Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8767698t1hec8e.jpg)
Spriežot pēc lasītāju vēstulēm, šis jautājums pastāvīgi urda prātu ļaudīm, kuri atguvuši īpašuma tiesības uz dažiem vai pārdesmit hektāriem «tēvu sviedriem un asinīm slacītās» zemes.
Skumji atklājumi
Pēc prieka asarām par atgūto īpašumu agri vai vēlu diemžēl nākuši skumji atklājumi. Pašiem art un sēt vairs nav iespējams gadu nastas un veselības dēļ. Trūkst iemaņu un zināšanu zemes kopšanā.
Liela daļa īpašnieku un mantinieku dzīvo un strādā pilsētās, tālu no atgūtajiem īpašumiem.
Lai atgrieztos laukos, jāmaina ne tikai dzīves un darba vieta, bet arī dzīvesveids.
Lauksaimniecības tehnikas, aprīkojuma un piederumu iegādei, jaunu ēku celtniecībai nopostīto vietā vajag daudz naudas. Īpašniekiem jārēķinās ar īpaši lieliem izdevumiem zemes iekopšanā un auglības atjaunošanā tajos īpašumos, kuri aizlaisti atmatā, aizaudzēti ar alkšņiem, savandīti un pielūžņoti kopš padomju kolhozu laikiem.
Nav naudas. Saimniecības iekopšanai nauda jāaizņemas bankās, kas rada parāda saistības uz ilgiem gadiem. Turklāt bankas darījumos ar pensijas vecuma cilvēkiem parasti neielaižas. Pašiem apstrādāt dažus hektārus bieži nav vērts. Ieguldītā nauda un pūliņi neatmaksājas.
Pēc šiem atklājumiem nāk šķietami loģisks secinājums — zeme jāpārdod. Neies mocīties un par velti maksāt nodokļus!
Hektārs pret šņorzābaku pāri
Bet kādu cenu prasīt? Tirgū zemei, kas pēc zemesgrāmatā ierakstītā lietošanas mērķa ir lauksaimnieciski izmantojama, cenu svārstības ir milzīgas — no 100 līdz 20 000 latu par hektāru. Viszemākās cenas — nomaļos pagastos, aizaugušās, zemās vietās, sliktu ceļu tuvumā. Visaugstākās — auglīgajos Zemgales rajonos un ar būvatļaujām upju un ezeru krastos.
Diemžēl zemei, īpaši atmatā aizlaistiem dažiem hektāriem, bez izbraucamiem ceļiem, tālu no apdzīvotām vietām, upēm un ezeriem cenas ir gaužām zemas, dažreiz pat grūti nosakāmas.
Nekustamo īpašumu uzņēmuma «Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē» Cēsu nodaļas vadītājs Kārlis Meņģelis spriež, ka Vidzemes rajonos lauksaimnieciski izmantojama zeme maksā vidēji no piecdesmit (Valkas, Alūksnes rajonā) līdz pieciem, sešiem simtiem latu (Cēsu, Valmieras rajonā) par hektāru. Protams, lielceļu krustojumos, pie ūdeņiem lauksaimnieciski izmantojamas zemes cenas nosaka kā apbūves zemei — caurmērā 1 līdz 2 latus par kvadrātmetru, kas pārrēķinot dod 10 000 līdz 20 000 latu par hektāru. Bet pārdot pārdesmit hektāru par tādu cenu būs grūti.
Vai pārdot hektāru zemes par 50 latiem — labu šņorzābaku pāra cenu, tā, protams, ir īpašnieka darīšana.
Ieteikumi ar apsvērumiem
Nekustamā īpašuma uzņēmumos prātīgi ļaudis iesaka zemi nepārdot. Pašlaik zeme, tāpat kā dzīvokļi, mājas un cita nekustama manta, ir populārs, izdevīgs un drošs ieguldījuma veids. Nekustamā īpašuma uzņēmuma «Ravenshill Consulting» valdes priekšsēdētājs Georgs Lansmanis teic, ka strauji augošā inflācija un krītošās lata likmes noguldīšanu bankās pārvērš par cauru zeķi — jo ilgāk tajā uzglabā naudu, jo vairāk tā zaudē vērtību. Cenas strauji aug visiem īpašumu veidiem.
Diemžēl īpašnieki — vecāka gadagājuma ļaudis — par cenām nezina, cenu pārmaiņām nespēj izsekot, nav kam prasīt padomu, neprot kārtot darījumus. Toties zina un prot zemes uzpircēji. Pašlaik tirgū 80 līdz 90 procenti darījumu notiek spekulatīvos nolūkos.
