Stāsts par vakcinācijas izšķirošo lomu dabīgo baku likvidēšanā ir populārākais, bet nebūt ne vienīgais no vakcinācijas mītiem... ([s:10424], [s:10425])
Mīti par vakcīnu efektivitāti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turpat norādīts, ka «ASV zinātnieki ir konstatējuši, ka starp mirstības iemesliem zāļu blakusparādības pēdējos gados stabili ieņem 4.–6. vietu».
Faktus, kas apgāž pieņēmumu par vakcīnu nozīmīgumu cīņā pret bakām, bet vēlāk arī daudzām citām slimībām, jau kopš vakcīnu vēstures sākotnes vakcīnu veidotāji ir ar nodomu centušies slēpt. Tāpēc eksistē gandrīz par aksiomu kļuvis pieņēmums, ka vakcinācija var droši pasargāt no infekcijas slimībām. Tomēr statistika paliek statistika: piemēram, nāves gadījumi no difterijas samazinājās par 90% laika periodā no 1900. līdz 1930. gadam uzlaboto sanitāri higiēnisko apstākļu un labākas ēdināšanas dēļ, vēl pirms tam (!), kad tika radīta vakcīna pret difteriju.
Ja par epidēmiju likvidēšanu mums tiešām būtu jāpateicas vakcinēšanai, tad attiecīgajām slimībām vajadzētu turpināties reģionos, kur vakcinācija nav notikusi, vai atgriezties tur, kur vakcinācija pārtraukta, taču epidemioloģijas vēsture pierāda pretējo. Starptautiskā zinātniskā prese apliecina faktu, ka epidēmijas joprojām parādās valstīs, kurās imunizācija ir gandrīz totāla. Pat vakcinācijas nepieciešamības propagandētāji ir spiesti atzīt, ka mākslīgā imunitāte ir daudz īslaicīgāka par dabisko. Ļoti bieži ir konstatēts, ka nesen vakcinēta persona kļūst par upuri slimībai, pret ko svaigi vakcinēta.
Piemēram, ASV pieaugušie inficējas ar garo klepu un komplikācijas sastopamas ļoti bieži. «The Dayton Times» 1993. gada 23. maijā publicēja Ohaio štata Veselības departamenta pētījuma detaļas, kas parādīja, ka puse no garā klepus upuriem laika periodā no 1987. līdz 1991. gadam, pēc slimības vēsturu datiem, ir bijuši pret to vakcinēti. Tur pat tika atklāts fakts, ka 72% (2720 gadījumu) masalu upuru divus gadus iepriekš tikuši pret tām vakcinēti.
Tas pats vērojams Francijā un citur. 1949. gadā Anglija atteicās no obligātās vakcinācijas, un šī atteikšanās NAV kļuvusi par cēloni tam, lai epidēmijas atgrieztos, kas ir pilnīgi pretēji vakcinācijas aizstāvju nemitīgajiem apgalvojumiem. Apmēram 50 gados, kopš rietumvalstīs ir sistemātiski veikta vakcinācija, kurai virtuāli tikuši pakļauti visi iedzīvotāji, difterija un poliomielīts ir atgriezušies. «Vairākās mazattīstītās valstīs ir domāts, ka vakcinācijas kampaņa atrisinās problēmu, taču dažās no tām ir redzams, ka slimības biežums pēc vakcinācijas ir gandrīz pieckāršojies.» (Prof. Lépine, «Medical Practice», No 467). Piemēram, 1989. gadā Omāna piedzīvoja plašu poliomielīta uzliesmojumu tūlīt pēc pilnīgas vakcinācijas sasniegšanas. Pētījumi rāda, ka tad, kad vakcinācija pret masalām ir masveidīga, masalas kļūst par vakcinēto cilvēku slimību.
ASV periodā no 1990. gada jūlija līdz 1993. gada novembrim ASV Pārtikas un zāļu aģentūra (FDA) uzskaitījusi 54 072 negatīvas reakcijas pēc vakcinācijām un atzinusies, ka šis skaitlis reprezentē tikai kādus 10% no reālās kopsummas, jo lielākā daļa ārstu atsakās ziņot par vakcīnu nodarītajiem kaitējumiem. Citiem vārdiem sakot — patiesais skaitlis šajā periodā pārsniedz pusmiljonu! («National Vaccine Information Centre», March 2, 1994)