100 Latvijas personības: Konstantīns Raudive

Filozofes un literatūrzinātnieces Zentas Mauriņas liktenīgais vīrietis – viņas Albatross, uz kura rokām vārda tiešā nozīmē viņa pavada savu mūžu. Daudzšķautņaina, sarežģīta, vēl šobrīd līdz galam nenovērtēta personība, kurā vienlīdz spilgti izceļas gan donkihota, gan donžuāna raksturiezīmes.

Visprecīzāk sevi raksturojis ir viņš pats: «Es pēc savas dabas esmu ļoti donkihots: mīlu dēku pašas dēkas dēļ, mīlu cilvēku cilvēka dēļ, mīlu cīņu pašas cīņas dēļ.» Mūža gaitā Raudive aizvien ir centies dzēst robežu starp racionālo un iracionālo, pilnībā piekrītot Alberta Einšteina uzskatam: «Zinātne bez reliģijas ir kliba, reliģija bez zinātnes – akla.» Raudive nicina materiālismu un aizstāv cilvēka dvēseles tiesības apliecināt sevi augstākajā – nemirstības – pakāpē.

1965. gada jūnijā, iedvesmojies no zviedru mākslinieka un operdziedātāja Frīdriha Jirgensona mēģinājumiem, viņš sāk līdz tam nebijušus eksperimentus, kuru gaitā cenšas sazināties ar balsīm – mirušo cilvēku gariem. «Šeit nav nāves. Pasaule – tā ir nāve. Mēs te esam tūkstoši,» šos vārdus Konstantīns Raudive izdzird no aizsaules. Šādi aizsākas joprojām ar neticību un skepsi uztvertais, bet tā arī līdz galam neizskaidrotais «Raudives balsu» fenomens. Izmantojot triju veidu ierakstus (ar magnetofonu, radio un diodes palīdzību), pavisam viņam izdodas ierakstīt 72 tūkstošus balsu.

Eksperimenti ļauj Raudivem secināt, ka paralēli bioloģiski fiziskajam cilvēkam, kas ir mūsu šīs zemes eksistences veids, pastāv arī otra pakāpe – psihiski garīgais cilvēks, kura darbošanās kļūst brīva tikai pēc nāves. Raudives pārliecība izskan vārdos: «Mēs mirstam dzīvojot, jo dzīvības un nāves jēdzieni ietver nākamību, kas mūs sagaida.»

Kāds bija ceļš, kas Konstantīnu Raudivi noveda līdz dzīves traģisma un iepriekšnolemtības apjautai? Kāds viņš pats bija kā personība? Apcerē «Pašportreta vietā» Raudive gan uzsver: «Mēs varam veidot tikai relatīvu priekšstatu par kāda cilvēka dzīvi. Iespējams runāt par zīmēm, ko kāda persona atstāj aiz sevis dzīves gājuma laikā, bet pati persona nav atminama.» Raudives personības veidošanos ietekmē gan katoliskā vide bērnībā, gan studiju gados Parīzē, Madridē, Romā gūtie filozofiskie iespaidi, gan arī laikmeta skaudrie vēsturiskie satricinājumi.

Ceļā uz lielo pasauli

Konstantīns piedzimst 1909. gada 30. aprīlī Latvijas austrumu pašā nomalē – Asūnes pagasta Mazo Baranauču sādžas «Slāņu» mājās nabadzīga zemnieka ģimenē. Viņa uzvārdu dzimtajā novadā izrunā ar garo «ī» – «Raudīve», un tas nozīmē «meža pīle». (Vēlāk Rīgā gan daži viņa īpatnējā uzvārda un svešzemnieciskās izturēšanās dēļ uzskatīs, ka Raudive īstenībā ir kāds galvaspilsētā ieklīdis francūzis vai spānis.) Autobiogrāfiskajā romānā «Gaisma un mijkrēslis» viņš rakstīs: «Atceroties savu bērnību, nojaušu vienīgi tās iekšējo dabu.» Starp viņa pirmajiem pārdzīvojumiem ir smagā slimība trīs gadu vecumā, kad mazajam Konstantīnam apkārt iedegtas sveces un viss sagatavots aiziešanai. Vārga veselība, raudāšanas lēkmes, vientulīgi dabas vērojumi – arī tās ir viņa skopās bērnības atmiņas. Jau mācību laikā – sākumā Asūnes pamatskolā un pēc tam skaistajā Krāslavas ģimnāzijā – kaimiņi un studiju biedri teic: viņš esot savādāks nekā citi, nesabiedrisks, dīvains vienpatis.