Zemi uzpērk privātpersonas, lai pēc gada pārdotu par divkāršu vai trīskāršu cenu.
Zemi uzpērk firmas, kas formāli saucas Latvijas un kādas ārvalsts kopuzņēmumi. Bet latviešiem tajos nav nekādas teikšanas. Firmas dibinātas par ārzemju kapitāliem ar vienu nolūku — par «sviestmaizi» uzpirkt zemi, kuru iezemieši vairs negrib vai nejaudā apstrādāt.
Kurzemē diezgan labi pazīstami dāņu uzņēmēji atzinuši, ka Dānijā viens lauksaimnieciski izmantojamas zemes hektārs maksā 10 000 latu. Tikpat vai vēl dārgāk atkarībā no iekoptības un auglības maksā lauksaimnieciski izmantojamā zeme Vācijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs.
Tiesa, ja zeme ir aizlaista, tad iekopšana, lai no tās iegūtu labas ražas, aizņem piecus līdz septiņus gadus. Dāņi atzīst, ka iekopšanu sadārdzina tas, ka Latvijā visbiežāk lauksaimnieciski izmantojama zeme ir bez jebkādām ēkām vai ar tādām, kuras nekam nav derīgas. Turpretim Dānijā nekustamā īpašuma tirgū parasti nonāk tikai tāda zeme, kas ir gatava lietošanai un uz tās uzceltās ēkas ir izmantojamas lauksaimnieciskajai ražošanai. Tas vēlreiz apstiprina — lai varētu pārdot zemi par pieklājīgu cenu, tajā jāiegulda nauda.
Ārzemju lauksaimnieki uzskata, ka ieguldīt naudu lauksaimnieciski izmantojamā zemē vairs neesot bīstami, jo Latvija ir Eiropas Savienības valsts. Spriežot pēc līdz šim nopirktajiem īpašumiem, ārzemniekus pievilina lauksaimnieciski izmantojamā zeme ne tikai vājprātīgi zemo cenu dēļ. Latvijā esot labvēlīgs klimats augstu graudaugu ražu iegūšanai un piena lopkopībai. Ārzemnieki tā vērtē zemi daudzos Kurzemes un Vidzemes rajonos, kas pēc mūsu pašu Zemkopības ministrijas dalījuma atzīta par lauksaimnieciski mazāk labvēlīgām teritorijām.
2008. gadā Latvijā paredzēts pāriet no lata uz eiro. Būtībā Latvijā notiks kārtējā naudas reforma. No šī viedokļa jebkurš nekustams īpašums būs vērtīgāks un drošāks nekā par desmit hektāriem iegūtie pāris tūkstoši latu, kuri pēc trim gadiem var pārvērsties nevērtīgos papīriņos.
Vienīgais, kas pašlaik iespējams lauksaimnieciski izmantojamās zemes īpašniekiem — Lauku atbalsta dienestā pieteikties uz Eiropas naudu. Bet par to īpašniekam vienu reizi gadā jāpļauj zāle. Pastāvīgi dzīvojot tālu no atgūtajiem īpašumiem un bez pašam piederošas tehnikas, arī tas reizēm vecāka gadagājuma cilvēkam ir apgrūtinoši.
Septiņreiz nomērī, vienreiz pārdod
Ja lēmums pārdot paliek nemainīgs, tik un tā der šo to izdibināt.
Pirmā saruna varētu notikt ar vadītājiem vietējā pagasta vai novada pašvaldībā.
Īpaši svarīgi tas varētu būt īpašniekiem, kuriem pieder zeme valsts nozīmes lielceļu tuvumā, pierobežas rajonos, kuros sāksies jaunu ceļu un ēku būvniecība vai veco pārbūve atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Pašvaldību vai būvvalžu vadītāji varētu zināt par pagasta, novada vai rajona saimnieciskās attīstības vai teritoriju plāniem, jauniem projektiem. Ja plānu ruļļos paredzēta lielceļa, lidlauka vai jaunas ražotnes būvniecība, tad tā var ievērojami palielināt zemes vērtību ne tikai būvlaukumā, bet arī tuvējā apkārtnē. Izveicīgi ļaudis valdībā un Saeimā, laikus «par sviestmaizi» uzpirkuši lielas, šķietami nevērtīgas zemes platības Ziemeļkurzemē, Latgales pierobežas rajonos un citur, tāpēc ka viņiem bija labi zināms par Eiropas apmaksāto jaunu ceļu būvniecību un citiem teritoriju apbūves plāniem. Drīz par šīm zemēm viņi iegūs pasakainu peļņu.
