Kad plēsēji kļūst veģetārieši

Lapsa, sulai šļakstot uz lūpām, mielojas ar ogām, nevis zaķēna gaļu, vilks izgaršo medu, nevis briedēna cisku, cauna ložņā pa zariem, meklējot pīlādžogas, nevis putnēnus ligzdās. Šāda aina izklausās pēc pasakas sižeta. Taču vasaras otrajā pusē un rudenī daudziem plēsējiem ekskrementos konstatēts, ka ēdienkarte īsāku vai ilgāku laiku sastāv tikai no augu valsts produktiem. Šī vasara izrādījās ogām bagāta, plēsējiem šobrīd ir labs brūkleņu laiks, tuvojas arī dzērveņu un pīlādžu sezona.

Neraugoties uz «plēsīgo» nosaukumu, neviens plēsējs nav simtprocentīgs gaļēdājs vai zivēdājs. Par vislielākajiem dzīvnieku valsts produktu patērētājiem pētnieki dēvē kaķu dzimtas plēsējus lūšus, otrajā vietā ir sermuļu un suņu dzimtai piederīgie. Īpaši kārs ir zivju bende ūdrs, tam seko vilks, kurš pat īsu laiku nevar iztikt bez gaļas produktiem un augus lieto tikai kā barības piedevas.

Tad nāk lapsas un jenotsuņi. Tie vasarā gaļu ēd samērā maz un līdzās kukaiņu un bezmugurkaulnieku ēdienkartei kādu periodu vasarā var pat simtprocentīgi lietot augus kā pamatbarību. Vismazāk gaļas ēdienkartē ietvēris lācis, kurš vasarā pārsvarā pārtiek no augu valsts produktiem.

– Dzīvnieku valsts produktos — gaļā un zivīs — pārsvarā ir elementi, kas nepieciešami muskuļu attīstībai, lai dzīvnieks «augtu apmēros». Tāpēc mazuļus plēsēji baro ar gaļu. Bet pieaudzis dzīvnieks var vairāk pārtikt no enerģētiskās barības — augiem. Tie nepieciešami arī, lai uzkrātu tauku slāni ziemai, enerģiju organismam sniedz saldie, cieti un cukurus saturošie augļi, — stāsta Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks.

Tāpēc rudenī plēsēji daudz ēd augus, lai krātu taukus ziemai, bet pavasarī — gaļu, lai muskuļus pildītu ar spēku. Īpaši tas attiecināms uz ziemas miega gulētājiem. Līdzko pamodušies lāči kļūst plēsīgāki nekā citās sezonās. Ne velti lācis var apēst pat alni, kas to no ziemas miega iztraucējis. Gaļa pavasarī nepieciešama arī, lai būtu spēks pārvietoties uz jaunām barošanās teritorijām, lai varētu cīnīties par savējo un gatavoties pārošanās sezonai.

Ziemā plēsējiem gaļas pietiek

Tieši augu barības trūkums ziemā ir viens no iemesliem, kas ziemas guļā doties liek lācim, jenotsunim un āpsim. Gaļas faniem vilkiem un lūšiem ziemas, īpaši, ja tās bagātīgi sniegotas un bargas, sniedz lielākas iespējas tikt pie dzīvās maltītes. Biezs sniegs un stindzinošs sals nes grūtus laikus viņu upuriem zālēdājiem, jo dara tos neaizsargātākus. Stirnām un briežiem nākas pulcēties vietās, kur pieejama pārtika. Sērsnā savainotās stirnas, atstājot asiņainas pēdas, plēsējus ātrāk uzved uz to atrašanās vietām.

Tomēr Jānis Ozoliņš zina stāstīt, ka ziemā vilku ekskrementos atrasti sausi augi un zāle. Iespējams, zāli pelēcis ēdis sanitāros nolūkos, lai izvadītu no organisma parazītu daļas vai to oliņas. Protams, nav arī izslēgts, ka zāle barībā iegadījusies nejauši, kad plēsējs uzlasījis no zemes upura kaulu drumslas vai uzlaizījis asins pilienus.

Tautas ticējums liecina, ka suņi un kaķi ēd zāli, tuvojoties lietum vai negaisam. Jānis Ozoliņš uzskata, ka tas nemaz nav tik neticami, kaut arī nav zinātniski pierādīts. Iespējams, suņiem un vilkiem kāre pēc zāles saistīta ar parazītu aktīvāku rosību organismā. Proti, jūtot laika apstākļu maiņu, parazīti mudina savu «mītni» — plēsēju — no tiem atbrīvoties.

– Lai parazītu oliņa, izvadīta no organisma, varētu pēc tam tālāk attīstīties, tai nepieciešama mitra augsne. Tāpēc, izkļūstot no sava saimnieka organisma labvēlīgos laika apstākļos, tai ir lielākas iespējas veiksmīgāk attīstīties, — pieļauj pētnieks.

Grābj pilnām mutēm medu

Visus plēsējus pavasaros aizrauj pirmo dzinumu ēšana. Tie ir saldeni, pilni vitamīniem un kalpo kā nozīmīgs enerģijas avots. Līdzīgi kā brieži vai stirnas, lāči pat novēroti «ganāmies» vietās, kur daudz jauno lakstaugu dzinumu un mīksto koku atvašu.

