Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8778295t1h19be.jpg)
Sidnejas olimpisko spēļu dalībniece Līga Kļaviņa augustā apprecējusies ar savu draudzeni. Tas ir piektais salaulātais homoseksuālistu pāris Latvijā.
Sporta sabiedrībā septiņcīņnieces Līgas Kļaviņas homoseksuālā orientācija nebija sveša, tāpēc viņas attiecību noformēšana ar draudzeni īpaši nepārsteidz. Pēc «Vakara Ziņu» rīcībā esošās informācijas, kāzas visai šaurā cilvēku lokā notika 12. augustā Latvijā. Jaunietes salaulāja mācītājs Māris Sants, kas ieguvis plašu atpazīstamību, neslēpjot, ka ir gejs. Pašlaik Līga jau atgriezusies ASV Teksasas štatā, kur turpina studijas augstskolā, bet viņas mīlestība palikusi Latvijā.
Kāzu faktu meitenes gribēja paturēt noslēpumā, jo nevēlas, lai tas iespaidotu viņu turpmāko dzīvi. 25 gadus vecās Kļaviņas vecāki dzīvo laukos, kur ziņa par divu meiteņu salaulāšanos izraisītu milzīgu ažiotāžu un baumas traucētu mierīgi dzīvot. Līgas dzīvesbiedres vārdu neviens neatklāj. Zināms tikai, ka viņa strādā labi atalgotu darbu, un informācija par laulībām varētu negatīvi ietekmēt viņas turpmāko karjeru. Pēc žurnāla rīcībā esošās informācijas, viņa ir juriste, kas strādā kādā lielā Latvijas uzņēmumā.
2001. gadā Līga kļuva par Eiropas U–23 čempioni septiņcīņā, bet patlaban ar sportu nopietni vairs nenodarbojas. Latvijas vieglatlētikas izlases vecākais treneris Edvīns Krūms pastāstīja, ka Līgai radās problēmas ar ceļgaliem, tāpēc viņa bija spiesta pārtraukt profesionālās sporta gaitas. «Līgai veica operāciju, bet tā īsti nepalīdzēja, un ar pilnu slodzi viņa nevar trenēties,» sacīja Krūms. «Atgriezties augstākajā līmenī Līgai būs grūti, un, cik zinu, viņa ar dzīvi ir apmierināta, un profesionālais sports viņu vairs nesaista. Tomēr mēs būtu priecīgi, ja Kļaviņa tiktu galā ar veselības problēmām un atgrieztos.»
«Vakara Ziņām» izdevās ar Līgu sazināties un uzdot vairākus jautājumus.
— Cik sen un kā jūs iepazināties?
— Neko jaunu nepateikšu. Iepazināmies nejauši ar draugu starpniecību. Tas notika pirms vairākiem gadiem, bet precīzu datumu neatceros.
— Kad sākās tuvākas attiecības?
— Pēc tam kad bijām viena otru labāk iepazinušas, un tā nebija viena diena vai viens mēnesis.
— Kāpēc izlēmāt laulāties?
— Gribējām nostiprināt savas attiecības. Salaulājāmies sevis, nevis kāda cita dēļ un nevis tādēļ, lai parādītu, kādas esam. Tas, ko es teikšu, daudziem būs nepieņemami un nepatiks, taču mēs vēlamies ģimeni. To var saukt arī par divu cilvēku savienību, kuri saprot, ka nevar dzīvot viens bez otra.
— Cik cilvēku bija klāt laulībās?
— Trīsdesmit.
— Kā pret šādu seksuālo orientāciju izturas tavi un viņas vecāki?
— Mūsu vecāki ir saprotoši un atbalsta mūs. Viņi redz, ka esam laimīgas, un tas viņiem ir galvenais, lai gan pašu laulību faktu kādam no viņiem sirdī varbūt ir grūti pieņemt. Mēs par to vecākus ļoti cienām un saprotam, ka apkārtējo reakcija un attieksme var viņiem nodarīt pāri. Bet ar to jāsamierinās gan mums, gan viņiem.