Taču reizē ikvienam pārdevējam jārēķinās, ka par nekoptu, aizaugušu zemi nomaļā vietā, bez ceļa, ūdeņiem un citiem labumiem pārlieku augstu cenu nevar prasīt. Zemes tirgus vērtību ceļ kapitālu ieguldījumi.
Aizsargājamās dabas teritorijās
Pārdot dažus hektārus valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijās it kā ir vēl grūtāk nekā tur, kur saimnieciskās darbības ierobežojumu nav.
Taču pēdējā laikā īpašumus uzpērk pat tajās vietās, kurās likumos noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi.
Ierobežojumi nereti ir vien iegansts uzpircējam nosist pārdevēja prasīto cenu. Kaut arī Latvijas tirgū vērtību zemei lielākoties nosaka tās praktiskās izmantošanas iespējas, pasaulē zemes vērtība valsts īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir ievērojami augstāka nekā citur.
No vienas puses — turēt tādu īpašumu, kurā nevar būvēties vai citādi saimniekot, it kā nav vērts. No otras puses — saimnieciskās darbības ierobežojumi dabā ir tikai trūcīgajiem īpašniekiem. Izveicīgiem, ar izdomu apveltītiem ierobežojumu nav. Gudri ļaudis čukst, ka uzpērk galvenokārt turīgi ļaudis un tādi, kuri pēc tam paši var pagrozīt likumu sev vēlamā virzienā.
Kājām izstaigājot, piemēram, Rīgas līča piekrasti no Rīgas pievārtes līdz Ainažiem, var viegli pārliecināties, ka Aizsargjoslu likuma un citu speciālo dabas aizsardzības likumu izdevēji Rīgā dzīvo savu dzīvi, vietējās pašvaldībās un būvvaldēs — savu. Trīssimt metru krasta kāpu aizsargjoslā būvniecība norit diezgan netraucēti. Arī Aizsargjoslu likumā noteiktais ierobežojums — ārpus apdzīvotām vietām jaunveidojamo saimniecību platība nedrīkst būt mazāka par 3 hektāriem — uzpircējiem nav šķērslis. Izrādās, inventarizācijas Plānu ruļļos var iezīmēt nekad neuzceltas mājas pamatus, kas jau ļauj būvēties uz nebēdu.
Zeme nemaz nav jāšķērē gabalos. Piemēram, var noslēgt fiktīvu nomas līgumu uz 99 gadiem.
2005. gada 30. jūnijā Saeimā pieņēma likumu «Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos».
Diemžēl lielākā daļa īpašnieku neko nedabūs.
Pēc šī likuma tiesības uz atlīdzību naudā būs mežu īpašniekiem. Gan viņi, gan lauksaimnieciski izmantojamās zemes īpašnieki vēl varēs prasīt apmaiņu pret līdzvērtīgu zemi citur.
Bet prasīt atlīdzību naudā būs tiesības tikai tiem mežu īpašniekiem, kuriem ierobežojumi (jebkādas mežsaimnieciskās darbības aizliegums kalendārā gada garumā; galvenās cirtes, izņemot kailcirti, aizliegums kalendārā gada garumā; kopšanas cirtes aizliegums kalendārā gada garumā) uzlikti pēc īpašuma tiesību atjaunošanas. Turklāt saimnieciskās darbības ierobežojumus privātām zemēm uzliek arī citi likumi.
Iekams pārdot zemi aizsargājamās dabas teritorijās, īpašniekam der ieskatīties nevis pirms ilgāk nekā desmit gadiem izdotajā zemesgrāmatā, bet pieprasīt izrakstu zemesgrāmatu nodaļā. Ļoti bieži ieraksti zemesgrāmatā nesakrīt ar ierakstiem zemesgrāmatu nodaļā.
Der aprunāties ar aizsargājamo dabas teritoriju administrācijas ļaudīm. Īpašniekiem ir tiesības iepazīties ar tiesību aktiem un citiem saistošajiem noteikumiem, kuri uzliek ierobežojumus.
Valsts īpaši aizsargājamās teritorijās ir tā sauktās iekšējās zonas. Saimnieciskās darbības ierobežojumi tajās mēdz būt atšķirīgi. Var izrādīties, ka dažiem īpašumiem tie ir stingrāki, citiem — vieglāki.