«100 Latvijas personības» - Vilis Rīdzenieks

Rīdzenieka darbi turpina dzīvot ne tikai kā piemineklis viņa mūža veikumam, bet arī kā šīs dienas sabiedrības sastāvdaļa – apliecinājums tās vērtībām un sasniegumiem. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Kaut arī padomju varas gados netika noliegts fotogrāfa nozīmīgais devums sava laika notikumu un personu dokumentēšanā, īpašu popularitāti sabiedrībā viņa darbi ieguva pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Tas ir noticis tieši šā viena, īpašā kadra dēļ, kurā iemūžināts valsts proklamēšanas brīdis 1918. gadā.

«Galma mākslinieks»

Pirms aprakstīt īpašā kadra tapšanu un tā turpmāko likteni, īsi jāieskicē fotogrāfa dzīves gājums. Vilis Rīdzenieks dzimis 1884. gada 15. decembrī Žagarē, tagadējā Lietuvas teritorijā, tirgotāja ģimenē. 1900. gadā viņš pabeidz Šauļu ģimnāziju. Pēc piedalīšanās 1905. gada revolūcijā viņš līdz 1908. gadam dzīvoja Sanktpēterburgā un tur izmantoja pieņemtu vārdu – Aleksandrs Mednis, ko nomainīja atpakaļ tikai divdesmitajos gados.

Krievijā aizsākās Rīdzenieka interese par fotogrāfa amatu, un pēc atgriešanās viņš Rīgā un Liepājā strādāja par fotogrāfu. 1910. gadā Ventspilī izveidojis savu fotosalonu, viņš drīz vien guva pat kāda starptautiska konkursa atzinību. 1915. gadā Rīdzenieks pārcēlās uz Rīgu un Vaļņu ielā izveidoja fotosalonu «Klio» (tas darbojās līdz 1935. gadam, atradās aptuveni tagadējās Hansabankas ēkas un bijušā kinoteātra «Aina» ēkas vietā).

Pirmā pasaules kara laikā viņš fotografēja latviešu strēlniekus un Kurzemes bēgļus Rīgā, bet, karam noslēdzoties, – valsts proklamēšanas brīdi. Vēlāk dokumentēja arī neatkarības cīņas. Par ievērojamu tiek atzīta sērija «Izpostītā Rīga». Daudz skatu ir arī no miera laiku Rīgas – arhitektūra, sadzīve, ostas skati u. c. Aptuveni 100 uzņēmumu tapa, iemūžinot Raiņa un Aspazijas atgriešanos no trimdas Latvijā 1920. gada aprīlī. Rīdzenieku 20. un 30. gados varētu raksturot ar vārdiem «galma mākslinieks». Viņš ne tikai bija klāt svarīgos valsts dzīves notikumos, bet arī portretēja ievērojamus sabiedriskos darbiniekus (politiķus, māksliniekus). Tāpat viņu pamatoti var dēvēt par mākslinieku, jo viņa radītie darbi, īpaši portreti, ir ar augstu māksliniecisko kvalitāti. Ne velti 1928. gadā darbs «Māte» – Emīla Dārziņa mātes portrets – Vimbldonas (Anglija) starptautiskajā fotoizstādē ieguva zelta medaļu.

Līdztekus radošajam darbam viņš nodevās arī organizatoriskiem un pedagoģiskiem darbiem: rīkoja izstādes (pirmā personālizstāde – 1921. gadā) un fotokursus, kādu laiku bija Latvijas fotogrāfiskās biedrības priekšsēdētājs, kā arī pats dibināja Latvijas fotogrāfu arodnieku biedrību. Par nozīmīgu ieguldījumu latviešu fotomākslā 1930. gadā viņu apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1938. gadā – ar V šķiras Atzinības krustu.

Pazīstamākais darbs no Otrā pasaules kara ir Sv. Pētera baznīcas degšanas norise – vairāku kadru sērija. Fotovēsturnieku vidū domas dalās par to, vai attēls, kurā redzams, kā gāžas tornis, ir fotomontāža vai dokumentāls kadrs. Vieni apgalvo, ka tornis esot iebrucis pašā baznīcā. Tomēr, piemēram, Pieminekļu valdes speciālista Pētera Ārenda 1944. gada izdevumā par Sv. Pētera baznīcu minēts, ka ugunsgrēka dienā – 1941. gada 29. jūnijā – esot bijis vējš un torņa smaile esot nogāzusies slīpi ziemeļrietumu virzienā no baznīcas. Par to liecināja 40 m attālumā uz kādas ēkas Mazajā Monētu ielā atrastais torņa smailes dzelzs stienis. Tas liecina par labu Rīdzeniekam kā dokumentālistam. Var gadīties, ka montāža ir izmantota, lai skaidrāk parādītu to, kas notika, nevis lai «viltotu» notikumu.

Pēc Otrā pasaules kara Rīdzenieks strādāja Zinātņu akadēmijā, Koksnes ķīmijas institūta fotolaboratorijā. 1958. gadā viņš piedalījās Pirmajā Latvijas fotogrāfu izstādē. Viņš nomira 1962. gada 13. novembrī, 77 gadu vecumā, un ir apglabāts Meža kapos Rīgā (šobrīd tiek vākti līdzekļi kapa un pieminekļa sakopšanai).

