Atceraties Ameli un Nilu? No tos, kuri kinoteātrī... Viss notiek, dzīve (un stāsti) turpinās... :)
Ameli un Nils. Dīvainais pagrieziens…
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pienāca ziema. Ameli attiecības ar Nilu bija iegājušas dīvainā fāzē. Klusuma brīži ieilga no nedēļas līdz pat divām.
Bet, kad Nils uzmeklēja Ameli, viņa dusmojās un neatbildēja, bet Nils prata viņu atkausēt. Tad viņi atkal tikās, mīlējās, lai atkal iestātos klusums uz laiku. Ameli tas nepatika, viņa katru reizi, aizvērdama Nila dzīvokļa durvis, nodomāja: «Tas ir pēdējo reizi.» Bet, no otras puses, tas bija tik saldi… Ameli juta, ka saista Nilu, bet attiecības nopietnākā gultnē tā arī neiegāja.
Ameli darbā gatavoja materiālus nopietnam projektam. Tas bija festivāls pilsētā pie jūras ar milzum daudz dalībniekiem, gan pašdarbniekiem, gan profesionāliem māksliniekiem. Bija problēmas ar finansējumu. Tie, kuri bija solījuši atbalstu, kaut kur pazuda vai atteicās. Palika daži, bet ar to bija par maz, lai pasākums notiktu.
Ameli kādu dienu piezvanīja no pilsētas pašvaldības kultūras daļas un piedāvāja apvienot divus projektus vienā. Tas bija labs risinājums, un viņa norunāja trīspusēju tikšanos. Ameli piebrauca pie kultūras daļas un devās uz durvju pusi. Pretī viņai nāca smaidoša vadītāja un vēl kāda sieviete un vīrietis. Vīrietis apstājās un uzmeta pētošu skatienu Ameli. Tas bija pāris sekundes par ilgu…
Ameli pie sevis nodomāja: «Vipendrjožka». Vīrieša āriene bija netradicionāla, ap rokām dīvaini apsēji, saules brilles saceltas uz galvas, īpatnējas formas, smalki veidota bārda… Ameli smaidot sasveicinājās ar Ilzi (kultūras daļas vadītāju), un viņi kopā devās iekšā.
«Vipendrjožka» bija Valts no producentu apvienības «Bravo bravissimo». Saruna noritēja raiti. Viņi apmanījās kontakttelefoniem un norunāja tikties un sīkāk apspriest detaļas. Ameli priekā staroja, jo bija izdevies gandrīz neispējamais. Nauda ir. Tātad pasākums būs. Urāāā.
Ameli piezvanīja Nilam.: «Tu zini? Tev būs darbs pie manis. Liels un interesants projekts.»
Nils: «Tad jau mums jātiekas un visu jāizrunā. Atbrauksi pie manis?»
Ameli: «Varbūt kādā kafejnīcā?
Nils (mazliet vīlies): «Nu labi, kafejnīcā.»
Nākamās dienas rītā viņi tikās nelielā itāļu krodziņā uz Ģertrūdes ielas. Ameli smaidīga sēdēja Nilam pretī. Viņš izskatījās tāds kā samulsis. Ameli nesaprata, kas par lietu. Kamēr Nils aizgāja nomazgāt rokas, Ameli pūlējās atcerēties, kad viņi ir pēdējo reizi tikušies. Izrādījās, pagājis jau gandrīz mēnesis. Viņa tā bija aizkrāvusies ar darbiem, ka nemaz to nebija pamanījusi. Nils atgriezās, kad Ameli, atmetusi galvu, pētīja griestu lampas.
Viņiem atnesa salātus un tēju. «Vai tev nav vēsi?», Nils pajautāja, pieskaroties Ameli kailajam plecam. Ameli cauri izskrēja kā strāva. Viņa satrūkās un cieši ielūkojās Nilam acīs.
Nils teica: «Tev izmainījās acu krāsa…»
Ameli piecēlās un devās uz durvju pusi ar uzzīmēto meitenīti. Viņa paskatījās uz sevi spogulī. Viņa nespēja neko sev padarīt. Nu velk viņu tas vīrietis, un viss. Ameli tajā brīdī saprata, ka tik viegli aiziet no Nila vis nesanāks.
Šis stāsts beidzās ar to, ka Ameli, aizverot Nila dzīvokļa durvis, sev vairs neteica neko…