/nginx/o/2018/07/12/8771990t1h3ea7.jpg)
Elza Radziņa. «Visdaiļskanīgākie epiteti te izšķīst kā niecīgas šļakatas pret varenu klinti. «Es atliecu muguru, cik vien taisnu varu, un stāvu,» saka aktrise un smej savus karaliskos smieklus. Par ko ne? Viņa ir izredzēta tai Sievišķībai, ko gadi neskar. Un viņa joprojām ir uz skatuves.» Tā rakstīju, pirms vērās priekškars Elzas Radziņas monoizrādei «Pilnos auļos!» 1998. gada 7. novembrī. Šodien... Atvadoties no dižās Aktrises, kad izskanēs daudz labu vārdu, piedāvāju ieklausīties viņā pašā.
«.. Galvenais, kas man patīk šajā izrādē, — ja izgāžos, tad neiegāžu citus! Arī tas, ka par Diānu Vīlandi jau kopš bērnu dienām runājuši, ka viņa ir šausmīgi neglīta, lietojusi spilgtu kosmētiku — krāsojusi koši sarkanus vaigus, spilgtas lūpas, ar sienas krāsojuma kaļķiem balsinājusi seju. (Tikai nejautājiet, kādu kosmētiku lietoju es! Man vislabākais ir «Hand und Nagel» krēms rokām un nagiem, to lieku arī uz sejas. Visforšākais! Lēts, ātri iesūcas ādā, mīksts un maigs! Sejas ūdeņus, ko man sadāvina, tos gan pa kluso aizdāvinu prom, jo seju mazgāju ar ūdeni un ziepēm no rīta un vakarā! Pirms daudziem gadiem Singa vai Baldiņa [Vera Singajevska un Elvīra Baldiņa, bijušā Jaunatnes teātra aktrises — N. L.], īsti neatceros, organizēja masku likšanu. Aizmālēja tos mūsu ģīmjus ar kaut ko no olām, acu caurumus vien atstāja, bet smiekli tak šausmīgi nāk!) Diānai Vīlandei ārkārtīgi patika visu pārspīlēt, arī savā raksturā. Tas mani nomierināja, ka ne brīdi nav jādomā ne par savu izskatu, ne vecumu. Arī tas dod drošības izjūtu, ka man nav kā izrādē «Līnis murdā» — Dievs lai nedod! — jāķeras ap kaklu Lisneram, jaunam puisim, un jātēlo kaislīga mīlestība. Tad ap dūšu ir diezgan neomulīgi.
«Nepadoties!» Šis vārds izsaka manu radniecību ar Diānu Vīlandi. Nepadoties slimībām, vecumam, nelaimēm, no kurām nekādi neviens nevar izbēgt… Tāpēc man arī patīk lugas nosaukums — «Pilnos auļos!». Līdz pēdējam elpas vilcienam! Pēc smagās operācijas, kas man bija jāpārcieš, jāpaiet gadam, lai varētu atkal pilnos auļos mesties dzīvē. Man šis gads paies tikai februārī, tā ka esmu aizsteigusies laikam priekšā!
Izrāde ir par smagu posmu Diānas Vīlandes ceļā, kad viņai nepārtraukti jāsaņemas un galvenais ir nepadoties. Katram cilvēkam pienāk drausmīgs brīdis, ja viņu atlaiž no darba, nevis viņš pats aiziet vai to nosaka vecums. Turklāt šī vēsturiskā persona savā laikā bijusi ārkārtīgi populāra, apgrozījusies augstākajā sabiedrībā, neatceros, ar kuru karalieni viņai pat kopīga masiere bijusi…
Diāna Vīlande nekad savā mūžā nebija strādājusi, pirms viņu uzaicināja strādāt žurnālā «Vogue». Viņa smalki juta, kas katram cilvēkam vajadzīgs, pati tika uzskatīta par vienu no elegantākajām sava laika sievietēm, un, kaut gan savā apģērbā izmantojusi tikai divas krāsas — sarkanu un melnu —, viņas trakā gaumes izjūta bijusi etalons.
Man mammīte vienmēr mācīja akurātību un tīrību apģērbā, lai cik tas būtu trūcīgs un necils. Tas laikam iegājis asinīs. (Interesanti, ka Vīlande ar’ uzskatīja, ka nonākt tik tālu, lai staigātu nespodrinātās kurpēs, tas jau ir pasaules gals! Arī man vienmēr licies, ka tādam, kāds no gultas esi cēlies, ir nepiedienīgi iziet uz ielas cilvēkos. Citos gan parasti drīzāk ievēroju elegantu tērpu, nevis to, ka krekls no biksēm ārā izlīdis.)
Mana mammīte strādāja par apkopēju Jelgavas ģimnāzijā. Tam pateicoties, mēs ar māsu tur varējām mācīties bez maksas, kur galvenokārt mācījās turīgu vecāku bērni. Tad visiem bija obligātās uniformas, bet vasarās vilkām katūna kleitiņas — puķainas, punktainas, ar mežģīnīti, bez, grietiņkleitiņas ar pufrociņām…
Jau no bērna kājas neesmu metusies uz dārgām drēbēm. Atceros, tas bija jau pēc ģimnāzijas, man sagribējās pelēki zilu vasaras mētelīti. Iegāju negatavo apģērbu tirgotavā un ieraudzīju tieši tādu audumu, kādu biju iedomājusies, — ar mezgliņiem, bumbulīšiem. Bet veikalniekam jau biju pateikusi, ka gribu šūt mēteli, un viņš man piedāvāja visādus dārgus audumus.