Pēc Rīdzenieka nāves viņa fotogrāfa vietu institūtā ieņēma Gunārs Janaitis, kurš turpmāk daudz paveica sava priekšteča atstātā mantojuma saglabāšanai. Pirmām kārtām ir jāmin Rīdzenieka piemiņas izstāde, kas tika sarīkota Rīgas fotoklubā, bet septiņdesmitajos gados G. Janaitis piedalījās vērtēšanas komisijās, kas iepirka mirušā mākslinieka darbus saglabāšanai muzejos. Šobrīd tie atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Kara muzejā, arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā u. c. Lielākā daļa (ap 5000 vienību) – negatīvu un autorfotogrāfiju – glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, tostarp arī fotonegatīvs «Latvijas Republikas pasludināšana». Unikālais kadrs ir iemūžināts 13 x 18 cm lielā (platformāta) stikla platē.

Nākamais būtiskais pagrieziena punkts, kā minēts iepriekš, bija Latvijas Republikas neatkarības atgūšana. Atmodas laikā, 1989. gadā, izstāžu zālē «Arsenāls» tika rīkota izstāde «Latvijas laiks», veltīta fotogrāfijas 150 gadiem. Jau pēc izstādes atklāšanas ar tās autoriem sazinājās Viļa Rīdzenieka atraitne (otrā sieva) Olga Rīdzeniece un meita Atāla un piedāvāja mākslinieka lielformāta oriģinālfotogrāfiju, kurā redzams valsts dibināšanas brīdis.

Valsts tapšanas simbols

Par piedāvāto lielformāta fotogrāfiju (119 x 158 cm) informācija bija arī līdz tam. Pats uzņēmums ar svinīgo pasākumu Rīgas pilsētas II (Krievu) teātrī (tagad Latvijas Nacionālajā teātrī) tika reproducēts jau 1918. gadā un vēlāk vairākkārt pārpublicēts, tajā skaitā arī krāsainā versijā uz žurnāla «Atpūta» vāka. Fotogrāfijas speciālistiem bija ziņas, ka divdesmitajos gados V. Rīdzenieks no stikla negatīva izgatavoja liela izmēra fotogrāfiju, kas sastāvēja no divām ap 60 cm platām fotopapīra sloksnēm, un kolorēja to. Gunārs Janaitis: «Kā retušas tehnikas labam pārzinātājam viņam izdevās niansēti kolorētas galveno personu sejas. Izkrāsojot pakārtotas detaļas un cilvēkus, kas fotogrāfijā redzami no mugurpuses, autora izpildījums kļūst robustāks.» Šis darbs kādu laiku atradās darbnīcas «Klio» skatlogā, kas varēja kalpot kā lieliska reklāma autoram.

Visus padomju varas gadus fotogrāfa radinieki neatklāja, kur ir palikusi un kas ir noticis ar šo fotogrāfiju. Līdz 1989. gadam. Sākumā ģimene fotogrāfiju, nolīmētu ar klīsteri un ietinamo papīru, esot slēpusi meistara dzīvoklī Kalēju ielā, bet vēlāk tā tikusi pārvietota uz dažādām vietām pilsētā. Līdz beidzot tā tika nogādāta drošākā vietā kaut kur laukos (radinieki līdz šīm nav atklājuši, kur tieši).

Izstāde «Latvijas laiks» tika papildināta ar fotogrāfiju, kas bija pārnestā un tiešā nozīmē atdzimusi, jo, noņemot aizlīmētos papīrus, mantinieki vietām bija sabojājuši fotogrāfijas emulsiju. Vienlaikus aktuāls kļuva jautājums par tās iegādāšanos no Rīdzenieka radiniekiem. Atraitne nevēlējās pārdot fotogrāfiju, jo tai neesot cenas, bet par glabāšanu vēlējās saņemt 18 000 rubļu (jo 18. novembris). Cena bija neadekvāta muzeju un Kultūras ministrijas iespējām, jo vairāk tāpēc, ka unikālākais dokuments – stikla negatīvs – jau bija sabiedrībai pieejams, bet lielā fotogrāfija bija viena no tā kopijām. Tomēr kārtējo reizi sevi pieteica G. Janaitis, kurš «nevēlējās, lai relikvija noklīstu vai zustu, jo juku laikos viss kas varēja atgadīties». Fotogrāfs uzņēmās mecenāta lomu, pārpirkdams fotogrāfiju un nododams to Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. «Ja es ko piebilstu tā neprātīgā fotogrāfa vārdā, kas tikai ar saviem personiskajiem līdzekļiem nodrošināja relikvijas atrašanos tur, kur tai jābūt, tad jāteic, ka muzejs savu iespēju robežās man daļēji atlīdzināja par «glabāšanu» samaksāto. Es nesūkstos par zaudētajiem rubļiem, to man pārpārēm kā gandarījumu atmaksā skatītāji šodien, kas nāk kādu brīdi nostāties Latvijas valsts proklamētāju priekšā.«

Par unikālu fotogrāfiju padara ne tik daudz tās sarežģītais tehniskais un augstais mākslinieciskais izpildījums, cik tās simboliskā nozīme, kādu tā ir ieguvusi pēdējos piecpadsmit gados, jo tās stāsts cieši sasaucas ar nozīmīgiem notikumiem Latvijas valsts un tautas dzīvē.

«Dzejnieks vietas un momenta izvēlē,» – tā par V. Rīdzenieku esot teicis Rainis.