Pēc svārstīšanās starp katoļu teoloģijas studijām un jūrskolu Konstantīns beidzot izvēlas reālistiskākus plānus un dodas uz Rīgu. Mazāk zināmas nianses par Raudives jaunības gadiem lasāmas viņa novadnieka Konstantīna Aizpura piezīmēs. No tām uzzinām, ka divdesmito gadu otrajā pusē Rīgā Raudive dažus gadus nodevies vienīgi intensīvām filozofijas un valodu studijām (materiālo pusi it kā nodrošinājusi kāda dāma), brīvajā laikā centīgi apmeklējot deju kursus. Ar studenta deķeli galvā un lenti pār krūtīm viņš bieži braucis uz dzimto Asūni, kur apmeklējis ballītes un ar Rīgā gūto dejošanas māku tā apreibinājis dejotājas, ka tās viņu pieminējušas vēl ilgi.

Uz Spāniju!

Laikrakstos izlasījis, ka revolucionāri noskaņoti studenti uz ļoti izdevīgiem noteikumiem meklē krievu valodas skolotājus, 1932. gadā Raudive dodas pārgalvīgā braucienā uz Spāniju. Pirms tam viņš vēl divus gadus pavada Parīzē, kur dažādos darbos cenšas nopelnīt vienmēr trūkstošo naudu, lai varētu nodoties seno grieķu literatūras un mākslas studijām. Vēlāk viņš atcerēsies: «Luvra bija manu lielāko ierosinājumu un pārdzīvojumu vieta Parīzē.» Šeit viņš iepazīstas ar skotieti Eilīnu Finleisoni, ar kuru uzturēs kontaktu līdz pat viņas nāvei 1948. gadā un pat vēl ilgāk, jo arī viņa it kā labprāt sarunājas ar Raudivi viņa balsu eksperimentos, kurus viņš rīkos 60. gados. Tā kādā reizē, kad Raudive ieslēdzis magnetofonu, atskanējis: «My darling, I am Aileen!»

Spānijā Raudive var atļauties apmeklēt korridu un studentu balles. Griežot dejā studentes, docentes un citas dāmas, viņa Dienvidlatgales temperaments spēj it labi sacensties ar ugunīgo spāņu raksturu. Toreiz viņš vēl nenojauš, ka Spānijas piedzīvojumi 1941. gadā vācu okupācijas laikā viņu novedīs Reimersa ielas gestapo pagrabos. Nacisti viņam inkriminēs, ka viņš mācījis krievu valodu pašai Doloresai Ibaruri... No nāves viņu paglābs Zenta Mauriņa.

Bērnībā izjustā katoliskā vide Raudivem atvieglo saprašanos ar spāņu kultūru – Madrides universitātē viņš apmeklē spāņu dižgaru Hosē Ortegas i Gaseta un Migela de Unamuno lekcijas. Tikšanās ar 20. gadsimta pirmās puses Spānijas simbolu, filozofu Unamuno ir viens no Raudives mūža izcilākajiem notikumiem, kuru viņš vēlāk atcerēsies grāmatā «Laikmetu atjaunotāji": «1933. gada februāra pēcpusdienā izkāpu Salamankas stacijā, lai apciemotu Unamuno. Jau viņa āriene izteica kaut ko majestātiski vienkāršu un bezgala vientuļu. Mēs sarunājāmies par Eiropas gara tendencēm, un es tūliņ pazinu šai viduslaiku mūkā mūsdienu domātāju, kura gars saaudzis ar Eiropas likteņiem.» Apguvis spāņu valodu (pavisam viņa zināšanu pūrā bija astoņas svešvalodas), Raudive sāk tulkot Servantesa «Donkihotu» un «Parauga noveles», Ortegas «Mīlestību un gudrību», Unamuno esejas «Dzīves traģiskās jūtas», kā arī romānu «Migla», kas vēlāk, pēc atgriešanās dzimtenē, liktenīgi savedīs kopā ar viņa mūža lielāko mīlestību, viņa «lielo drāmu», «nebeidzamo traģēdiju», «dziļo komēdiju» Zentu Mauriņu.

