Izglītība nedod prasmes: skolēnu zināšanas krietni zem vidējā līmeņa

1. septembra gladiolu un asteru varavīksnei ir divas puses — tā svinīgā, košā, ar jaunām cerībām sēžoties skolas solā, un tā nopietnā, ja runā par skolas mērķiem un uzdevumiem, izglītību, ko tā sniedz. «Diena» ar izglītības jomas ekspertiem apkopo Latvijas izglītības sistēmas būtiskākos izaicinājumus un problēmas, kuras risinājumu gaida jau ilgi.

Starptautiskos pētījumos Latvijas skolēnu zināšanas ir krietni zem vidējā līmeņa uzdevumos, kuros jārisina problēmas, jāmeklē kopsakarības, jāanalizē. Arī latviešu sekmes konkursos par darbu ES institūcijās liecina — pietrūkst analītiskas domāšanas, vērtīborientācijas, demokrātisku, multikulturālu uzskatu. Situāciju iecerēts mainīt ar jauniem, mūsdienīgi veidotiem pamatizglītības satura dokumentiem, pēc kuriem bērni sāks mācīsies no 1. septembra. Tomēr bažas rada resursi, ar kādiem jaunumus plānots realizēt, — skolotāju apmācība, mācību līdzekļi, nabadzīgās skolu laboratorijas u. tml.

Daļa skolotāju netiek līdzi laikam

Skolēni kļūst atvērtāki, kustīgāki, grib darboties, savukārt skolotāji nereti to sauc par hiperaktivitāti, nervoza laikmeta parādību, kas stundas pārvēršot haosā. Mūsdienīgiem izglītības satura dokumentiem nav jēgas, ja ar tiem strādā kā padomju skolā — skolotājs klases priekšā diktē noteikumus, bērni tos izpilda. Ir vairākas versijas, kā situāciju uzlabot: ja ir mūsdienīgas prasības, skolotājiem jādod arī mūsdienīgs atalgojums, jāveido efektīva pedagogu izglītošanas sistēma, jātiek galā ar paaudžu maiņu. Desmitā daļa pedagogu pašlaik ir pensijas vecumā.

Izglītības kvalitāte — neizpētīts lielums

Latvijai nav savas izglītības kvalitātes mērījumu sistēmas, lai runātu par konkurētspēju pašmāju, Eiropas, pasaules kontekstā. Dažādie pašmāju un starptautiskie pētījumi, eksaminācijas sistēma, skolu akreditācija, izglītības inspekcijas un citas institūcijas katru gadu uzkrāj lielu daudzumu izglītības statistikas, bet tālāk to neviens neapkopo, lai analizētu. Iespējams, to varētu veikt nule izveidotā Vispārējās izglītības kvalitātes novērtēšanas valsts aģentūra. Tomēr tai piešķirtais finansējums ir uz pusi mazāks, nekā cerēts, lai piesaistītu profesionālus pētniekus un ekspertus.

Izglītības sistēma izstumj, nevis atbalsta vājākos

Latvijā ap 5% bērnu neiet uz skolu, ap 3000 9. klasi beidz, tā arī neieguvuši pamatizglītību. Elastīgu «drošības tīklu» viņu atgriešanai atpakaļ klasē nav. Skolotājs, visbiežāk pārslodzes dēļ, strādā ar vidējā un labākā līmeņa skolēniem, vājākajiem neveltot pietiekami daudz laika. Devītklasniekiem ar liecībām tālākā skološanās nereti ir vien neefektīva palikšana savā skolā uz otru gadu. Risinājums būtu profesionālā izglītība, bet tā nav pietiekami sakārtota pat sekmēs labākajiem. Savukārt korekcijas klases nav populāras.

Mazākumtautību izglītības reforma

Jau gadu realizētā mazākumtautību vidusskolu pāreja uz vismaz 60% mācību latviski, radījusi svarīgu pamatu sabiedrības integrācijai un vienotai valsts izglītības sistēmai. Bažas rada tas, ka nav izdarīts viss, lai pārmaiņu laikā neciestu izglītības kvalitāte — skolu darba izpētes sistēma, atbalsts skolotājiem, psiholoģiskā sagatavotība, mācību materiāli.

Skolas kļūst aizvien tukšākas

Vēl 12 gadus pāri skolām velsies 80. gadu beigās radies demogrāfiskās krīzes vilnis, kā rezultātā skolēnu skaits samazināsies vismaz uz pusi. Tieši šogad tas sasniedz savu zemāko punktu, pirmklasnieku skaits sarucis līdz 17 000 no 38 000 pirms 10 gadiem. Izdzīvos skolas, kuras vecākus spēs pārliecināt par savu kvalitāti, izglītība prasīs lielākus resursus tur, kur skolas slēgšana nebūs iespējama vai būs jāveido skolēnu autobusu tīkls. Pedagogu masveida bezdarbs vēl maz analizēts: visticamāk, tas nebūs liels, jo skolotāji strādā divas slodzes, atsevišķos priekšmetos to trūkst.

Eksaktās zinātnes — bez risinājuma

Divu gadu laikā izglītības politikas līmenī ir definēta nopietna nepieciešamība skološanās kursu pagriezt eksakto zinātņu (matemātika, dabaszinības) virzienā. Skolēnu sekmes tajās ir vissliktākās. Zināšanās zudis līdzsvars, kas rada atbilstošu speciālistu trūkumu darba tirgū. Lai arī krasi samazināts budžeta vietu skaits humanitārajās un sociālajās zinībās, tās tik un tā studē katrs otrais no 130 000 studējošo. Pamatskolā palielināts dabaszinātņu stundu skaits, bet saglabāti vecie mācību līdzekļi. Ir ideja palielināt eksakto priekšmetu īpatsvaru vidusskolā, noteikt obligātu centralizēto eksāmenu matemātikā, dabaszinībās.