— Daudzi homoseksuālisti atzīst, ka viņi ir biseksuāli. Vai tu arī?
— Nav tāda jēdziena «homoseksuāls biseksuālis». Tā jau arī ir viena no problēmām Latvijā, ka cilvēki šādas lietas jauc. Esmu homoseksuāla.
— Vai homoseksuālā orientācija tev kādreiz dzīvē ir traucējusi, likusi justies citādai?
— Man ir traucējusi nevis mana orientācija, bet gan cilvēku neiecietība un runāšana par lietām, no kurām viņi stāv tālu. Šie cilvēki maina savu viedokli atkarībā no tā, ko «gudrāku» domā un pasaka citi un kas rakstīts presē. Ja cilvēks, piemēram, nav bijis uz kuģa vētrā, viņam ir grūti iedomāties un spriest par to, kādas sajūtas un reakcija rodas šādā situācijā. Par šo tēmu varētu daudz pastāstīt tie cilvēki, kas kādā brīdī uzzinājuši, ka viņu bērns, brālis, māsa, draugs vai labs paziņa ir homoseksuāls..
— Kāpēc tava dzīvesbiedre palika Latvijā? Cik grūti izturēt šādu situāciju?
— Mēs vēlamies būt kopā, taču man ir mācības ASV, bet viņai ir darbs Latvijā.
— Vai, esot Latvijā, dzīvosiet kopā?
— Protams.
— Kurā kursā tu pašlaik studē?
— Mācos Abilenes Kristīgās universitātes 3. kursā, un mana specializācija ir sporta skolotājs/treneris, kā arī apgūstu fizioterapiju. Varbūt pat labi, ka traumas dēļ visu uzmanību varēju veltīt tikai mācībām, un pašlaik tās ir mana prioritāte.
— Ko plāno darīt pēc studijām? Vai atgriezīsies Latvijā?
— Vispirms jāiegūst augstskolas diploms un tad varēs domāt tālāk. Protams, gribētos atgriezties un dzīvot Latvijā. Es pati nevēlējos afišēt savu dzīvi, nemaz nerunājot par publicitāti. Es negribu traucēt citiem, taču es negribu arī, lai cilvēki mani noniecinātu. Negribu, lai tas būtu iemesls, kāpēc es negribētu atgriezties Latvijā.
— Kā ir ar sportistes karjeru — mēģināsi atgriezties?
— Sports nekad nebūs mana pagātne. Traumu un operāciju dēļ ilgāku laiku nevarēju nopietni trenēties. Ar pilnu atdevi to vēl nevaru darīt arī patlaban, taču, skatoties pasaules čempionātu Helsinkos, sapratu, ka vēl gribu piedalīties lielās sacensībās.
Raksta bilde tapusi 2000. gadā Sidnejas olimpiskajās spēlēs, kur Līga Kļaviņa startēja augstlēkšanā. Toreiz sportistei neizdevās pārvarēt sākuma augstumu, tātad sacensības nebija veiksmīgas, bet pēc gada viņa izcīnīja lielāko panākumu karjerā, kļūstot par Eiropas junioru čempioni. Sporta speciālisti Kļaviņai paredzēja veiksmīgu karjeru, taču viņai radās veselības sarežģījumi, tāpēc attīstīt talantu neizdevās. Lai arī par Līgas turpmākajām sporta gaitām nav skaidrības un izlases galvenais treneris domā, ka viņai būs grūti atgriezties augstākajā līmenī, pati Līga neatmet cerības vēl kādreiz nopietni sportot. Pirms pāris gadiem Kļaviņa, tāpat kā daudzi jaunie talantīgie sportisti, izlēma doties uz Ameriku, kur var labi apvienot sportošanu un mācības. Studijas viņai kā augstas klases sportistei apmaksā augstskola.