Uzturēšanās pilsoņu kara pārņemtajā Spānijā tomēr kļūst bīstama. Vēlāk Rīgā pie spāņu vīna glāzes Raudive draugiem stāstīs par to, kā viņš 1936. gada jūlija beigās, braucot automašīnā kopā ar kādu Spānijas valstsvīru, netālu no Barselonas iekļuvis apšaudē: «Revolucionāri atklāja uguni uz mūsu mašīnu. Spāņu grands un viņa tēvs bija uz vietas miruši, šoferis ievainots.»

Trīsdesmito gadu beigās Raudive, pa ceļam paviesojoties Romā pie toreizējā Latvijas sūtņa Itālijā Arnolda Spekes, atgriežas Rīgā, kur viņu vairāk gan uztver kā dēkaini, savādnieku, kurš latviski runā ar akcentu un vairāk iederas kādā Parīzes vai Madrides salonā. Kustīgais, smalkais, emocionālais domātājs uzskata sevi par vientuļnieku, intelektuālu vienpati, kura uzskatos ir jūtama «dzīves filozofijas» virziena ietekme (to parasti saista ar F. Nīčes, V. Dilteja, A. Bergsona, arī Unamuno un Ortegas i Gaseta vārdiem). Viņš raksta: «Trīs patiesības apgarojušas un noteikušas manus domātāja mēģinājumus: miers, līdzsvars un takta izjūta.» Raudives domu ceļi ne reizi vien aizmaldās laikabiedriem neizprotamos sarežģītos parapsiholoģisku klejojumu labirintos, tāpēc nav brīnums, ka sākotnēji viņu Rīgas sabiedrībā nepieņem sevišķi atsaucīgi. Ļaunas mēles viņu apsaukā par «Latgales dēkaini un blēdi, kurš spāniski neprot ne vārda un Spānijā bijis tikai līdz Šauļiem».

Pāmērīgi vitāls, dēmonisks, stihijisks...

1935. gada 11. martā notiek Raudives pirmā telefonsaruna ar Zentu Mauriņu, kura uzrakstījusi cildinošu atsauksmi par viņa iztulkoto Migela de Unamuno romānu «Migla». 25. martā ieraksts Raudives dienasgrāmatā vēsta: «Mani satrieca viņas fiziskā sasaistītība, bet reizē spārno tas, ka savā garā viņa vienmēr ir ceļā – kā argonauts.» Raudivi savaldzina šīs nevarīgās, par viņu divpadsmit gadus vecākās sievietes (viņam tobrīd ir 26 gadi, bet Mauriņai – 38) smalkais intelekts un kaislā sirds. Seko tūlītējs bildinājums, kuru Zenta atraida. Pēc viņa atgriešanās no Anglijas seko vēl viens bildinājums, uz kuru, neraugoties uz viņa mātes aizliegumu un sabiedrības neizpratni, pat nosodījumu (Raudive tajā laikā oficiāli jau vairākus gadus bija precējies) tomēr saņem «jā» vārdu. 1936. gadā Itālijā, Florencē – tajās laimīgajās dienās, kad «saule ienāca mūsos», – Zenta Mauriņa kļūst par Konstantīna Raudives dzīvesbiedri. (Saskaņā ar citiem datiem viņi oficiāli salaulājušies tikai 1946. gadā.) Viņu domu un jūtu pasaule atrodas uz vienas stīgas, un izveidojas tāds tandēms, kādu latviešu literatūra nebija pazinusi kopš Raiņa un Aspazijas laikiem. Raudives dzīves moto Latvijas neatkarības pēdējos gados izskan viņa darbā «Donkihots un mūsdienu cilvēks» (1938): «Jādzīvo tā, lai izdzīvotu visu savu dzīvi, jāmīl tā, lai izmīlētu visu savu mīlu, jāmirst tā, lai pārdzīvotu savu nāvi.» Laimīgo kopdzīvi aptumšo vienīgi Raudives sānsoļi, kas Mauriņai sagādā neizmērojamas ciešanas. Toreiz viņa vēl nav spējusi pieņemt, ka «tā sauktās draudzenes radītāja cilvēka dzīvē ir tikai izklaide», un reizēm pat pārmet, ka Raudive viņu apprecējis aiz žēluma. Uz to Konstantīns vienā no savām vēstulēm atbild: «Esmu pāmērīgi vitāls, pārāk dēmonisks, pārāk stihijisks. Es Tevi esmu mīlējis un mīlu pārāk sakņaini. Es tevi apzinos katrā savā dvēseles dziļākā rosmē, es Tevi jūtu visdziļākā sapnī...»

