai Krokodils Gena un kur labsirdība kā apgūstamā vērtība tika mazliet atšķaidīta ar politisko ideoloģiju.

Tomēr tagad, ja man kritiski jāizvērtē tas, ko televīzija piedāvā maniem bērniem, man jāsecina, ka bieži vien parastās, visiem zināmās shēmas — labais uzvar ļauno, sliktais ir sliktais un labais ir labs (turklāt tādā atpazīstamā veidā) — ir paslēptas ļoti dziļi. Iespējams, to vispār nav. Protams, es kā mamma gribētu, ka sabiedriskā televīzija kā informatīvs kanāls kaut mazlietiņ rūpējas par manu bērnu izaugsmi, nu, tīri tādā morālā līmenī, kaut gan nekur jau nav rakstīts, ka medijam tas jādara. Es, protams, atzīstu, ka pamatvērtības — kas ir kas, tā sakot, jāmēģina skaidrot ģimenē vai vismaz struktūrā, kas pilda ģimenes funkcijas. Tomēr nevar noliegt faktu, ka televīzija, būdama tik ietekmīgs informatīvais kanāls, ietekmē jauno paaudzi. Ietekmē.

Eksistē tāds fenomens kā multfilmu kanāli, kam arī ir savs repertuārs un kur piedāvājums iepazīties ar dzīvi ir visai savdabīgs. Bērnu vidū tie ir ļoti populāri. Te nu būtu vietā runāt par etniskajām atšķirībām vai dzīves uztveres niansēm, taču pat tas ir otršķirīgs jautājums, ja izvērtē televīzijas programmu, kura, šķiet, ir tādu cilvēku veidota, kuri dzelžaini pieķērušies nosacījumam, ka bērns var atrasties pie televizora aptuveni 40 minūtes un, kā tās tiek aizpildītas, ir nebūtiski. Ja tās ir filmiņas, kur statiski, tipiskā japāņu stilā animēti briesmoņi cīnās cits ar citu, jāvaicā pēc vēstījuma — kur un kāds tas ir? 

Turklāt nevar tik vienkārši norobežoties no tā visa, jo pati kultūrvide bērnam piedāvā iespējas iepazīties ar attiecīgo pēdējā mēneša «varoni» — uz košļenes papīrīša, uz žurnāla vāka, pat uz apģērba. Acīmredzot komercializācija ir mehānisms, kas liedz mums skatīties, kā pirtnieks top naudas samaitāts vai kā zaķi savā pirtī peras ģimeniskās noskaņās. Nu, jā. Var jau nopirkt DVD atskaņotāju, var nomā īrēt filmas un var valsts televīzijā mēģināt atrast ko bērniem piemērotu. Pirmos divus nosacījumus noteikti izdosies realizēt, bet pēdējo bieži vien ne.

Laikam ir ļoti nerentabli izglītot jauno paaudzi. Tas ir dārgi, tur jāiegulda laiks, nauda un visiem zināmie «cilvēkresursi». Vienkāršāk ir nopirkt piektās šķiras multfilmu, kuras darbība norisinās uz sirreālas planētas un varoņi nav klasificējami ne pēc bioloģiskās, ne morāles kategoriju piederības.

Ar šo es negribu teikt, ka padomju laika filmiņas ir uzskatāmas par skaidriem morāles un ētisko vērtību vēstnešiem. Es gribu pateikt, ka savā ziņā nekas nav mainījies. Mēs visu gribam darīt pa «lēto» un tādējādi sevi ierobežojam. Latviešu multiplikācija ir zināma visā pasaulē, un man liekas, ka multenītes, kuras ir veidojuši mākslinieki tepat, ir tuvas mūsu mentalitātei, izpratnei par attiecībām un dzīves pamatvērtībām. Ir arī daudz fantastisku filmiņu, kuras rūpīgs un mākslas apmāts skatītājs ierauga tikai filmu skatēs vai konkursos. Bet kāpēc tās neredz mūsu bērni? Laikam taču par dārgu.

Nu, ko tur piebilst. Lēti dzīvot gribam, vai ne? Tāpēc nav ko brīnīties, ka jaunā paaudze runā pokemonu valodā un neizprot dzīves vienreizīguma fenomenu, jo var taču iegūt trīs dzīvības, piepirkt vēl un izdarīt daudz ko citu. Droši. Pa lēto.