Man nepietika drosmes pateikt, ka gribu tieši to lēto, tāpēc teicu, ka šūšu arī ko vienkāršāku… Draudzene šuvēja uzšuva man to mētelīti, un visi teica: «Vai, cik skaists!» Tagad, laikiem mainoties, kad sākām braukt pie draugiem uz Ameriku un viņi pie mums, tad gan tā personīgā mode sajuka ar dāvanu modēm, tomēr nekas īpaši grezns mani tā arī nepievelk.
Pamatskolā biju sadraudzējusies ar vienu meitenīti — liela saimnieka vienīgo mantinieci —, un vasarā viņa uzaicināja mani pie sevis ciemos. Mammīte man nopirka baltas tenisa kurpītes, baltas īsās zeķītes, uzšuva jaunu katūna kleitiņu, un es biju gatava braucienam. Viss bija sarunāts — noteiktā laikā mani gaidīs, ejam uz autobusu… Meitenīte neatnāca.
Vēlāk saņēmu vēstuli, asarās izplūdušiem, ar tinti rakstītiem burtiņiem. Draudzene rakstīja, ka viņas mammīte neļauj satikties ar apkopējas skuķi. Abas bijām nobrēkušās un noraudājušās katra savās mājās.
Arī mana pirmā mīlestība izjuka, var teikt, mantas dēļ. Mācījāmies ģimnāzijas pēdējā klasē, bijām jau gandrīz līdz bildinājumam tikuši, puiša mammītei arī tīri labi patiku, bet…
Interesanti, ka satikāmies kādos Ziemassvētkos, kad es jau strādāju teātrī un biju Jelgavā ar viesizrādēm. Tā ģimene visu savu mantu pazaudēja, gadi Sibīrijā… Pēc izrādes gāju viņus apciemot, un, kad pavadīju sava bijušā puiša mammīti uz baznīcu, viņa apstājās un teica, ka tagad gribot noņemt nastu no savas sirds: tajā laikā esot vērtējusi cilvēkus pēc mantas, nevis pēc sirds un dvēseles stāvokļa. Nu tie visi cilvēkbērni jau zem zemes, arī mana draudzenīte nomira nespējnieku patversmē…
Tie, kurus saucu par saviem draugiem, nav daudzi, varbūt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Man patīk bišķiņ dulli, bišķiņ vienkārši cilvēki, tādi, ar kuriem nav jārunā izmeklētā valodā. Ja kāds saka: «Cik jums ekskluzīvs dzīvoklis!» vai «Cik labi šeit var relaksēties!», tad man gribas atvērt durvis un teikt: «Lūdzu, ejiet ārā!»
Smalkā sabiedrībā neesmu daudz apgrozījusies, jo man nepatīk cilvēki, kuri sevi vērtē pāri citiem. Es pat biju sakreņķējusies, kad Laima Žurgina uztaisīja par mani filmu un, neaprunājusies ar mani, nosauca to «Stella Stellarum». Nu labi, šis teiciens — zvaigžņu zvaigzne — figurēja mūsu izrādē «Mīļais melis», bet, attiecināts uz mani, tas šķiet ar pārāk lielu pretenziju, tas man ir par lepnu. Man atbilst kas daudz piezemētāks un tuva ir Rabindranata Tagores atziņa: «Sīciņā zālīte, tavi soļi ir mazi, bet savā gājienā tu pārvaldi visu zemi.»
O, tas gan man ir kopīgs ar Diānu Vīlandi! Arī viņas māja bija piebāzta ar visādām mantām, tā, ka ne brīvu šķirbiņu nevarēja tur atrast — mēbeles, gleznas, vāzes, antīkas figūras, spilveni, sedziņas, svečturi… Neiedomājami! Man tāpat. Padomā — man taču bijušas piecas jubilejas — 50, 60, 70, 75, 80 gadu. Un viss, ko mīļi cilvēki dāvinājuši, ir pārpildījis manu dzīvokli, ka ne apgriezties, un visi tie priekšmeti man ir tuvi, un es nevaru no tiem šķirties!
Knapi kur apgrozīties bija arī mazītiņajā istabiņā Jelgavā, kurā dzīvojām ar māsu un mammīti. Kur tagad Eliasa muzejs, sētā bija maza rozā mājiņa, tur apkopējām bija dzīvokļi. Savā jubilejā es dabūju naudu (paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas to sagādāja!), par ko varēju iztaisīt lielo operāciju. Bet es taču būtu varējusi sataupīt tā, lai mēģinātu nopirkt vai izīrēt to istabiņu! Kā nekā esmu Jelgavas vienīgā goda pilsone, tāpēc man varbūt neatteiktu, un tagad tā burvīgā čurkstes ligzdiņa būtu jau nomaksāta. Bet nu tur viss ir nojaukts un uzbūvēta liela garāža…
«Visi mūsu Elzu dēvē par karalieni,» teicis Jaunušans. Bet kaut kā tur pietrūkstot. «Ir Jānis Bargais, Katrīna Lielā… Bet Elzai nav tak tā piedēklīša!» Domājis un izdomājis, ka viņai jāsaucas par Elzu Dullo. Zāle rēc, Elzai no smiekliem asaras birst, skropstu tuša līst. «Šo goda nosaukumu es pieņemu par simt procentiem!» saka Aktrise...