Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8772640t1h266a.jpg)
«Es gribu sajukt prātā no slavas (..) un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu» — šie Ingus Bērziņa/Renāra Kaupera vārdi no dziesmas «Es gribu» vistiešāk raksturo «Prāta vētras» pašmāju koncertturnejas noslēguma šovu vakar Mežaparkā.
Šis koncerts apmēru ziņā kļuva par grandiozāko popmūzikas sarīkojumu Latvijas vēsturē — pēc Latvijas Televīzijas provizoriskās informācijas, Mežaparka estrāde uzņēma aptuveni 40 000 apmeklētāju, un šim skaitlim pat lielāko ārzemju zvaigžņu uzstāšanās nav spējušas līdzināties. Piemēram, «A-ha», kas no ārzemju mūziķiem pie mums ir rekordistu godā, savulaik pulcēja 30 000 cienītāju, «Depeche Mode» — 20 000, Eltons Džons — 17 000.
Arī tehniski vakardienas šovam nav ko pārmest — skaņa šoreiz bija lieliska, un par tādiem Latvijas koncertiem raksturīgiem «brīnumiem» kā pārgrieztām augšējām frekvencēm vai pazūdošiem basiem te varēja aizmirst. Vizuālais nodrošinājums — apļveida ekrāns skatuves aizmugurē un iespaidīgais gaismošanas aprīkojums pilnībā atbilda reklamētajam. Visbeidzot arī mūžīgās sūdzības par sutoņu šoreiz ir neiespējamas — lai gan cilvēki bija saspiedušies diezgan cieši cits pie cita, brīvdabas apstākļi — svaigais gaiss un vēja pūsmas — palīdzēja uzturēt optimālu temperatūru.
Kāpēc koncerts tomēr atstāja blāvu un garlaikojošu iespaidu? Kāpēc Mežaparka estrādē lielākoties atskanēja tikai pašķidri, automātiski aplausi un ovācijas absolūti nelīdzinājās tādām, kādas varētu sarīkot šāds klausītāju pūlis? Kāpēc, braucot mājup, cilvēki runāja par visu ko (mēslu smaku, kas bija izplatījusies tramvajā, šoferīti, kurš iekasēja naudu par braukšanu, bet biļetes nevienam neizsniedza, došanos ēst picu utt.), tikai nepārsprieda koncerta iespaidus?
Iespējams, tāpēc, ka aiz greznas fasādes neko noslēpt nav iespējams. Koncertā nebija jūtama emocionālā saikne starp mūziķi un auditoriju, ko var pamanīt arī tad, ja tādas nav personīgā līmenī. Šī vairs nav ne tā «Prāta vētra», kas labsirdīgi provocēja uz blēņām, ne tā, kas izjusti dziedāja mīlas dziesmas vai saturīgus tekstus par dzīvi. Šī ir «Prāta vētra», kas skumst pēc Mumiņa. Šī ir «Prāta vētra», kas žiletes asumā norūdījusi savu profesionālo varējumu, bet reizē ar to ieslīgusi profesionālā rutīnā. Šī ir «Prāta vētra», kurai dziļi iekšā kremt par neiekarotām pasaules popmūzikas virsotnēm, kam līdzās pastāv arī uz cerību to tomēr izdarīt balstīta nemitīga kalkulēšana.