Nolādēto dvēseļu laikā

Padomju okupācijas pirmais gads Raudives uztverē ir svešu elku, varmācības un melu laiks. Apcerē «Boļševisms un eiropietis» (publicēta 1942. gadā Daugavpilī iznākušajā laikrakstā «Daugavas Vēstnesis», kurā Raudive vadīja kultūras nodaļu un arī iknedēļas pielikumu) viņš raksta: «Boļševisms ir radikālākais ļaunums, kāds jebkad cilvēces vēsturē piedzīvots.»

1944. gada 29. jūlijā padomju otrreizējās okupācijas draudu ēnā Mauriņa vēlas, lai Raudive bēg viens pats, bet viņš tomēr kopā ar savu dzīvesbiedri nepārtraukti lūstošajā «Rosinantē» (tā viņi bija nosaukuši savu vēl «miera laikos» iegādāto automobili) bez kartes un naudas caur «septiņiem Dantes elles apļiem» aizcīnās līdz Vācijai un pēc tam līdz Upsalai Zviedrijā (mūža otro pusi viņi pavada Badkrocingenā Vācijā). Mazāk zināms, ka šā bīstamā ceļojuma laikā beidzot pa īstam izpaužas Raudives rakstura iezīmes – drosme un sava daļa avantūrisma, būtībā viņš izglābj Mauriņu no drošas nāves. 1949. gada 28. augustā jau Upsalā Mauriņa raksta: «Mēs dalāmies dzīves grūtībās. Nav nekādu robežu starp viņa un maniem plāniem.»

Kopā ar dzīvesbiedri Raudive asi un spēcīgi izjūt visas bēgļu gaitu fiziskās un morālās grūtības – trūkumu, pamestību, izstumtību, izolāciju, pašnāvības domas. Viņaprāt, trimda – tas ir «nolādēto dvēseļu laiks», kurā «cilvēks cilvēkam kļūst ienaidnieks». Trimdā Konstantīns Raudive un Zenta Mauriņa apzināti izvairās no latviešu sabiedrības – viņuprāt, tajā ir pārāk daudz naida, šķelšanās, aizdomīguma un liekulības. Varbūt šo attieksmi ietekmē arī tas, ka Raudive vispār ir diezgan kritiski noskaņots pret latviešu kultūras sabiedrību un kultūras kvalitātēm. 1952. gadā viņš rezumē, ka no visiem latviešu dižgariem viņa atzinību ir izpelnījušies vienīgi K. Barons, Rainis, J. Poruks, R. Blaumanis un J. Endzelīns. Zaudējumu un cerību noskaņā trīsdesmit deviņus gadus vecais Raudive uzraksta autobiogrāfisko romānu «Silvestra Pērkona memuāri», kurā mākslas valodā viņš tulko pats sevi. 1957. gadā Raudive, kurš līdz tam tā arī nebija ieguvis nevienu akadēmisko grādu, Zviedrijā iegūst akadēmiskā licenciāta grādu, kas atbilst vācu doktora grādam.

