Ar stopiem uz Irānu

Stopēšana, stopošana, īkšķošana… Daudziem studentiem tā kalpo kā bezmaksas nokļūšana dzimtajā pilsētā nedēļas nogalēs, taču netrūkst arī to, kuri, apbruņojušies ar ceļasomu, marķieri un kartona loksnēm, uz kurām norādīt vēlamo ceļamērķi, jaunu iespaidu un piedzīvojumu meklējumos dodas tālu aiz Latvijas robežām.

Valsts, kurā zagļu nav

Latvijas Mākslas akadēmijas students Aldis Strods (21 gads) pagājušovasar kopā ar trim ceļa biedriem pabija pie Persijas līča. Sākumā viņi devās pie drauga Šveicē, pēc tam ar stopiem nokļuva līdz Irānai.

Aldis ceļo ar stopiem jau kopš pilngadības sasniegšanas un savu dzimšanas dienu pēdējos trīs gadus sagaidīja katrreiz pie citas jūras — Vidus, Melnās un Kaspijas. Nākamvasar viņa plānos ir Indija.

Ideja radās, kad Alda draudzene Laura Latvijas Universitātē sāka mācīties persiešu valodu, kuras pasniedzējs irānis saistoši stāstīja par savu zemi un tās kultūru, viņš palīdzēja izkārtot vīzu uz Irānu. Aldim un Laurai pievienojās Lauras studiju biedrs Matīss un draudzene Elīna, un divus mēnešus garais ceļojums ar 122 automašīnām, kurā katrs no viņiem iztērēja tikai aptuveni 100 latu, varēja sākties.

Visspilgtākie iespaidi Aldim ir no Irānas. Uz robežas jaunieši nomainīja šortus pret biksēm, meitenes apsēja lakatus, jo sievietes nedrīkst atsegt matus. Tādi viņi gāja arī peldēties: «Autobusā vīrieši brauc priekšgalā, bet sievietes aizmugurē, metro ir atsevišķi vīriešu, sieviešu un ģimenes vagoni.«

Aldis uzskata, ka mums no austrumniekiem vajadzētu daudz mācīties: «Cilvēki tur ir ļoti atklāti, smaidīgi un komunikabli, viņiem svarīgākas ir garīgās, nevis materiālās vērtības. Nepārtraukti kāds nāca klāt un piedāvāja palīdzību. Cilvēki bija gatavi mainīt savu dienas ritmu, lai parādītu mums kādu mošeju vai aizvestu uz vajadzīgo vietu. Kad Matīss pateica pāris vienkāršus teikumus persiešu valodā, visi bija sajūsmā un viņam aplaudēja.»

«Irānā cilvēki nezina, ko nozīmē stopēt, jo transports tur ir ļoti lēts — autobusa biļete 1000 kilometriem maksā aptuveni divus latus. Bija pat tā, ka, mums stopējot, apstājās sešas mašīnas, motocikls, cilvēki visapkārt, jo visi domāja, ka kaut kas ir noticis un nepieciešama palīdzība. Beigu beigās policijas iecirknī izdevās paskaidrot, ko nozīmē stopēt. Policisti uzrakstīja zīmīti, kuru parādīt automašīnu vadītājiem, un izmaksāja mums 300 kilometrus ar autobusu.»

Pa ceļam viņi nakšņoja gan teltī, gan viesnīcās, gan pie stopējot iepazītiem cilvēkiem. Aldis stāsta, ka Irānā varēja justies ļoti droši, jo noziedzība praktiski neeksistē. «Tur joprojām par zādzību nocērt kreiso roku. Tualetēs viņi mazgājas ar kreiso roku, jo tur nav pieņemts lietot tualetes papīru, bet vienai rokai vienmēr jābūt tīrai. Irāņi ēd ar labo roku, tādēļ cilvēkam, kuram viena roka ir nocirsta, nākas gan mazgāties, gan ēst ar vienu roku un sabiedrība viņu uzskata par atstumto viņa netīrības dēļ. Pie veikaliem stāv izkrautas preces, bet neviens nebaidās, ka nozags.»

Irānā ceļotāji pārsvarā nakšņoja parkos, tajos, ceļojot pa valsti, apmetas arī irāņu ģimenes -– uzceļ telti, izklāj paklājus, gatavo ēst. «Vienu rītu mums uz paplātes atnesa brokastis. Aicināja uz tēju, ūdenspīpi.» Arī ar saprašanos neesot bijis problēmu, jo Irānā apbrīnojami daudzi zina angļu valodu.

Aldis saka, ka stopēšana ir iespēja iegūt jaunus draugus — vēl tagad viņi sarakstās ar draugiem Turcijā, dziļāk iespējams iepazīt zemi, tās kultūru, stopējot var justies pilnīgi brīvi un neatkarīgi atšķirībā no saplānotiem tūrisma braucieniem.