Vasarā plēsēji saviem upuriem zālēdājiem grūtāk piekļūst nekā ziemā. Zālēdājiem uzlabojušies barošanās apstākļi, tie paši jau kļuvuši par vecākiem, tāpēc ir īpaši piesardzīgi un guļvietas ar mazuļiem centušies paslēpt no plēsēju acīm.

Tomēr līdz pirmo augļu vai augu nogatavošanās laikam — jūnija beigām — plēsēji pārsvarā aizņemti ar medībām. Svaiga gaļa nepieciešama augošajiem organismiem — viņu mazuļiem. Nereti plēsēju bērniem tiek pasniegti atrītie zālēdāju bērni, piemēram, stirnu, briežu, zaķu mazuļi.

Ļoti labs un viegls ķēriens vilkam ir mežacūku sivēns. Lai arī cūku māte mazuļu laikā ir agresīva, visus savus bērnus aizsargāt viņa parasti nespēj. Tiklīdz vilks mazuli no bariņa savāc, tā uzreiz nozūd. Plēsēji vasarā barojas arī ar citu dzīvnieku dzemdību atlikumiem — nedzīvi dzimušiem mazuļiem, placentu.

Plēsējiem ļoti garšo medus, un tie negaidīs kamēr bites savāks pilnas kāres, kā atradīs — ēdīs. Medus rodams ne tikai koku dobumos, bet arī ligzdās zemē, kur to vāc vientuļnieces bites un kamenes. Tur medus devas gan ir mazākas nekā dobumos, taču tām ērti tiek klāt āpši, lapsas un vilki.

Medus «augstākos plauktos» — koku dobumos pieejams kāpelētājiem lāčiem. Taču arī lāči nav pasargāti no bišu trāpīgajiem kodumiem. Tādēļ, ja tuvumā laupījuma vietai ir ūdenskrātuve, lācis, cik vien ātri kājas nes, traucas ar visām kārēm uz ūdeni. Tur ķepainis skalo seju, mērcē sakosto purnu un kāres ūdenī, lai atvairītu no tām neatlaidīgās bites. Bez kādām problēmām lācis var izēst pilnu dobumu ar medu, turklāt ar visām šūnām, stāsta Jānis Ozoliņš.

Par āboliem un zvēru alkoholismu

Plēsējiem būtiskas ogas ir avenes, mellenes, brūklenes un dzērvenes. Pat pavasaros lāči nereti ganās purvos pēc ziemas perioda, ēdot atsalušās dzērvenes, nereti pat vēl saldākas nekā vasarā. Atšķirībā no ogu alkatīgiem cilvēkiem dzīvnieki gan speciāli pēc dzērvenēm purvu akačos nelīdīs.

Plēsēji ogas plūc ar lūpām, jo pārsvarā tiem priekšējās ekstremitātes domātas tikai iešanai, nevis manipulācijām ar priekšmetiem. Lācis ogas ēd, piepalīdzot ķepām, tas ogām pilno zaru tuvina mutei.

Latvijas klimatiskajos apstākļos savvaļā visai maz ir mežābeļu vai meža bumbieru. Taču pie pamestām mājām, kur ir ābeles, baroties bieži nāk lāči un jenotsuņi. Lāči pat aplauž ābeļu zarus, lai piekļūtu tuvāk kārumiem.

Tomēr Latvijā maz iespējams, ka pa mežu streipuļotu dzīvnieki, apreibuši no rūgušiem augļiem. Pirms dažiem gadiem gan ziņās parādījās informācija, ka Skandināvijā novēroti «piedzērušies» aļņi. Jānis Ozoliņš diezgan skeptiski raugās uz šādu fakta iespēju mūsu mērenās joslas platuma grādos.

– Iespējams, apreibināšanās tieksme raksturīga dzīviem organismiem kopumā, arī dzīvniekiem. Daudz dzirdēts ir par tropu mežu apdzīvotājiem, piemēram, ziloņiem, pērtiķiem, kas pārtikā izmanto rūgušus augļus. Latvijā rudens ir pārāk vēss, lai auglis sarūgtu, tam būtu nepieciešams ilgstoši silts laiks.

Plēsēju attiecībās ar augiem nav vienpusēja labuma. Arī augiem tiek savs labums, un tie «rēķinās» ar plēsēju sekmēm augu sēklu izplatīšanā. Turklāt plēsēji ir labāki izplatītāji nekā zālēdāji to vājās un ātrās gremošanas dēļ. Iespējams pat, augi ir tik smaržīgi un garšīgi tieši tāpēc, lai pievilinātu plēsējus.

– Plēsēja organisms uzņem saldās vielas, taču sēklas ātri tiek izvadītas no organisma laukā. Attālinoties gabaliņu no auga, plēsējs ar ekskrementiem «iesēj» jaunus augus. Tādā veidā izplatās, piemēram, ābolu, zemeņu un aveņu sēklas, — stāsta Jānis Ozoliņš.