Dvēseles nemirstības meklējumos

Kopš 1968. gada sākas Raudives aizraušanās ar parapsiholoģiju. Pasaules slavu un sensācijas statusu «Raudives balsis» iegūst pēc tam, kad iznāk viņa pētījums «Nedzirdamais kļūst dzirdams: garu pasaules pēdās» («Unh?rbares wird H?rbar», Vācijā, 1968. gadā) un šīs grāmatas papildinātais variants angļu valodā «Izlaušanās. Pārsteidzošie eksperimenti, nodibinot elektroniskos sakarus ar mirušajiem» (Breakthrough. An Amazing Experiment in Electronic Communication with the Dead, Lielbritānijā, 1971). 1969. gadā Raudive saņem Šveices parapsihologu apvienības augstāko godalgu, bet 1971. gadā viņu ievēl par Tiberiana akadēmijas goda locekli Romā, piešķirot parapsiholoģijas profesora grādu. Mazāk zināms, ka ar Raudivi konsultējas pat Vatikānā un arī ASV speciālo dienestu profesionāļi.

Trimdas tautietis Arnolds Apse par viņa nopelniem šajā jomā rakstīja: «Zinātniski pierādīt dvēseles nemirstību – tas ir vēsturisks notikums, kas cilvēcei nozīmē jauna laikmeta sākumu!» Tomēr daudz vairāk Raudivem nācās saskarties ar skeptiķiem, kuri uzskatīja, ka balsis no aizsaules ir vien nejauši notverti radio un televīzijas raidītāju viļņi. Izskanēja arī pieņēmums, ka šā fenomena atslēga jāmeklē neapzinātā valstībā, akustiskās pseidohalucinācijās, kas jau robežojas ar sava veida psihisku slimību. Raudive gan bija cieši pārliecināts, ka balsu būtību nevar izprast, balstoties uz psiholoģiski filozofiskām teorijām. Pēc viņa domām, tās ir zinātniski, empīriski, akustiski pierādāms fakts, kura apstiprināšanai nav vajadzīga teorija, jo to nekādi nevar izskaidrot no cilvēciskā viedokļa.

1966. gadā, apmetušies Badkrocingenā, abi dzīvesbiedri iestāda bērzu, un notiek brīnums – no vienas saknes izaug divi stumbri! Šis «dubultbērzs» simbolizē Raudives un Mauriņas nešķiramo kopbūtni – divi kā viens, kas viņus pavadīja mūža garumā. Konstantīns mājās mazgā veļu, gatavo ēst, rūpējas, lai Zenta laikā iedzer zāļu devu, pats būdams smagi slims (viņu nomoka cukura diabēts un sirds slimība, kas izrādīsies liktenīga) stumj viņas ratiņus pa trimdas bezgalīgajiem ceļiem... Mūža pievakarē, dzīvodams Gētes Fausta pilsētiņas Štaufenas pievārtē, viņš vēl gatavojas uzrakstīt īsti «faustisku» romānu, tomēr pietrūkst laika – pēc sirdslēkmes 1974. gada 2. septembrī Raudive aiziet aizsaulē. Mauriņa viņu pārdzīvo nepilnus četrus gadus – varbūt vissmagākos un vientuļākos mūžā.

Konstantīna Raudives vārds ilgus gadus bijis rūpīgi izdzēsts no latviešu kultūras kopainas, tāpēc vēl jo pārsteidzošāk apzināties, ka viņš joprojām ir viens no pasaulē vispazīstamākajiem latviešiem. Neraugoties uz to, ka kopš viņa nāves ir jau pagājis trīsdesmit viens gads, joprojām ik pa laikam parādās ziņas, ka kādam paralēlo pasauļu izpētes entuziastam ir izdevies nodibināt ekstrasensoro kontaktu ar Raudives garu. Vienā no pēdējām reizēm 1996. gada 21. augustā Raudive brīdinājis: «Transkomunikācija – šis vaļasprieks nav domāts ļaudīm, kuri netiek galā ar dzīves realitāti…»